Arnis Zacmanis, putnu vērotājs.
Uztraukums par stārķiem sniegā ir saprotams, taču putnu sugas visvairāk apdraud nevis laikapstākļi, bet cilvēku nesaprātīga saimniekošana
Ikvienam dramatiskam stāstam var būt divas puses: redzamā un slēptā. Reizēm izrādās, ka redzamā puse nebūt nav tā baigākā, jo īstā drāma slēpjas dziļāk. Šā gada vēlais pavasaris ir tieši šāds gadījums. «Apjucis» stārķis uz sniega kaudzes savā ligzdā, zosis, strazdi un cīruļi sniegotos laukos var izraisīt satraukumu - vai nebūs masveida putnu bojāejas, vai putnu suga to spēs pārdzīvot? Jāatzīst - pat mana biologa izglītība dažreiz nelīdz. Redzot stārķi stāvam sniegā, pavīd doma, ka viņam droši vien salst kājas. Patiesībā putniem kājas nesalst, jo tajās ir maz mīksto audu un asinsrite ekstremitātēs pielāgota tā, lai siltuma zudumi būtu minimāli. Tāpēc putns var nosalt tikai tad, ja nav kārtībā spalvu tērps (piemēram, nosmērēts ar naftu) vai biežāk - ja enerģijas rezerves, ieskaitot taukus, ir pilnīgi izsīkušas. Pat tie Latvijas putni, kuri ziemo siltajās zemēs, ir spējīgi pārciest aukstākās Latvijas ziemas, ja ir labā formā.