Zviedrijas pilsonis Jakobs Lalanders kopš 1994. gada sevi dēvē par rīdzinieku. Kad pirmais sešu mēnešu komandējums Latvijā bija ieildzis, viņš uzmeklēja valodas mācību kursus un nu tekoši sarunājas latviski.
Pārgājiens Skaistkalne—Kurmene: svētceļnieku galamērķis ar Romas katoļu baznīcu baroka stilā, episks bridiens pāri upei pie Velna pils alas, neskarti meži ar lāčiem un karsta kritenēm un atjaunotā Kurmenes muiža
Ar piespiedu dīkstāvi vislabāk palīdz samierināties darbība, kas nes prieku gan sev, gan citiem. Sporta trenere Jelgavā izveido videotreniņus, gids Rīgā — virtuālo tūri, bet pazīstams pavārs sociālajos tīklos ievieto lēni gatavota mājas ēdiena receptes
Dzirdot par gida profesiju, pirmās asociācijas nereti ir par cilvēkiem Vecrīgā, kuri staigā ar karodziņiem, sagaidot tūristus un piedāvājot viņiem ekskursijas, taču patiesībā profesionāla gida darbs ir daudz plašāks un sarežģītāks. Gids nereti ir viens no pirmajiem, ko ārvalstu viesi satiek, tātad – mūsu pilsētas vai valsts seja.
Pagaidiet, man tikai atslēgas jāpaņem. Parādīšu 13. gadsimtu, teiku izstāstīšu, kā tapusi pils. Un mums ir arī spoks, Zaļā jumprava. Jūs gan esat dienu nokavējuši. Zaļā jumprava šeit staigā pilnmēness naktīs, ceturtdienās. Vakar bija, vismaz viens tūrists tā apgalvoja. Arī rūķīši dzīvo mūsu mežos. Vai jūs šurpbraucot kādu redzējāt? Nē? Slikti! Tas nozīmē, ka ir ātrums pārsniegts. Mēs Dundagā ar radariem nekrāmējamies, mēs ar rūķīšiem mērām! Aina, tā runādama, dodas prom cienījamam 88 gadu vecumam neraksturīgā ātrumā. Padomju laikos bijusi sporta biedrības Vārpa izlasē vieglatlētikā, pēc tam pievērsusies garo distanču skrējieniem. 1990. gadā senioru mačos Budapeštā sava vecuma grupā kļuvusi par Eiropas čempioni. Pensionējoties no operāciju māsas darba Ventspilī, atgriezusies bērnības pilsētā Dundagā. Meita ierosinājusi nerimstošo enerģiju likt lietā, vedot viesus pa Slīteres rezervāta dabas takām un stāstīt Dundagas vēsturi. Patiesībā jau Aina pati ir vēsture. Vācu valodu apguvusi bēgļu gaitās pēc Otr
Pērn augustā Īšani Kočhara (Eeshani Kochhar) ieradās Rīgā, lai Erasmus+ programmā gadu studētu Latvijas Universitātē. Pa-pildus mācībām viņa gribēja atrast pusslodzes darbu, kas dotu iespēju ne tikai nopelnīt, bet arī iegūt pieredzi. Taču latviešu valodu indiešu meitene nezināja, un darbu atrast nebija viegli. Kādu dienu fakultātē pamanīja nelielu sludinājuma lapiņu, kas vēstīja, ka Okupācijas muzejā tiek meklēti gidi. «Pirmoreiz dzīvē maksāju nodokļus un daru to Latvijā!» Ieguvusi bakalaura grādu
