Zīmējums — Ernests Kļaviņš.
Arī tie, kas, aizstāvot Latvijas karoga krāsas, par medaļām necīnās, ir pelnījuši piepildīt sapni par dalību olimpiskajās spēlēs, uzskata pieredzējušais sporta apskatnieks Lauris Lizbovskis
Pie pusdienām Osīrisā Lauris Lizbovskis vēlreiz pārcilā spilgtākos aizvadīto divu nedēļu iespaidus - mūsējo medaļas, jaunos Latvijas rekordus, vilšanās asaras un kļūdas. Kopsavilkums ir šāds - tādu pozitīvo šoku kā lietuviešu kolēģi pēc Meilutītes zelta mūsu sporta žurnālisti nepiedzīvoja, tajā pašā laikā daudzi no sportistiem, kas palika ārpus medaļnieku trijnieka, uzrādīja rezultātus, ar kuriem patiesi varam lepoties. Piemēram, Poļinas Jeļizarovas jaunais Latvijas rekords 3000 metru šķēršļu skrējienā vai Artūra Plēsnieka septītā vieta svarcelšanā. Arī daudzcīņieces Lauras Ikaunieces devītā un šķēpmetējas Madaras Palameikas astotā vieta ir rezultāts, kas pierāda - mūsējās uz Londonu nebrauca ekskursijā. «Iekļūšana olimpiskajā desmitniekā ir super sasniegums. Paskaties, kāda ir konkurence, kādas emocijas, kāda pašatdeve,» uzskaita Lauris. Esot gan jāatzīst - arī emociju ar treknu mīnusa zīmi olimpisko spēļu laikā netrūka. Laurim visskumjāk bijis skatīties šķēpmešanu - viņš pats savaulaik trenējies šajā disciplīnā, tāpēc prot precīzi uzstādīt neveiksmju diagnozi. «Trakākais jau tas, ka treniņos visi trīs šķēpmetēji mierīgi meta pāri 80 metriem. Tātad viss ir pašu galvās. Tagad jāskatās, vai nu jāmet miers šķēpmešanai, vai būtiski jāmainās pašiem, jo šīs jau ir trešās sacensības pēc kārtas, kurās večiem nekas nesanāk,» saka Lauris. Viņš atzīst - ne katram ir tādi dzelzs nervi kā Mārtiņam Pļaviņam, taču elites klases sportistiem ir jāmāk saņemties. Taču problēmas ar koncentrēšanos bija ne tikai latviešiem. Arī galvenie favorīti - līderis šķēpmešanā, norvēģis Andreass Torkildsens, soms Tero Pitkemeki un sezonas līderis, čehs Vitezslavs Veselijs no Londonas mājās aizbrauca bez medaļas.