Bērni joprojām stāsta pasakas, pabriesmīgas gan

Laba ziņa – Latvija tomēr nav tik mežonīga, lai virsraksts „Pusaudži ar benzīnu aplej 10 gadus vecu zēnu un aizdedzina” izrādītos patiesība. Turklāt bērni šeit joprojām stāsta pasakas. Tādas pabriesmīgas gan – par diviem melnās maskās tērptiem pusaudžiem, kas pienāk klāt, aplej ar benzīnu un aizdedzina. Taču brāļu Grimmu un pat daudzas latviešu tautas pasakas arī ir briesmīgas. Tiesa, nekas nav zināms par to, ka brāļi Grimmi būtu ostījuši benzīnu, ko visticamāk darījis desmitgadīgais stāstnieks no Limbažiem, kas tagad otrās pakāpes apdegumus dziedē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā.

Un benzīnu ostīt tiešām nav labi. Taču puikam vismaz nevar pārmest, ka viņš to nezinātu – vai tad ne tāpēc, ka benzīnu ostīt ir slikti, viņš apdedzinoties neatklāja pieaugušajiem, kas patiesībā noticis, bet sacerēja pasaku.

Protams, pasaka par maskās tērptajiem pusaudžiem – bērnu dedzinātājiem nav nekāda gara manta. Policija tās dēļ pirmdien tērējusi materiālos resursus – ejot pasakas pēdās aptaujājusi desmitiem cilvēku.

Taču lai vai kā – labāk murgaina pasaka nekā apziņa, ka tik tiešām kaut kur slēpjas necilvēki, kas tur gatavībā maskas un benzīna kanniņu un gaida kādu bērniņu parādamies BMX trasē. Jā, par BMX trasi, kas pasakā minēta kā nozieguma izdarīšanas vieta (patiesībā bērni benzīnu ostījuši un nelaimes gadījums noticis citur) – tā jau gadus desmit nedarbojoties un faktiski to vietu pat vairs nevarot saukt par BMX trasi. Iespējams, pasakas morāle slēpjas tieši (vai vismaz arī) šajā faktā. Proti, atliek iedomāties, ka desmit gadus atpakaļ Limbažos nebūtu slēgta BMX trase, ka puikas jūsmotu par Māri Štrombergu un ka benzīnu ostīt viņiem nebūtu laika. Tad, ļoti iespējams, neviens nebūtu apdedzinājies un pabriesmīgā pasaka tā arī paliktu nesacerēta.

Jo neaizmirsīsim – ir vasara, karsti, var uznākt apnikums.

Un apnikums var uznākt ne tikai bērniem. Tā pagājušonedēļ dienā, kad gaisa temperatūra jau atkal bija ap plus trīsdesmit, kādam vīrietim apnika viņa suns. Tieši ar to policijai vīrietis izskaidroja, kāpēc kucēns „izkrita” pa septītā stāva logu. Suns visu laiku rējis un nav licies mierā.

Tajā pašā dienā kādai sievietei apnika viņas dzīvesbiedrs un viņa to nolēma nogalināt (tā sieviete notikušo skaidroja policijai). Un nogalināja – vairākas reizes iedūra ar nazi civilvīram vēderā. Izrādījās, ka šis ir jau otrais sievietes nogalinātais dzīvesbiedrs. Par iepriekšējā noslepkavošanu viņa izcietusi cietumsodu. No ieslodzījuma atbrīvota pirms diviem gadiem. Savdabīgi, ka Kurzemes priekšpilsētas tiesa sievietei, kas pagājušonedēļ aizturēta par (jau otra) dzīvesbiedra nogalināšanu, nolēma nepiemērot apcietinājumu kā drošības līdzekli. Varbūt, ka šādu tiesas lēmumu var izskaidrot ar to, ka otra slepkavība ļauj secināt – sieviete nogalina tikai dzīvesbiedrus. Proti, kamēr viņai nav dzīvesbiedra, viņa nevienu neapdraud. Turklāt pat tad, ja sievietei uzrastos nākamais dzīvesbiedrs, tiesai vēl būtu laiks savu lēmumu par apcietinājuma nepiemērošanu mainīt – tik ilgi, kamēr sievietei jaunais draugs atkal apniktu.

Taču var jau būt, ka viss ir pat vēl vienkāršāk – arī tiesai karstumā kādreiz kaut kas apnīk. Piemēram, pieņemt lēmumus par slepkavu apcietināšanu.

Nē, Latvijā mežonīgas lietas nenotiek. Tikai karsti šovasar.