Teorijas izaicinājums • IR.lv

Teorijas izaicinājums

5

Domājams, vairākumam Latvijas iedzīvotāju geju un lesbiešu kustības aktivitātes saistās galvenokārt ar gadskārtējo praidu, kas pirms kāda laika sadalīja sabiedrību piekritējos un noliedzējos

Nu jau dažus gadus tas ir kļuvis par visai pašpietiekamu pasākumu, kuru vienlīdz gaida gan tā dalībnieki, kas ciešā policijas skāvienā maršē uz riņķi pa Vērmanes dārzu vai kādu citu noslēgtu teritoriju, gan nikno protestētāju bariņš, kuru dzīve bez praida nudien zaudētu lielu daļu krāsainības. 

Lai pārvarētu šo apburto loku, apvienība Mozaīka un Latvijas cilvēktiesību centrs šonedēļ rīko konferenci Cilvēktiesības un homoseksualitāte: pagātne, tagadne, nākotne, kuras referāti sola apskatīt homoseksualitātes jautājumu vēsturiskā, juridiskā, psiholoģiskā un kultūras aspektā, respektīvi, parādīt, ka šādas orientācijas cilvēki ir piedalījušies visos tajos pašos vēstures un kultūras procesos, kuros visi pārējie, gan atklāti, gan – Latvijas gadījumā – galvenokārt slepeni. 

XX gadsimta otrajā pusē, kad Rietumu pasaulē uzplauka geju un lesbiešu kustība, cīņa par homoseksuāļu statusa legalizāciju un sabiedrības iecietību prasīja attiecīgus teorētiskos instrumentus, ar kuru palīdzību analizēt cilvēka seksualitāti. Geju un lesbiešu kustības pārstāvji sāka apzināties, ka viņi nav noslēgta, viendabīga grupa un arī heteroseksuālais vairākums nav tāds pats – tā radās queer teorija (pagaidām tā latviskota pārsvarā kā «zilo teorija»), kura skaidroja cilvēka seksualitāti kā dažādu faktoru un tradīciju ietekmētu parādību, kura ir ne tik daudz iedzimta, bet drīzāk konstruēta atkarībā no katra laika sabiedrības priekšstatiem un normām par dzimti. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu