Grāmatas vāks
Maijā izdevniecībā "Latvijas Mediji" klajā nāks bijušās Vācijas kancleres Angelas Merkeles memuāri “Brīvība". Sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme" piedāvājam iepazīties ar grāmatas fragmentiem, kas ir aktuāli pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos.
NATO samits Bukarestē
Bukarestē netika izlemts par Ukrainas un Gruzijas dalību NATO. Konsultācijas drīzāk bija par to, vai alianse aicinās abas valstis izstrādāt Membership Action Plan (MAP) un līdz ar to sasniegt tā saukto MAP statusu, kas ir pēdējais posms valsts pievienošanās procesā NATO. Ukraina un Gruzija bija lūgušas šo statusu. Izlemt par to Bukarestē, kaut alianses galīgais lēmums par dalību gan vēl nebūtu paredzams, – politiski tomēr tas būtu neatgriezenisks solījums par abu valstu dalību NATO. Pēc 1999. un 2004. gada šāds lēmums būtu kļuvis par trešo nozīmīgāko NATO paplašināšanās soli.
Es sapratu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu vēlmi pēc iespējas ātrāk kļūt par NATO locekli, jo pēc Aukstā kara beigām tās gribēja piederēt Rietumu kopienai. Nebija šaubu, ka Krievija nevarēja piedāvāt šīm valstīm to, pēc kā tās ilgojās: brīvību, pašnoteikšanos, labklājību. (..)
Taču tajā pašā laikā arī NATO un tās dalībvalstīm ar katru paplašināšanās soli bija jāizpēta iespējamā ietekme uz aliansi, tās drošību, stabilitāti un funkcionēšanas spējām. Jaunas dalībvalsts uzņemšanai vajadzēja garantēt lielāku drošību ne tikai šai valstij, bet arī NATO. Tāpēc valsts uzņemšanai pastāv kritēriji, kas līdzās tās militārajām spējām ņem vērā arī kandidātvalsts iekšējo struktūru. Tas attiecās arī uz Ukrainu un Gruziju.
Ukrainas teritorijai piederošajā Krimas pussalā atradās Krievijas Melnās jūras flote, attiecīgais līgums starp Ukrainu un Krieviju bija spēkā vēl līdz 2017. gadam. Tāda saikne ar Krievijas militārajām struktūrām līdz šim nebija bijusi nevienai no NATO kandidātvalstīm. Turklāt tolaik tikai mazākums Ukrainas iedzīvotāju atbalstīja valsts dalību NATO. Valstī bija vērojama dziļa plaisa. Gruzijā bija neatrisināti teritoriāli konflikti Dienvidosetijas un Abhāzijas reģionos, un saskaņā ar vispārējiem NATO noteikumiem tāda valsts nevarēja kļūt par alianses dalībnieku. Situācija šajās abās valstīs līdz ar to būtiski atšķīrās no situācijas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kas jau bija pievienojušās NATO.
Protams, nepastāvēja trešās puses veto tiesības ārpus NATO, arī Krievijai ne. Tas būtu pretrunā alianses izvēles brīvības principam, par ko 1990. gada novembrī Eiropas drošības un sadarbības konferences “Parīzes hartā” vienojās 32 Eiropas valstis, kā arī ASV un Kanāda. Arī automātiska piekrišana nevarēja notikt, ja valsts lūdza uzņemt to aliansē.
Spriešanu par MAP statusu Ukrainai un Gruzijai, neanalizējot arī Putina skatījumu uz lietām, es uzskatīju par rupju nevērību. Kopš kļūšanas par savas valsts prezidentu 2000. gadā Putins bija darījis visu, lai Krievija atkal kļūtu par spēlētāju starptautiskajā arēnā, kuru neviens nevarētu pārspēt, īpaši Amerikas Savienotās Valstis. Viņam nerūpēja demokrātisku struktūru veidošana vai labklājības nodrošināšana visiem, izmantojot labi funkcionējošu ekonomiku – ne savā valstī, ne citur. Drīzāk viņš vēlējās likt kaut ko pretim faktam, ka ASV bija uzvarējušas Aukstajā karā. Viņš vēlējās, lai Krievija arī daudzpolārā pasaulē pēc Aukstā kara beigām būtu nozīmīgs pols. Lai to panāktu, viņš izmantoja savu pieredzi drošības struktūrās.
