Ne vējš, bet Karogs

Ziņas par literārā žurnāla  “Karogs” nāvi ir izrādījušās pāragras, un nupat iznācis jaunākais žurnāla numurs. 

Guntis Berelis tajā intervē rakstnieci un dzejnieci Mairu Asari — par dzīvi un radošām iecerēm, — lasāmi arī daži autores stāsti no topošā krājuma “Vagonstāsti”. Latviešu literatūrā sastinguma nav — šobrīd top četri jauni, tematiski ļoti dažādi latviešu rakstnieku romāni. Jāņa Lejiņa vēsturiskais darbs vēstīs par notikumiem Latvijā laikposmā no 1900.g. līdz 2000.g., Kristīne Ulberga dziļi ieskatās sievietes iekšējās pasaules intīmākajos pārdzīvojumos, Māra Bērziņa romāns ar labdabīgu ironiju apspēlē sievietes un vīrieša mūžsenās attiecības, bet Valda Rūmnieka un Andreja Miglas iespaidīgā kopdarba galvenais varonis ir Aleksandrs Čaks. Publicējam šo romānu fragmentus. Pētera Draguna dzejas kopa “Nāves stundas”, iespējams, satrieks dažu labu lasītāju, “lūgšanas Nāvei” šķiet sirds asinīs izkaldinātas. No latviešu jaunākās dzejas vēl Andra Ogriņa un Anda Surgunta darbi.

“Rakstu” nodaļā Guntis Berelis recenzē Aivara Kļavja triloģijas “Viņpus vārtiem” trešo grāmatu “Piesmietais karavīrs”, Rimands Ceplis – Vlada Spāres, Jura Zvirgzdiņa un Lienītes Mednes-Spāres romānu “Odu laiks”, Kārlis Vērdiņš – Mairas Asares dzejoļu krājumu “Ceļš uz Tūju”. Vēsturnieks Arnis Kluinis apcerē ““Miroņa tiesāšana” latviešu dzīvē un avīžniecībā”, turpinādams iepriekšējā numurā aizsākto tēmu par pašnāvību aprakstiem latviešu literatūrā un tradīcijām sabiedrībā, pievēršas pašnāvnieku sodīšanai pēc nāves, tostarp aprakstīdams, kā miroņus tiesājis Andrejs Upīts. Divi raksti veltīti modernisma pirmsākumiem latviešu literatūrā. Valdis Ķikāns apcerē “Ai dzīve ledainā…”, analizēdams Plūdoņa poēmas, nonāk pie secinājuma, ka tieši ar Plūdoņa daiļrades starpniecību latviešu literatūra pirmo reizi saskārusies ar modernismu. Andrejs Upīts bieži tiek dēvēts par naturālistu, parasti gan nekonkretizējot, kāds īsti viņam sakars ar šo literāro virzienu. Jūlija Dibovska rakstā “Andrejs Upīts dzīves patologanatoma lomā”, salīdzinot Upīša teorētiskos uzskatus un to izpausmes viņa prozā ar naturālisma teorētiķu idejām, mēģina tikt skaidrībā, vai tiešām Upīts būtu klasificējams kā naturālists. Mārtiņš Lasmanis apcerē ““Daugava” gadu gaitā” turpina stāstu par vienu no izcilākajiem visu laiku literārajiem žurnāliem – “Daugavu”, šoreiz pievērsdamies laikposmam pēc Ulmaņa apvērsuma. Viesturs Avots rakstā “Vācu laiks Latvijas bibliotēkās” izceļ dienasgaismā gluži negaidītus faktus par bibliotēku darbību vācu okupācijas laikā. Cik daudz vai maz ungāru lasītāji zina par latviešu literatūru – to iespējams noskaidrot no Lāsmas Ģibietes raksta “Latviešu literatūra ungāru valodā”.

Pārskatu par pēdējā laika norisēm literatūrā un grāmatniecībā pie mums un citviet sniedz īsa hronika.