Jaunais Vācijas brīnums

Eirovīzijas Lēna atrāvusi aizsprostus vācu dvēselēs, vērtē žurnāliste Antra Bula

Vācijai nu ir jauns zīmols: Lēna. Reti kad kādam izdevies tik īsā laikā kļūt par nacionālo varoni, bet 19 gadus vecajai Lēnai Meijerei-Landrutai – jā. Trīs minūtes uz Oslo arēnas ''Telenor'' skatuves, melna minikleitiņa, jestra britpopa dziesmiņa – un pēc 28 gadu ilgas pauzes Vācijas otrā uzvara Eirovīzijas dziesmu konkursā.

Eiforija, kas pēc šīs uzvaras pārņēmusi Lēnas tautiešus, ir gluži neticama. “Šķita, ka Vācijā pēc ilgiem laikiem atkal atspīdējusi saule,” rakstīja vācu mediji. Interneta portālos un sociālajos tīklos valdīja līdz histērijai sakāpinātas emocijas. Viņas dēļ tika mainītas vācu televīzijas kanālu programas. “Wir sind Lena!” – “Mēs esam Lēna!” tiek skandēts ielās. Ar viņu vēlas identificēties gan pilsoņi no labām mājām, gan anarhistiski tīņi, gan ekshipiji. “Tas ir absolūts vājprāts,” komentēja pati varone. Patiesi, viņas uzvara ir kas vairāk par uzvaru: šķiet, ka tā atrāvusi vaļā kādu sen iestrēgušu aizsprostu vācu dvēselē.

Diplomāta mazmeita
Lēnai nedēļu pirms lielās uzvaras, 23. maijā, apritēja 19. Viņa nākusi no inteliģentas ģimenes, baudījusi stingru audzināšanu un priekšzīmīgu izglītību. Viņas vectēvs, Igaunijā vācbaltu rūpnieku ģimenē dzimušais Andreass Meiers–Landruts, 80.gados bija VFR vēstnieks bijušajā PSRS un pēc tam federālās kancelejas vadītājs Ričarda fon Veiczekera valdībā. No vecmāmiņas puses Lēnas dzīslās rit senas ungāru aristokrātu dzimtas asinis. Viņas tēvs Ladislass pameta ģimeni, kad meitai bija tikai divi gadi, un kopš tā laika ar Lēnu vairs nav ticies. Patlaban vada, paša vārdiem, “pieticīgu un laimīgu” dzīvi Ķelnē, ar interesi noskatījies Eirvīzijas konkursu, taču meitu negrasās uzmeklēt. “Esmu tikai viņas radītājs,” viņš atdzesējis mediju ziņkāri. “Būtu komiski, ja es tagad censtos ar viņu atjaunot kontaktu.” Tomēr savu muzikālo talantu Lēna mantojusi tieši no viņa – diplomāta dēls spēlē ģitāru.

Lēna pati nav baudījusi nekādu muzikālo izglītību, toties kopš piecu gadu vecuma mācījusies dejošanu – baletu, džeza dejas, vēlāk hiphopu. No 12 gadu vecuma viņa sapņo kļūt par aktrisi un filmējusies epizodiskās lomiņās vairākos TV seriālos. Šopavasar absolvējusi Hanoveres Roderbruha integrēto skolu, nokārtojot gala eksāmenus paralēli konkursa nacionālajai atlasei.

Vācu zvaigzne Oslo
Šā tīrradņa atklājēja gods ticis vācu šovbiznesa slavenībai Štefanam Rābam, kurš Lēnu ieraudzījis TV ekrānā, vērojot jauno talantu atlasi. Viņa vārdiem, tas bijis “maģisks mirklis”: ir! Nacionālā konkursa finālisti tika atlasīti kastinga šovā, kas noritēja astoņās kārtās. Lēna 45 000 pretendentu konkurencē iekļuva fināla divdesmitniekā, kas piedalījās televīziju ARD un ProSieben kopīgi translētā šovā ''Unser Star für Oslo'' (“Mūsu zvaigzne Oslo”), un jau no pirmajiem raidījumiem kļuva par pārliecinošu favorīti. Publika telefonbalsojumā varēja izlemt, kuru no Lēnas trim izpildītajām dziesmām – ''Bee'', ''Satellite'' vai ''Love Me''  – deleģēt uz Oslo. Izvēle krita uz amerikānietes Džūlijas Frostas un dāņa Džona Gordona ''Satellite'', kas nedēļas laikā kļuva par visvairāk lejupielādēto dziesmu Vācijas vēsturē.

Neraugoties uz šķietamo pašpaļāvību, Lēna atzina, ka fināla laikā izjutusi “dzīvniecisku stresu”. "Verdammte Scheiße!” bija viņas pirmais vaļsirdīgais komentārs savai nacionālajai uzvarai. Īsi pēc tās un viņas pirmā albuma ''My Cassette Player'' izdošanas sauli uz brīdi aizēnoja mākonis: gaismā nāca fakts, ka Lēna pirms gada kaila filmējusies kādas kanāla RTL ziepju operas erotiskā epizodē, un tabloīdu pirmās lappuses un YouTube pārplūdināja foto un video ar pikantām baseina ainām. Kā gan izturēties pret meiteni no labas ģimenes, kura vēl pirms skolas izlaiduma atļaujas ko tādu un nu grasās pārstāvēt valsti Eirovīzijā? Tomēr Lēna mediju sacelto kņadu atvairīja starojošā pašcieņā: “Jā, es to darīju un par to nekaunos. Es taču nefilmējos pornofilmā.” Lieki piebilst, ka viņas popularitāti šis fakts nemazināja.

Taču citādi viņas intīmākās publiskās atklāsmes ir par tēmu “perfekta svētdiena” (gulēt un atkal gulēt) un “mūzikas elki” (Adele, Keita Naša, vācu reperis Klizo un popgrupa ''Wir sind Helden''). Viņas ģimene un privātā dzīve medijiem ir tabu. Un uz visiem centieniem izdibināt, vai viņai ir draugs, Lēna atbild, ka ir “jau astoto reizi spaidu kārtā apprecināta”.

Twelve Points for Lena
Dodoties uz Oslo, ap viņas galvu dega nokaitētu cerību nimbs. Tiesa, atradās arī pesimistiskas balsis, kas paredzēja “jaunu izgāšanos”. Viena no tām piederēja pērnā konkursa 20.vietas ieguvējai Ditai fon Tīsai, kura Tviterī rezignēja: par maz pompa, par maz šova, par maz krūšu. “Spicās raganu kurpēs, ar taukainiem matiem un drēbēs no uteņa,” šausminājās vieni. Citi kurnēja: kas gan te vācisks? Amerikānietes un dāņa radīta dziesmiņa britpopa garā, izpildīta nevis vācu, bet angļu valodā – turklāt kādā! Lēnas ērmotajai angļu valodai un artikulācijai – Denglisch – veltīts ne mazums dzēlīgu pasāžu gan pašmāju, gan britu medijos. Tā raksturota kā “austrāliešu aitkopja un Londonas narkodīlera valodas mistrojums”, saukts pēc profesora Higinsa mazajai vācu Elīzai Dūlitlai, citi pārmetuši klaju Keitas Našas kopēšanu.

Starp citu, Oslo vārds vāciešus līdz šim darīja viegli nervozus: 2008. gadā te tika piedzīvota “nacionāla blamāža” – uz svinīgo Oslo jaunā opernama atklāšanā Vācijas kanclere Angela Merkele ieradās tik drosmīgi dekoltētā vakarkleitā, ka apstulbināja visu Eiropu un runas par to nenoklusa ilgi. Nu daudzi uzelpojuši, ka Oslo nav atkārtojies “Vācijas ietekmīgākā dekoltē” stāsts. Gluži pretēji – Lēna iemieso jauno vienkāršību.