Minhenes drošības konferencē 2007. gada 10. februārī, vairāk nekā gadu pirms Bukarestes NATO samita, es uzstājos ar atklāšanas runu un piemēroti aizmugures sienai, uz kuras bija lasāms uzraksts “Miers caur dialogu”, un saistībā ar globālajiem izaicinājumiem runāju par sadarbību un aicināju, par spīti visām viedokļu atšķirībām, meklēt dialogu ar Krieviju. Beidzot pienāca Putina kārta uzstāties. Viņš runāja par vienpolāru pasauli un jautāja: “Bet kas īsti ir monopolāra pasaule? Lai kā šo terminu arī izpušķo, galu galā tas praktiski nozīmē tikai vienu: ir viens varas centrs, viens spēka centrs, viens lēmumu pieņemšanas centrs. Tā ir viena vienīga saimnieka, suverēna pasaule.” Nedaudz vēlāk viņš nosauca arī vārdus: “Mēs redzam arvien pieaugošu starptautisko tiesību pamatprincipu neievērošanu. Vēl vairāk – atsevišķas normas, jā, faktiski gandrīz visa vienas valsts tiesību sistēma, pirmām kārtām, protams, ASV tiesību sistēma, ir pārkāpusi savas robežas visās jomās: kā ekonomikas, politikas, tā arī humānajā jomā tā tiek uzspiesta citām valstīm.” Putina atskaites punkts bija tikai un vienīgi ASV, lai neteiktu, ka viņš sapņoja par lomām, kādas bija bijušajai Padomju Savienībai un ASV senajos Aukstā kara laikos, kad tās stāvēja viena otrai pretim kā divas lielvaras.
(..) Es sēdēju pirmajā rindā. Vieta pa kreisi no manis bija brīva, tā bija rezervēta Putinam, pa labi no manis sēdēja Ukrainas prezidents Viktors Juščenko. Pa kreisi no ejas sēdēja Amerikas aizsardzības ministrs Roberts Geitss un Amerikas deputāti un senatori. Es varēju labi novērot Putinu viņa runas laikā. Viņš runāja ātri, brīžiem brīvi, droši vien viņš pats bija uzrakstījis lielāko daļu runas, ja ne katru vārdu. Mani īpaši uztrauca viņa paštaisnums: ne vārda par neatrisinātajiem konfliktiem pie viņa namdurvīm Kalnu Karabahā, Moldovā un Gruzijā, lai gan tika kritizēta NATO misija Serbijā, bet neatskanēja ne vārds par zvērībām, ko bija pastrādājuši serbi bijušās Dienvidslāvijas sabrukuma laikā, ne vārds par attīstību pašā Krievijā. Taču viņš pieminēja arī lietas, kas nebija gluži absurdas. Irākas kara kritika bija izrādījusies pamatota, kā zināms, pierādījumi par ķīmisko ieroču esamību Irākā tā arī netika sagādāti. Man arī nedeva mieru fakts, ka līguma par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā (CFE līgums), kurā 1990. gadā starp NATO un Varšavas paktu tika noteikti ierobežojumi smagā bruņojuma izvietošanai Eiropā, adaptācija nebija izdevusies. Pēc Varšavas pakta izjukšanas, Padomju Savienības sabrukuma un Austrumeiropas valstu pievienošanās NATO tā bija kļuvusi nepieciešama. Strīdu par adaptētā līguma (A-CFE) ratifikāciju starp Krieviju un jo īpaši ASV izraisīja Krievijas militāro novērotāju klātbūtne Gruzijā. Man bija ļoti žēl, ka tāpēc tā nebija notikusi. Es vairs neko nevarēju mainīt, lēmumi bija pieņemti pirms manas stāšanās amatā.
Minhenes runā Putins prezentēja sevi tādu, kādu viņu pazinu: kā cilvēku, kurš vienmēr raudzījās, lai pret viņu neizturētos slikti, un kurš vienmēr gatavs noteikt toni, varas spēles ar suni un citiem-likt-uz-sevi-gaidīt ieskaitot.
Tas viss varēja šķist bērnišķīgi, nosodāmi, par to varēja pašūpot galvu. Bet tāpēc jau Krievija nepazuda no politiskās kartes.
Un kas notiktu tajā laikā, kad Ukraina un Gruzija, no vienas puses, ar MAP statusu būtu ceļā uz NATO, bet, no otras puses, vēl nebūtu varējušas izmantot NATO līguma 5. panta drošības garantijas?
