Ivars Lācis.
Bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis atklāj, kā viņu jaunības gados savaņģoja VDK un kāpēc Latvijas nelaimēs vainojams lustrācijas trūkums
Ārkārtīgi smagi 35 gadus dzīvot ar apziņu, ka varbūt esi noziedznieks - šie profesora un Latvijas Universitātes (LU) fonda valdes priekšsēdētāja, bijušā LU rektora Ivara Lāča (67) vārdi nesenajā konferencē, kas bija veltīta VDK un tās piesegstruktūrām, tika pamanīti tikai nelielā tvitersabiedrībā. Lācis pēc ārsta un politiķa Georga Andrejeva ir otrā publiskā persona, kura 20 gadu laikā kopš Latvijas neatkarības atgūšanas atzinusi savu sadarbību ar padomju varas represīvo Valsts drošības komiteju (VDK). Jā - esmu sadarbojies, nē - nevienu neesmu denuncējis, saka Lācis. Viņš apbrīno Andrejeva drosmi, kurš 1994. gadā ar savu atklāsmi palika viens. Lācis tolaik nav bijis tam gatavs. Tagad viņš sevi raksturo vārdiem - esmu divdabis, persona ar divām identitātēm. Cilvēki padomju laikā bija duāli, tāds bija arī Lācis - no vienas puses, teica to, ko vajag; no otras puses, viņā bija arī tā personības daļa, ko bērnībā veidoja omīte, kas klāstīja par notikumiem 1940., 1949. gadā, ģimenes stāsti un faktiski naids pret okupācijas varu.