Arī šoreiz cerības uz šķēpraižiem

21 atlēts dažādu likstu mocītajai Latvijai ir iespaidīgs skaitlis

Kaut arī sporta akcenti mainās no klasiskām vērtībām uz extreme, tomēr vieglatlētika joprojām ir sporta karaliene un bez tās nevar iztikt ne futbolisti un džudisti, ne BMX braucēji, ne gumijlēcēji. Tāpēc arī šīs sezonas lielākajām vieglatlētikas sacensībām – Eiropas čempionātam būs pievērsta daudzu uzmanība. Arī tik klasisks, bet ļoti daudzveidīgs sporta veids kā vieglatlētika nekad neliek vilties.

Latvija 2010.gada čempionātam, kas nule kā sācies 1992.gada olimpisko spēļu galvaspilsētā Barselonā, pieteica dalībnieku rekordskaitu – 23. Tomēr jau pirms čempionāta malā nogāja 800 m skrējējs Dmitrijs Miļkevičs un daudzcīņnieks Edgars Eriņš. Lielā mērā – finansiālu apsvērumu dēļ.

Tomēr arī 21 atlēts dažādu likstu mocītajai Latvijai ir iespaidīgs skaitlis. Turklāt nevienu no šīs acītes neviens nesauks par „tūristu”. Laikā, kad vieglatlētika asi izjūt naudas trūkumu, kvalificēšanās čempionātam ir liels sportistu entuziasma, fanātisma un mīlestības pret vieglatlētiku piemērs.

Jā, ir tādi, kas šajā čempionātā par augstām vietām necīnīsies. Dažam labākie gadi jau aiz muguras (kā šķēpa metējam Ērikam Ragam, kam šis būs jau ceturtais Eiropas čempionāts), citam – vēl tikai būs (kā Jānim Leitim, kas pērn U-23 čempionātā izcīnīja zeltu tāllēkšanā). Un gaužām skumji, ka jau pēc pirmajiem startiem interneta vidē jau parādās „gudrinieku” un lielo nodokļu maksātāju vērtējumi – „par nodokļu maksātāju naudu apskatījās Spāniju”.

Tomēr šoreiz ir arī gana plašs to sportistu loks, kas piedalīsies cīņā par medaļām. Vai izcīnīs? To apgalvot neņemos gan, jo šoreiz mums nav tik neapšaubāma Eiropas līdera, kāds reiz bija Jānis Lūsis, kura kontā četras Eiropas čempionāta zelta medaļas.

Arī šoreiz un ne tikai inerces pēc cerības saistām ar šķēpu lidojumu. Delegācijā ir pieci šķēpraiži, viņu vidū divi olimpiskie vicečempioni Vadims Vasiļevskis un Ainārs Kovals un pērnā gada Eiropas U-23 čempione Madara Palameika.

Tiesa, abi vīri šajā sezonā kaut arī itin stabili met pāri 80 m, pat Eiropas medaļu līmenī vēl nav metuši. Taču ir teiciens – slikti rādās, labi būs. Jo, cik līdz šim nav bijis vilšanos tam pašam Vasiļevskim. Sezonas sākumā 90 m, bet galvenajos startos tālāk par 4.vietu netiek un viss. Nav jau tā, ka sezonas sākumā Vadims speciāli taupījās, tomēr kāja pēc operācijas reizumis priekšā teica, ka nevajag sasteigt. Ar Kovalu laikam ir citādi – ja tiks galā ar sevi (kā tas bija Pekinā), sametīs varbūt arī 90 m. Ja ne – tad tie paši 81- 83 m vien paliks. Diemžēl, olimpiskais sudrabs pārliecību daudz nav vairojis.

Madara Palameika pērn apmēram šajā pašā laikā ar lielisku Latvijas rekordu pārsteidza šķēpa metēju saimi ne tikai Latvijā, varbūt pārsteidza arī sevi. Tomēr šī sezona rāda, ka metieni pāri 60 m jau kļūst par normu. Ja zvaigznes sastāsies tāpat kā pērn, tad…

Kā jau latviešiem arī pienākas, mūsu cerības saistās ar vēl vairākām smagsvaru disciplīnām. Starp eiropiešiem lodes grūdējam Mārim Urtānam šogad ir otrais labākais rezultāts. Spēcīgs pieteikums, tomēr mazliet uztrauc, ka lielos mačos Māris pagaidām bijis tāds pabikls. Varbūt Barselonā? Ceturtais tālākais metiens sezonā starp eiropiešiem pieder vesera metējam Igoram Sokolovam. Arī viņam līdz šim sezonas atbildīgākie starti nav īsti sanākuši. Tomēr rezultātu stabilitāte visa gada garumā ir pamats, lai mēs būtu pie ekrāniem arī tad, kad vīri ozolu stiprumā dalīs medaļas.

Vēl ir Staņislavs Olijars, kas pirmais pēc neatkarības atjaunošanas no Eiropas uz Rīgu atveda zeltu. Kopš neveiksmes Pekinā Olijars skrien maz un pat grūti prognozēt, uz ko ir spējīgs tagad. Viņa sezonas labākais laiks liecina, ka viss vēl ir iespējams arī šoreiz. Ja meklēs dakšiņas uz galda nevis kaut kur citur.

Jau vairākus gadus Latvijā maz redzam Inetu Radēviču, kas mīt Krievijā pie vīra, hokejista Pjotra Ščastļivija. Tomēr joprojām pārstāv Latviju. Kas zin’, varbūt no Barselonas viņa atgriežas ļoti laimīga (ščastļivaja…). Tāpat kā vēl kāds.

Kas var pārsteigt? Varbūt Dmitrijs Jurkevičs Latvijas vieglatlētikai netradicionālajos 1500 m, varbūt strauji progresējošā tāllēcēja Lauma Grīva, varbūt augstlēcējs Normunds Pūpols, varbūt sprinteris Ronalds Arājs. Jā, un prieks, ka disciplīnā, kurā vēl nesen mums nebija nevienas, kas 100 m var izskriet no 12 sekundēm, šoreiz mums ir stafetes komanda! Varēs pamačoties ar 50 gadus jauno Merlīnu Otiju – Jamaikā dzimušo sprinteri, kas jau vairākus gadus pārstāv Slovēniju.

Pēc neatkarības atjaunošanas no katra Eiropas čempionāta Latvijas atlēti mājās allaž pārveduši kādu medaļu un gribētos cerēt, ka arī šoreiz tā būs. Kuru startiem jāseko viscītīgāk, jau minēju.

Latvijas izlases līderi:
Māris Urtāns, lodes grūšana; šajā sezonā 21,63 m (2.vieta Eiropas rangā)
Igors Sokolovs, vesera mešana; šajā sezonā 79,09 m (4.vieta Eiropas rangā)
Staņislavs Olijars, 110 m/m; šajā sezonā 13,41 (6.vieta Eiropas rangā)
Madara Palameika, šķēpa mešana; šajā sezonā 62,02 m (10.vieta Eiropas rangā)
Ineta Radēviča, tāllēkšana; šajā sezonā 6,76 m (12.vieta Eiropas rangā)
Vadims Vasiļevskis, šķēpa mešana; šajā sezonā 84,08 m (12.vieta Eiropas rangā)
Sinta Ozoliņa-Kovale, šķēpa mešana; šajā sezonā 60,08 m (16.vieta Eiropas rangā)
Ainārs Kovals, šķēpa mešana; šajā sezonā 82,33 m (18.vieta Eiropas rangā).