Man šķita – ir iluzori pieņemt, ka MAP statuss būtu nodrošinājis Ukrainai un Gruzijai aizsardzību pret Putina agresiju, ka šis statuss būtu atturējis Putinu no kaut kādas rīcības. Vai toreiz ārkārtas situācijā būtu bijis iedomājams, ka NATO dalībvalstis reaģēs militāri – ar materiāliem un karaspēku – un iejauksies? Vai būtu bijis iedomājams, ka es kā kanclere lūgšu Vācijas Bundestāgam tādu mandātu arī mūsu Bundesvēram un par to nobalsos vairākums? 2008. gadā? Ja jā, ar kādām sekām? Un tāpat: ja nē, ar kādām sekām ne tikai Ukrainai un Gruzijai, bet arī NATO? Kad notika pēdējā paplašināšanās austrumu virzienā, pagāja vismaz pieci gadi, kamēr valstis pēc MAP statusa piešķiršanas kļuva par alianses dalībniecēm. Pieņēmumu, ka Putins tā vienkārši ļaus aizritēt laikam starp MAP lēmumu un Ukrainas un Gruzijas dalības aliansē sākumu, es uzskatīju par utopiju, politiku, kas balstīta uz cerībām.
Visu šo iemeslu dēļ biju pārliecināta, ka nevaru piekrist MAP statusam Ukrainai un Gruzijai. Ar šādu nostāju es 2008. gada 2. aprīlī Berlīnes Tēgeles lidostas militārajā daļā kāpu lidmašīnā A310, lai kopā ar ārlietu ministru Franku Valteru Šteinmeieru un mūsu darbiniekiem lidotu uz NATO samitu Bukarestē.
(..) MAP statuss Ukrainai un Gruzijai netika piešķirts, un aliansē nebija radušās plaisas, kā tas notika Irākas kara laikā. No tā es katrā ziņā gribēju izvairīties – ja reiz nevarēju panākt to, ka Bukarestē vispār netiek runāts par NATO perspektīvu Ukrainai un Gruzijai. Kompromiss bija nepieciešams, lai arī tam, kā katram kompromisam, bija sava cena. Tas, ka Gruzija un Ukraina nesaņēma akceptu MAP statusam, bija “nē” abu valstu cerībām. Tas, ka NATO vienlaikus deva vispārēju solījumu viņu dalībai aliansē, Putinam bija “jā” abu valstu dalībai NATO, tas bija kara pieteikums. Kādā citā sakarībā, kuru vairs sīkāk neatceros, viņš vēlāk man teica: “Tu nebūsi kanclere mūžīgi. Un tad tās kļūs NATO dalībvalstis. Un to es gribu novērst.” Un es domāju: tu arī nebūsi prezidents mūžīgi. Tomēr manas bažas par turpmāko spriedzi ar Krieviju Bukarestē nebija mazinājušās. (..)
No Bukarestes lidoju mājās ar dalītām jūtām. No patiesi lielās ķildas bija izdevies izvairīties, taču tajā pašā laikā kļuva skaidrs, ka mums NATO nav vienotas stratēģijas, kā rīkoties ar Krieviju. Daudziem Centrāleiropas un Austrumeiropas iedzīvotājiem nebija lielas motivācijas vispār investēt attiecībās ar Krieviju. Šķiet, viņi vēlējās, lai tā valsts vienkārši pazustu, lai tās nebūtu. Es nevarēju viņiem to ņemt ļaunā, viņi taču ilgus gadus bija cietuši no padomju varas un atšķirībā no mums VDR pēc 1990. gada viņiem nebija paveicies atkal apvienoties mierā un brīvībā ar Vācijas Federatīvo Republiku, kura bija dziļi nostiprinājusies Eiropas un Transatlantiskajā aliansē.
Taču Krievija ar saviem kodolieročiem pastāvēja. Tā bija un ir ģeopolitiska realitāte, to nevar ignorēt, jau tāpēc vien ne, ka tā kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Franciju, Lielbritāniju un Ķīnu ir viena no piecām pastāvīgajām ANO Drošības padomes dalībvalstīm ar veto tiesībām. Vai šāda norāde par Krievijas globālo nozīmi jau neatspoguļo “absurdās bailes” no šīs valsts, par ko Volodimirs Zelenskis runāja videovēstījumā savai tautai 2022. gada 3. aprīlī pēc tam, kad kļuva zināms par asinspirti Bučā? Nē, bet tā atspoguļo atšķirīgo novērtējumu preventīvajai ietekmei uz Krieviju, kādu MAP lēmums būtu atstājis uz Ukrainu un Gruziju, kā arī uz NATO laika posmā līdz abu valstu dalībai aliansē – lūk tā.
