Foto: Edijs Pālens, LETA.
Droši vien sporta līdzjutēji neatzītu par godīgu un taisnīgu tādu boksa cīņu, kur vienam sportistam ir tikai boksa cimdi, kamēr otram izsniegta arī beisbola nūja. Jurisprudence, protams, nav boksa rings, taču reizēm zināmas analoģijas savilkt ir iespējamas.
It kā ir pašsaprotams, ka tiesību uz taisnīgu tiesu garantēšanā abām pusēm – apsūdzētajam un viņa aizstāvim no vienas, un apsūdzības uzturētājam no otras – ir jābūt vienādām iespējam savu pozīciju aizstāvēšanā, ir jābūt zināmiem tiem pierādījumiem, ar kuriem attiecīgā puse operē, jābūt iespējai tos pārbaudīt un nepieciešamības gadījumā atspēkot.
Taču praksē tas tā nebūt nav vienmēr. Ir pierādījumu kategorija, piekļuvē kuriem puses ir nostādītas visai atšķirīgās pozīcijās. Runa ir par tiem pierādījumiem, kuri atrodas operatīvajās lietās un kuri bieži vien izšķir cilvēka likteni, bet tajā pat laikā aizstāvībai nav pieejami. Turklāt nereti rodas pamats arī šaubām ne tikai par to, cik šie pierādījumi ir nopietni, bet arī – vai tie vienmēr iegūti ar likumīgām metodēm un likumīgā veidā.