Vizuāli viņa ir pilnīgs pretmets vācu 1982.gada Eirovīzijas varonei ēteriskajai Nikolai, kura (tolaik 17 gadus veca) kāpa uz skatuves ar blondām eņģeļa cirtām, baltu ģitāru un laika garam atbilstīgo pacifistisko lūgumu pēc Mazliet miera/Ein bißchen Frieden. Anarhistiska tumšmate ar nepieradinātu balsi un kustībām – un absolūti pārlaicīgu vēstījumu: “I can’t go a minute without your love”.

“Esi, kāda esi,” bija viss Lēnas tēla veidotāju padoms pirms Oslo. Un viņa bija. Lēna kāpa uz skatuves askētiskā, melnā minikleitiņā bez piedurknēm, seksīgās augstpapēžu kurpēs un ar mazu Tezē ordeņa krustiņu kaklā. Viņu pavadīja četras melnā tērptas fona vokālistes. Un – pārliecinoša uzvara, kas uz karstām pēdām tika nodēvētā par “absolūti neticamu” un “sensacionālu”. Kā tad tā, brīnījās kritiķi: viduvēja dziesmiņa, pieticīga klietiņa, kustības – kā apgūtas pie Džo Kokera, nekādas uguņošanas, nekāda šova. Taču šī savdabīgā skatuves tēla un dziesmiņas ķīmija trāpīja desmitniekā – beidzot kas negaidīts un svaigs Eirovīzijas pompozo minioperu un šlāgeru kopainā. Secinājums – šai vācu vidusskolas abiturientei beidzot izdevies katapultēt Eirovīziju 21.gadsimtā! Nu tai izvirzīti jauni kritēriji – vienkāršība, dabiskums un individualitāte.

Šķiet, to lāgā neaptvēra neviens. “Esmu šokēts,” atzinās Štefans Rābs, kurš uz šo uzvaru bija licis 10 000 eiro un kuram tā nozīmē personisku triumfu. Miljonārs viņš ir jau sen. Bet nu viņam beidzot izdevies tas, uz ko viņš tiecies vienmēr – uzminēt miljonu gaumi. Nu Rābu godā par “Vācijas karali”, un viņš kaut uz brīdi pastūmis malā savu sīvāko konkurentu nacionālā šovbiznesa lauciņā – Dīteru Bolenu.

“Pēkšņi viss ir kļuvis tik liels,” Lēna sacīja preses konferencē pēc fināla. Brīdi vēlāk atzīstot: “Tas, kas te notiek, ir brīnišķīgi – bet tā nav dzīve. Tā ir tikai daļa no dzīves.”

Mājas, mīļās mājas
Lejassaksijas pavalsts galvaspilsēta Hanovere, kura līdz šim bija vācu popkultūras Nekurzeme, neko tādu nebija piedzīvojusi. Konkursa finālu pilsētas centrālajā – Tramma laukumā uz lielā ekrāna noskatījās 20 000 fanu. Pludoja šampanietis, pilsētas ielas piepildīja ar Vācijas karodziņiem rotātas taurējošas mašīnas un gaviles pārspēja decibelus pēc Vācijas uzvaras Eiropas futbola čempionātā. Ar speciālreisu atlidojušo Lēnu Hannoveres lidostā sagaidīja 40 000 kliedzošu fanu, pilsētas galva un Lejassaksijas pavalsts ministru prezidents Kristians Vulfs.

Telekanāli ARD un ProSieben pārtrauca savas vakara programmas (kas nudien negadās bieži), lai tiešraidē rādītu Lēnas sagaidīšanu Hanoverē. Pušķojusies ar mākslīgo puķu vainadziņu Vācijas karoga krāsās, viņa no lidmašīnas kāpa uz svinīgi izritinātā sarkanā paklāja. “Tā mēs sagaidām tikai prezidentus. Bet Lēna ir to pelnījusi,“ atzina Vulfs. Un jaunā varone uzvalkos tērptu vīru klātbūtnē saviļņota ierakstījās Hanoveres Zelta grāmatā: “Verdammte Axt ist das geil – Dankeschönst Lena!”.