Pirms 15 gadiem Lorija aizbrauca brīvdienās uz Itāliju. Viena. Izvēlējās kalnu pārgājienu Umbrijas reģionā ēzeļa mugurā. Patika. Un ne tikai ēzeļi, bet arī pārgājiena gids Roberto. Lorija devās mājup, lai turpinātu politikas zinātnes studijas maģistrantūrā un darbu valsts iestādē. Pēc kāda laika Roberto apciemoja Rīgu un aicināja Loriju līdzi uz Itāliju. «Es domāju — bet ko tur darīšu? Nolēmu apgūt krāču airēšanas pamatus un kļuvu par gidi. Vadāju tūristus pa Itālijas upēm,» atceras Lorija, kad pēc tūrisma izstādes Balttour tiekamies Rīgā. Pavadījusi vienu sezonu uz upes, Lorija saprata — no airēšanas kļūs par muskuļu kalnu. Izdomāja, ka būs gide pārgājienos ar ēzeļiem, kopā ar nu jau vīru Roberto. Šo gadu laikā abi kļuvuši par saimniekiem 60 «kolēģiem»: ēzeļiem, mūļiem un zirgiem. «Sapratu, ka man patīk darbs, kur nav jumta uz galvas,» smejas Lorija. Dzīve sašķobījās 2016. gada vasarā, kad Itālijas dienvidaustrumos Um
Liepāja neredzīgajiem ceļotgribētājiem piedāvā ko tādu, ko citas Latvijas pilsētas vismaz pagaidām vēl nevar - ekskursiju pa pilsētas centru. Viņus pavada un par tūrisma objektiem pastāsta Artūrs Līvmanis, Latvijas vienīgais neredzīgais gids. Pilsētu viņš
Ja Eiropas kultūras mantojuma dienās šīs nedēļas nogalē Ludzas ielās ekskursijas priekšgalā redzēsit jaunu vīrieti spurainiem matiem un izteiksmīgām roku kustībām, tas ir Valērijs. Ludzas Novadpētniecības muzeja darbinieks saskaitījis, ka katru gadu savā pilsētā vada vismaz 150 ekskursiju latviešu, krievu un angļu valodā. «Un latgaliski,» viņš piebilst. Šovasar kādā grupā jaunāko klašu vecuma zēns no cita Latvijas novada pat speciāli lūdzis, lai gids runā latgaliski, jo viņam patīkot, kā skan. Valērijs dzimis 1979. gadā Daugavpi
Tā esot bijusi parasta darba intervija. Mākslas vēstures studente Signe, pagājušā gada pavasarī iegūstot darbu Rīga 2014 projektā Izstaigā Stūra māju, nav varējusi lepoties ar gida pieredzi, bet angļu valoda viņai ir laba. Novērtēta arī motivētība. 23 gadus vecajai rīdziniecei, kas tikko sākusi otro sezonu atkal atvērtajā čekas ēkā, vēsturnieku materiāli par šīs organizācijas darbu nav tikai literatūra. «Es šeit nonācu ģimenes dēļ. Tūristi prasa, vai arī manu tuvinieku vidū bija represētie, reizēm pati par to ieminos. Tas stāstu padara ticamāku.» Vairāk nekā gadu čekas pagrabos pavadīja viņas vecvectēvs Kārlis Irbe. Pirmā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas a
Ieraugot Gūtmaņalu, turki smejas. «Jo tā ir ļoti maza. Turcijā alas ir kilometriem garas,» saka Ufuks, atgriezies no tūres pa Siguldu
Ja vēl neesi reģistrējies, ir.lv reģistrējies šeit vai ienāc spiežot uz sociālo mediju ikonām zemāk.
Aizmirsi paroli?
Ja jau esi reģistrējies, pievienojies šeit.
Piekrītu Pakalpojumu sniegšanas noteikumiem un Privātuma politikai
Piekrītu saņemt izdevniecības jaunumus un satura vēstkopas.
Uz Jūsu norādīto e-pasta adresi %email%, tika nosūtīts apstiprinājuma kods.
Ievadiet kodu
Lūdzi ievadiet saņemto kodu, lai apstiprinātu e-pasta adresi.Mirkli pacietības, lūdzu. Visbiežāk šis kods jums atnāks uz e-pastu uzreiz, tomēr var būt gadījumi, kad tas aizņem vairākas minūtes.
Lūdzu pārbaudiet e-pastu un pārliecinieties, ka ierakstījāt kodu pareizi.Nepieciešamības gadījumā pieprasiet jaunu kodu.
Kļūda. Mēģinat vēlreiz.
Paroles maiņa sekmīga!