Donalds Tramps un G20 samits Hamburgā
Kopš 2017. gada 20. janvāra Amerikas Savienoto Valstu prezidents bija Donalds Tramps. Es uzmanīgi sekoju priekšvēlēšanu cīņai starp viņu un Hilariju Klintoni un būtu bijusi priecīga par viņas uzvaru. Bet notika citādi. Donalds Tramps ne vien uzdeva nacionālistisku toni ar saviem kampaņas saukļiem “Amerika vispirms” (America First) un “Padarīsim Ameriku atkal varenu” (Make America Great Again), bet arī priekšvēlēšanu cīņas laikā atkārtoti kritizēja Vāciju un mani personīgi. Viņš apgalvoja, ka es esot sagrāvusi Vāciju, 2015. un 2016. gadā uzņemot tik daudz bēgļu, pārmeta mums, ka netērējam pietiekami daudz naudas aizsardzībai, un mūsu tirdzniecības pārpalikumu ar ASV dēļ apsūdzēja mūs negodīgas tirdzniecības prakses īstenošanā. Daudzie vācu ražojuma automobiļi Ņujorkas ielās viņam gadiem ilgi bija kā dadzis acī. Tas, ka amerikāņi tos iegādājās, viņaprāt, varētu būt saistīts tikai ar dempinga cenām un iedomātām manipulācijām ar valūtas kursu starp eiro un dolāru. Viņš atkal un atkal runāja par muitas nodevu piemērošanu vācu automašīnām, lai padarītu to iegādi nepievilcīgu. Man šķita pārsteidzoši, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidenta kandidāts nodarbina sevi ar Vācijas kancleri. Ja ņem vērā principu “daudz ienaidnieku, daudz goda”, es ar savu lomu varētu būt apmierināta. Taču karātavu humors te nelīdzēja, mans pienākums bija darīt visu iespējamo, lai starp mūsu valstīm nodrošinātu pietiekami apmierinošas attiecības, nereaģējot uz daudzajām provokācijām. Paziņojumā, kuru es 2016. gada 9. novembrī sniedzu Federālajā kancelejā, es ne vien apsveicu Donaldu Trampu ar viņa ievēlēšanu, bet arī uzsvēru, ka abas mūsu valstis ir neatkarīgas, pateicoties tādām kopīgām vērtībām kā demokrātija, brīvība, cilvēktiesību ievērošana un cieņa pret cilvēku neatkarīgi no viņa izcelsmes, ādas krāsas, reliģiskās piederības, dzimuma, seksuālās orientācijas vai politiskajiem uzskatiem. “Uz šo vērtību pamata” piedāvāju viņam ciešu sadarbību. Pēc četriem mēnešiem, 2017. gada 17. martā, es ierados pie viņa Vašingtonā. Vizītei biju rūpīgi sagatavojusies, jo tā izraisīja lielu interesi Vācijā un daļēji arī ASV.
Kad ierados Baltajā namā, Donalds Tramps preses pārstāvju klātbūtnē mani sagaidīja pie durvīm un sasveicinājās, paspiezdams man roku. Pirms Ovālajā kabinetā paredzētās tikšanās zem četrām acīm mēs vēlreiz atrādījāmies medijiem. Kad žurnālisti un fotogrāfi pieprasīja vēl vienu rokasspiedienu, viņš to ignorēja. Tā vietā, lai nostāvētu šo scēnu stoiskā mierā, es viņam pačukstēju, ka mums atkal jāpaspiež rokas, – Japānas premjerministra Šindzo Abes vizītes laikā viņš to bija darījis deviņpadsmit sekundes, neļaujot Abem pretoties. Tiklīdz es to pateicu, domās nošūpoju galvu par savu rīcību. Kā es varēju aizmirst, ka Tramps precīzi zina, kādu efektu viņš vēlas radīt? Loģiski, ka viņš uz manu smalko mājienu nereaģēja.
Viņš ar savu izturēšanos gribēja radīt tēmu sarunām, kamēr es rīkojos tā, it kā man būtu darīšana ar normālas uzvedības sarunbiedru.
Sarunājoties zem četrām acīm, mēs lēni taustījāmies uz priekšu. Es runāju lielākoties angliski, tulce Doroteja Kaltenbaha sēdēja blakus un pārtulkoja dažas sarežģītākas frāzes. Donalds Tramps man uzdeva virkni jautājumu, tostarp par manu Austrumvācijas izcelsmi un attiecībām ar Putinu. Krievijas prezidents viņu acīmredzot ļoti fascinēja. Turpmākajos gados man radās iespaids, ka politiķi ar autokrātiskām un diktatoriskām tieksmēm viņu apbur.