Starp citu, Hanovere jau uzsākusi cīniņu ar Berlīni un Hamburgu par tiesībām nākamgad rīkot 56.Starptautisko Eirovīzijas dziesmu konkursu. Tiesa, ne bez raizēm par paredzamajiem tēriņiem – pēc Financial Times datiem, Oslo konkursa rīkošanai iztērējusi ap 24 miljonus eiro. Mediju apvienība Ziemeļvācu radio (NDR), uz kuras pleciem, kā paredzams, gulsies šis gods, līdz 1912.gadam plānojusi ietaupīt 50 miljonus eiro, un tai šī summa nozīmē īstas finanšu orģijas mēra laikā. Tomēr NDR intendants Lucs Marmors jau paziņojis, ka rūpēsies, lai viss būtu “perfekti”.

Nacionālā Lēna
Šī simpātiskā vācu abituriente apbūrusi visu Eiropu, bet Vācijā valda īsts “Lēnas drudzis”. Spiegel ironizē, ka tādu sajūsmu vācu tauta nav piedzīvojusi kopš Berlīnes mūra krišanas, un nav īsti skaidrs, kur likt tik daudz nacionālā lepnuma. Tas uz brīdi aizēnojis pat bažas par eiro kursa straujo kitumu, finanšu krīzi un Vācijas pēdējā laika bargo ārpolitisko tēlu, ko kaldinājusi Madame Non Angela Merkele. Nu tai piepeši ir jauna seja: Lena Nazionale. “Viņa ir brīnišķīga jaunās Vācijas izpausme,” savā apsveikumā pēc fināla atzina pati Merkele.

Lēnas dziesmas jau pāris mēnešus uzturas hitparāžu virsotnēs, jauniešu žurnāli dod padomus, kā meitenēm iegūt nevainojamu Lena Look. Neskaitāmajos sarunu šovos un intervijās viņa blakus simpātiskajai atraisītībai un vienkāršībai demonstrē arī patīkamu inteliģenci. Viņa patiesībā ir vistīrākā antizvaigzne, jo iemieso pilnīgu pretstatu tam, kas līdz šim tika saistīts ar jēdzienu “zvaigzne”. “Lēna ir cool,“ vērtē vienaudži. “Ir taču vēl jaukas meitenes pasaulē,” smaida sirma kundzīte uz ielas. “Esmu vīrietis jau gados, kuram šī meitene liek atcerēties to, kāds viņš reiz bija – vai vēlējās būt – vai kādiem būtu jābūt mums visiem,” sentimentāli atzīst kāds pielūdzējs fanu forumā.

Kā ar šo pēkšņo slavu sadzīvo viņa pati? Šķiet – visai relaksēti. Par ko arī viņu mīl. Vēl pēc nacionālās atlases jautāta, vai mediju uzmanība viņai nesagādā pārliekas neērtības, viņa atbildēja: “Nosauciet kaut vienu iemeslu, kālab lai tā mani apgrūtinātu. Manā ģimenē mēdz sacīt: šodienas laikrakstā jau rīt ietīs zivi.” Tomēr popularitāte, kas viņai sākumā šķita “viena komiska padarīšana”, dažbrīd sāk kļūt par nastu: nav viegli pierast, ka tev uz ielas rikšo pakaļ ar fotoaparātiem un uzmācīgi cenšas nofilmēt iepērkamies lielveikalā. “Es taču esmu tikai Lēna,” viņa atkārto.

Uz obligāto jautājumu par nākotnes sapņiem Lēna atbild: lauku māja, liels suns un aktiermākslas studijas. Kaut vēl īsti nav izlēmusi, vai šobrīd vairāk pievērsties aktrises jeb dziedātājas karjerai. Pēdējo turpinās kūrēt Štefana Rāba producentu firma ''Brainpool'', bet skaidru plānu pagaidām neesot. “Paldies dievam, es to neuztveru pārāk nopietni. Štefans saka, ka tā ir tikai izklaide – un tā jau tas arī ir,” viņa prātīgi saka.