Zviedrijas monarhija – politika vai uzņēmējdarbība?

Stokholmā sestdien svin kroņprinceses Viktorijas kāzas

Šad un tad Zviedrijā uzvirmo diskusijas par to, vai nebūtu tomēr pienācis laiks pāriet no monarhijas uz republiku. Taču parasti šīs idejas tiek apklusinātas ar nepastrīdamu faktu – vairākums šīs valsts iedzīvotāju joprojām ir par monarhiju. Tātad galvenais atbalsts karaļnamam nav meklējams ne vēsturē, ne konstitūcijā, bet gan tautas balsī. Paradoksāli. Demokrātija, kā izrādās, palīdz uzturēt pašos pamatos nedemokrātiskas institūcijas.

Tā aptuveni ceturtā daļa zviedru, kuri ir pret monarhiju, savu nostāju pamato līdztiesības principā. “Nu nedrīkst taču būt tā, ka piedzimšana noteiktā ģimenē jums garantē šādu augstu amatu, kamēr citiem tādas iespējas vispār nav!” tā argumentē republikāņi. Savukārt monarhisti norāda, ka tā var domāt tikai naivi ideālisti. “Paskatieties apkārt – mēs taču visi jau no sākta gala esam nevienlīdzīgās pozīcijās. Protams, katrs mēs piedzimstam noteiktā ģimenē, dzīvojam tajā vai citā pilsētā, mācāmies ne mūsu pašu izvēlētā skolā. Un tas viss ietekmē mūsu izvēles un attīstības iespējas. Tāda ir dzīve,” šādi skan tipiska Zviedrijas karaļnama aizstāvja atbilde republikāņiem. Tādi uzņēmumi kā Bonnier (kādreizējais laikraksta Diena īpašnieks) ir labs piemērs tam, ka pēctecība, radnieciskās saites un  lojalitāte tradīcijām nav sveši principi arī mūsdienu liberālajai Zviedrijas sabiedrībai. Koncernu Bonnier no paaudzes paaudzē vada Bonjēru ģimene. Un nekāds brīvais tirgus vai brīvā konkurence to nespēj mainīt.

Būtībā Zviedrijas karaliskā ģimene arī darbojas kā uzņēmums. Oficiāli nu jau 39 gadus, kopš tā sauktās Tūrekovas vienošanās starp valdību un karaļnamu, monarhs nodarbojas tikai ar valsts reprezentāciju. Kārlis XVI Gustavs ik gadu atklāj Riksdāga pirmo sēdi, brauc vizītēs uz ārvalstīm, pieņem smalkus viesus un akreditē vēstniekus. Valsts svētkos karalis reizēm teic runas un pamāj ar roku tautai. Un, protams, karaliskā ģimene ir ļoti pateicīgs objekts dzeltenajai presei, kā arī komiķiem. Par šiem pakalpojumiem, kā arī par karaļa piļu pieskatīšanu tā sauktais “Karaliskais galms” (zviedriski – Hovstaten) kopš 2000.gada saņēmis miljardu kronu jeb vairāk nekā 70 miljonus latu no valsts kases. Kā tieši tiek tērēta šī nauda, nezina ne vienkāršie Zviedrijas iedzīvotāji, ne arī Riksdāga deputāti. Tomēr dažas detaļas gluži vienkārši nav noslēpjamas. Piemēram, tas, ka “Karaliskajā galmā” pagājušajā gadā strādāja 766 cilvēki. Tas, ka šai dižciltīgajai ģimenei ir pašai savi ārsti un zobārsti. Pat priesteris un ērģelnieks viņiem ir pašiem savs. Tāpat arī advokāts.

Juridiskā nozīmē “Karaliskais galms” ir sui generis organizācija, kaut kas unikāls un neatkārtojams. Šādi mēdz apzīmēt arī Eiropas Savienību, Vatikānu un Romas impēriju. Tātad, ja arī “Karaliskais galms” faktiski darbojas kā uzņēmums (tam ir pat privāts revizors), tas tomēr nav nekāds parasts uzņēmums. Tā vietā, lai maksātu nodokļus valstij, tas saņem nodokļu naudu no valsts. Par konkrētu pakalpojumu, valsts reprezentāciju. Varbūt to labāk varētu veikt kāda reklāmas aģentūra? Varbūt. Taču Zviedrijas konstitūcija karaļnamam ir piešķīrusi negraujamu prioritāti šajā jomā.

Gluži kā Bonjēru ģimenes uzņēmumā, arī šajā “konstitucionālajā firmā” vadību kādā dienā saskaņā ar pēctecības principu uzņemsies kroņprincese Viktorija un viņas vīrs Daniels. Tas, protams, nozīmēs arī dažus ļoti nopietnus ierobežojumus viņu dzīvē. Piemēram, Viktorijai, ja vien viņa nevēlas zaudēt troni, atšķirībā no citiem valsts pilsoņiem, ir liegta reliģijas brīvība. Konstitūcija paredz, ka monarham ir jābūt piederīgam Zviedrijas Luteriskajai baznīcai. Tāpat saskaņā ar neformālu karaliskās ģimenes tradīciju Viktorija un Daniels visdrīzāk nebalsos ne Riksdāga, ne pašvaldību vēlēšanās. Bet Zviedrijas tauta balsos gan visās vēlēšanās, un pie reizes visās sabiedriskajās aptaujās apliecinās atbalstu monarhijai. Nu gluži kā tāds apburtais loks. Vai no tā maz var izrauties?

Jāatzīst, ka Zviedrijas monarhijas paradoksu var atrisināt tikai pati monarhija. “Sydsvenska Dagbladet” žurnālists Jenss Liljestrands ir uzrakstījis noveli par 2018.gadu, kad Zviedrijas ir kļuvusi par republiku. Un to ir panākusi tieši Viktorija, atkāpjoties no amata un pārliecinot pārējos ģimenes locekļus, ka monarhijas tradīciju nevajag turpināt. Saskaņā ar konstitūciju, ja nav karaliskās ģimenes pēcteču, kas vēlas sēsties tronī, tad monarhijas ķēde pārtrūkst. Vai tas tā notiks? Lai uzzinātu to, būs jāpagaida līdz 2018. gadam. Bet pagaidām varam priecāties par to, ka topošā Zviedrijas karaliene Viktorija ir ne tikai gudra un izglītota, bet arī atradusi savas dzīves mīlestību – puisi Danielu no vienkāršās tautas. Kas to zina, varbūt tieši viņš pārliecinās Viktoriju republikas jautājumā…

Didzis Melbiksis ir cilvēktiesību maģistrs, sešus gadus dzīvojis Zviedrijā.

.