Tiklīdz pēc mūsu tikšanās zem četrām acīm Ovālajā kabinetā ieradās abu delegāciju locekļi, viņš sāka izteikt Vācijai jau labi zināmos pārmetumus. Es tos atspēkoju, nosaucot faktus un skaitļus. Mēs runājām divos dažādos līmeņos: Tramps – emocionālajā, es – lietišķajā. Ja viņš dažreiz tomēr pievērsa uzmanību maniem argumentiem, tas parasti bija tikai tāpēc, lai no tiem uzkonstruētu jaunus pārmetumus. Šķita, ka pieminēto problēmu risināšana nebija viņa mērķis. Šajā gadījumā viņam nekavējoties būtu jāapdomā jauns žēlošanās pamatojums. Man radās iespaids, ka viņš cenšas likt sarunbiedram justies vainīgam. Kad Tramps pamanīja, ka es enerģiski protestēju, viņš pēkšņi pārtrauca savu tirādi un mainīja tēmu. Vienlaikus viņš, manuprāt, arī gribēja savam sarunbiedram patikt.
Donalds Tramps atkal un atkal uzsvēra, ka Vācija viņam un Amerikai ir kaut ko parādā. Viņa vēlētāji šo retoriku uzņēma labi, jo daudzi no viņiem jutās apdalīti un uzskatīja, ka iepriekšējie politiķi pret viņiem ir slikti izturējušies. Viņi apbrīnoja Trampu par to, ka viņš nevienam nepakļāvās, runāja ar citiem tiešu valodu un, kā viņš pats uzskatīja, cīnījās par savu atbalstītāju interesēm.
Kopā ar mani Vašingtonā bija ieradušies uzņēmumu BMW, Schaeffler un Siemens vadītāji – Haralds Krīgers, Klauss Rozenfelds un Džo Kēzers. Larss Hendriks Rellers bija vienojies ar savu amerikāņu kolēģi, ka pēc sarunām Ovālajā kabinetā mēs ar Trampu tiksimies ar ekonomikas jomas pārstāvjiem un apmācāmajiem darbiniekiem no viņu uzņēmumu Amerikas rūpnīcām, lai diskutētu par kvalificētu darbinieku apmācību Amerikā. Šajā sakarā es gribēju pievērst uzmanību Vācijas uzņēmumu ieguldījumam darbavietu izveidē ASV. Tas man izdevās tikai daļēji. Lai gan Tramps paslavēja Vācijas uzņēmumu investīcijas ASV, viņš vienlaikus kritizēja arī to ražotnes kaimiņvalstī Meksikā. Likās, ka viņš grib visu.
Runājot ar Trampu, man par lielāko daļu sarunā skarto tēmu bija labi argumenti. Tomēr viens vājais punkts bija mūsu izdevumi aizsardzības jomai. Bija acīmredzams, ka 2 procentu mērķi, kas 2014. gada NATO samitā tika noteikts kā rādītājs, kurš visām dalībvalstīm jāsasniedz 2024. gadā, mēs līdz minētajam gadam nesasniegsim, lai gan, kā es varēju paziņot preses konferencē, 2017. gadā mēs palielinājām savu aizsardzības budžetu par 8 procentiem, salīdzinot ar 2016. gadu. Arī Obama, runājot par šo tēmu, bija vairākkārt apelējis pie manas sirdsapziņas. Taču Trampa gadījumā lieta draudēja kļūt bīstamāka, jo viņš apšaubīja NATO kā kopīgu drošības aliansi. Es apzinājos, ka mēs, vācieši, mūsu pašu drošības ziņā esam atkarīgi no NATO. Tāpēc es uzsvēru mūsu ieguldījumu kopīgajā misijā Afganistānā. Vismaz to Tramps atzina sekojošajā preses konferencē.
Kad lidoju mājup, man sajūta nebija laba. No sarunām es secināju, ka ar Trampu nebūs nekāda kopīga darba savstarpēji saistītas pasaules labā. Viņš visu vērtēja no tā nekustamo īpašumu uzņēmēja skatpunkta, kāds viņš bija pirms ienākšanas politikā. Katrs zemesgabals varēja tikt piešķirts tikai vienu reizi. Ja to nedabūja viņš, tad to dabūja kāds cits. Tāpat viņš skatījās arī uz pasauli. Viņa ieskatā visas valstis atradās savstarpējā konkurencē, kurā vienas valsts veiksme bija otras neveiksme. Viņš neticēja, ka sadarbība varētu vairot vispārējo labklājību. Viņu nepārliecināja mans piemērs par abpusēju ieguvumu, ko ES un Korejai varētu radīt kopīgs brīvās tirdzniecības nolīgums. Viņš skeptiski attiecās pret visiem nolīgumiem, par kuriem nebija vienojies viņš pats. Šķita, ka Vācijai viņš neuzticējās īpaši. Ar viņu nekāda TTIP nebūtu.
Taču tas vēl nebija viss. Sešas nedēļas pirms G20 samita, 2017. gada 1. jūnijā, viņš lūdza telefonsarunu ar mani. Mēs runājām pulksten desmitos vakarā. Viņš man paziņoja, ka Savienotās Valstis atsauc savu dalību Parīzes klimata nolīgumā. Tas bija pamatīgs trieciens, jo es taču gribēju, lai Hamburgā šai tēmai būtu iedalīta centrālā loma. (..)
2017. gada 17. jūnijā es privātā audiencē tikos ar pāvestu Francisku. Tā kā es jau no trim iepriekšējām mūsu tikšanās reizēm zināju, ka viņu interesē globālā sadarbība, it īpaši nabadzīgo labā, vēlējos ar viņu aprunāties par savu darba kārtību gaidāmajā G20 samitā, kas notiks Hamburgā. (..)
Pāvests Francisks ar draudzīgu smaidu pieņēma mani pāvesta bibliotēkā. Pa labi no ieejas durvīm atradās rakstāmgalds un divi krēsli. Mēs ar pāvestu ieņēmām vietas, mans tulks apsēdās man aiz muguras. Franciska teikto tulkoja vācu prelāts. Pāvests lūdza mani pastāstīt, ko esmu paveikusi mūsu G20 prezidentūras laikā. Es pastāstīju viņam par mūsu logotipu – plakano krustveida mezglu – un par sagatavošanās darbiem, kas, cita starpā, ietvēra daudzas tikšanās ar pilsonisko sabiedrību. (..) Viņš manī uzmanīgi klausījās.
Tad es nonācu līdz punktam, kas man sagādāja patiesas raizes, proti, ASV paziņojumam par izstāšanos no Parīzes klimata nolīguma. Nesaucot nevienu vārdā, es jautāju viņam, kā viņš tiktu galā ar fundamentālām viedokļu atšķirībām svarīgu personību grupas ietvaros.
Viņš mani uzreiz saprata un atbildēja tieši: “Liekt, liekt, liekt, bet raudzīties, lai nesalūst.” Man patika šāds redzējums. Es viņam to atkārtoju: “Liekt, liekt, liekt, bet raudzīties, lai nesalūst.”
Šādā garā es arī mēģinātu Hamburgā risināt savu problēmu ar Parīzes nolīgumu un Trampu, lai gan es vēl nezināju, ko tieši tas nozīmē. (..)
2017. gada 6. jūlijā, dienu pirms samita, es pēcpusdienā devos uz Hamburgu. Lielā dalībnieku skaita dēļ Vācijā bija tikai dažas vietas, kur varēja notikt G20 valstu un valdību vadītāju sanāksme, un Hamburga bija tam piemērota. Pilsētas galvenais birģermeistars Olafs Šolcs uztvēra šī samita rīkošanu kā pagodinājumu, un es biju ārkārtīgi priecīga, ka mana dzimtā pilsēta varēja sevi prezentēt pasaulei.
Tomēr samits izvērtās citādi, nekā es biju cerējusi. Ja es šodien jautātu cilvēkiem, ar ko viņiem ir palicis atmiņā G20 samits Hamburgā, atbilde, iespējams, skanētu šādi: tur notika vardarbīgi antiglobalizācijas aktīvistu protesti. Tikai tie, kurus ļoti interesē politika, varbūt atcerēsies domstarpības ar Trampu klimata aizsardzības sakarā. 7. jūlija vakarā visu pasauli apceļoja šausminošas ainas ar degošām automašīnām, izlaupītiem veikaliem un protestētājiem, kas met akmeņus, Hamburgas Nocietinājumu kvartālā. Vakarā es tās redzēju televizorā. Dažas raidstacijas ziņoja bez pārtraukuma. Nomāktā noskaņojumā devos pie miera. Vienalga, ko mēs nolemsim nākamajā dienā, to, kā tas tiks uztverts, noteiks ainas no iepriekšējā vakara notikumiem. Man kā namamātei tas bija šausmīgi, jo es biju dzīvojusi dziļā pārliecībā, ka šādu samitu laikā ir jābūt nodrošinātai iespējai rīkot personīgas tikšanās starp valstu un valdību vadītājiem. Pēc G20 samita Hamburgas policija atskaitē ziņoja, ka bija izvietoti 23 000 policistu un 592 no viņiem ir ievainoti. Hamburgas policijas operatīvās darbības koncepcijai veltītā kritika izvērtās skaļa. Es nolēmu šajās diskusijās nepiedalīties un, neņemot vērā jautājumus, kas arī man bija attiecībā uz policijas darbu, meklēt ceļu, kā ciešāk sastrādāties ar Olafu Šolcu. Pēc samita beigām mēs tikāmies ar operatīvo darbinieku grupu no visas Vācijas un pateicāmies viņiem par paveikto darbu.
Politiski mēs panācām, ka tika pieņemta rezolūcija par klimatu, ko mēs nosaucām par “19 pret 1”. “Mēs ņemam vērā Amerikas Savienoto Valstu lēmumu izstāties no Parīzes nolīguma," teikts 18 valstu un ES komunikē. Tad sekoja amerikāņu pozīcijas izklāsts. Nākamajā rindkopā ir šāds teksts: “Pārējo G20 valstu un to valdību vadītāji paziņo, ka Parīzes nolīgums ir neatgriezenisks.” Bija izdevies vienprātīgi pieņemt deklarāciju, kurā domstarpības starp Donaldu Trampu un pārējo pasauli bija nevis aizmālētas, bet atklāti nosauktas vārdā. Šāds noslēguma dokuments vēl nebija pieredzēts. Līdz šim kopīgā rezolūcijā parasti tika fiksēts mazākais kopsaucējs. Es uzskatīju šādu rezultātu par labāko no sliktajiem risinājumiem. Mēs bijām beiguši liekt, pirms viss būtu salūzis un mums vispār nebūtu nekāda komunikē. Pārliecinošs vairākums apzinājās klimata aizsardzības tēmas svarīgumu.
Visi pārējie lēmumi atbilda tam, kādu biju iedomājusies sagaidāmo rezultātu. Tikai vienam šķietami nelielam punktam par tirdzniecības tēmu vēl bija ilgstošas atskaņas. Runa bija par tērauda eksporta dempinga jautājumu. Sava loma tam bija jau Handžou samitā 2016. gadā, Ķīnas G20 prezidentūras laikā. Iepriekšējos gados Ķīna bija sākusi eksportēt tēraudu par ļoti zemām cenām, tādējādi pakļaujot lielam spiedienam tērauda ražotājus Eiropā un ASV. Kamēr rūpnieciski attīstītās valstis runāja par negodīgu dempingu, Ķīna to kategoriski noliedza. Tāpēc Handžou tika nodibināts G20 forums – Pasaules forums par tērauda rūpniecības jaudas pārpalikumu, kura izveidi atbalstīja ESAO (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija), lai detalizētāk izskatītu dempinga jautājumu, izmantojot precīzus datus.
Tagad bija pagājis gandrīz gads, bet joprojām nebija nekādu rezultātu. Tāpēc vieni gribēja likvidēt forumu un nekavējoties piemērot Ķīnas tēraudam muitas nodevas, savukārt citi bija gatavi dot tam vēl vienu iespēju. Pie otrajiem bija arī Vācijas nostāja. G20 samita pēdējā naktī valdību galvenie pārstāvji sarunās vienojās līdz augustam savākt nepieciešamo informāciju un aicināja forumu novembrī iesniegt ziņojumu par piedāvātajiem risinājumiem, uz kuru pamata varētu bez kavēšanās rīkoties politiskā līmenī. Mums tas šķita veiksmīgs iznākums. Tomēr Larss Hendriks Rellers man norādīja, ka termiņš ir tik īss, ka panākt vienprātīgu risinājumu ir gandrīz neiespējami. Tā arī izrādījās.
2018. gada jūnijā Donalds Tramps nodemonstrēja uzskatāmu piemēru tieši saistībā ar šo gadījumu. Viņa valdība noteica apjomīgas muitas nodevas tērauda un alumīnija ievešanai, taču tas attiecās uz importu ne vien no Ķīnas, bet arī no vairākuma citu valstu, tostarp Eiropas Savienības. Šo pasākumu viņš pamatoja ar ASV nacionālās drošības interešu aizsardzību. Ķīna, Norvēģija, Šveice un Turcija vērsās pret to, iesniedzot sūdzību Pasaules Tirdzniecības organizācijai. Pēc vairāk nekā četriem gadiem, 2022. gada decembrī, turienes šķīrējtiesa nolēma, ka ar šiem pasākumiem ir pārkāpti organizācijas noteikumi. Taču tobrīd Amerikas prezidents jau bija Džo Baidens. Lai gan muitas nodevas viņš neatcēla, taču viņš un viņa vietniece Kamala Harisa atkal atjaunoja cerību uz daudzpusēju sadarbību, tostarp kopā ar ASV. Brīdī, kad es rakstu šīs rindas, vēl nav zināms 2024. gada novembrī paredzēto Amerikas prezidenta vēlēšanu rezultāts. Es no visas sirds vēlos, lai Kamala Harisa, ar kuru es iepazinos kopīgas brokastošanas laikā, kad biju devusies uz Vašingtonu savā pēdējā vizītē kā federālā kanclere, pārspētu savu sāncensi un tiktu ievēlēta par Amerikas Savienoto Valstu prezidenti.
Globuss, karte un tolerance
2016. gada 1. decembrī Vācija uz vienu gadu pārņēma G20 prezidentūru. Es biju amatā jau vienpadsmit gadus un priecājos, ka varēšu ieguldīt šajā prezidentūrā savu starptautisko pieredzi, ko biju ieguvusi visu šo gadu laikā. 2017. gadā 19 valstis un Eiropas Savienība, rēķinot pēc pirktspējai pielāgotā iekšzemes kopprodukta, veidoja aptuveni 80 procentus no pasaules ekonomikas produktivitātes, īstenoja trīs ceturtdaļas no pasaules tirdzniecības darījumiem, un to iedzīvotāju skaits sasniedza gandrīz 5 miljardus jeb divas trešdaļas no visiem pasaules iedzīvotājiem.
Jau kopš stāšanās amatā uz mana rakstāmgalda Federālajā kancelejā stāvēja globuss ar melnas krāsas jūru un okeānu virsmām un daudzkrāsainu politisko karti ar iezīmētām valstīm. Pateicoties tam, es, kad veicu tālruņa zvanus, sēdēdama pie sava galda, varēju iztēloties, kur tajā brīdī atrodas mans sarunbiedrs. Dažreiz es lūkojos uz globusu un domāju par miljardiem cilvēku, kas dzīvo uz Zemes. Kad stājos amatā, tie bija 6,6 miljardi, bet tagad, 2017. gadā, ir jau par miljardu vairāk. Paturēt acīs vairāk nekā 80 miljonus Vācijas pilsoņu jau nebūt nebija viegli, bet aptvert visā pasaulē mītošos cilvēkus bija kas pavisam neiespējams. Man bija reālistisks priekšstats par savu kolēģu dzīves apstākļiem Eiropas Savienībā, turpretī par apstākļiem, kādos dzīvoja sarunbiedri no citiem kontinentiem, man bieži vien nebija zināms nekas. Protams, es centos savām vizītēm un braucieniem labi sagatavoties. Šajā ziņā palīdzēja Vācijas vēstniecību ziņojumi par situāciju attiecīgajās valstīs. Vismaz pēc to izlasīšanas es labāk zināju, kādus jautājumus man sarunu laikā vajadzētu uzdot. Man nekas nešķita nomācošāks kā tas, ka zinu par kādu valsti tik maz, ka pat nespēju noformulēt saprātīgu jautājumu. Ikreiz, kad man brauciena laikā bija iespēja gūt nelielu ieskatu attiecīgās valsts dzīvē, es šo iespēju izmantoju. Vakara pastaiga, tikšanās ar māksliniekiem, studentiem vai praktikantiem un sarunas ar tur dzīvojošiem Vācijas pilsoņiem man palīdzēja kaut nedaudz iejusties vietējo izpratnē par dzīvi. Es izvaicāju savus kolēģus par ikdienišķām lietām: vai jūs mēdzat gatavot savai ģimenei brokastis? Vai jūs paši iepērkaties lielveikalā? Kur jūs pavadāt brīvdienas? Ar kādām domām jūs ejat gulēt un ar kādām raizēm mostaties? Dažreiz es saņēmu atklātas atbildes, savukārt citreiz visu reakciju izteica tikai izbrīnīts skatiens.
Visu laiku, kamēr atrados amatā, mani atkal un atkal pārņēma vēlme noskaidrot, kas veido manu priekšstatu par pasauli un kā tas atšķiras no tā, kā to redz citi. Un vēl es domāju par atšķirību starp globusu un karti. Uz globusa nav nevienas īpaši izceltas vietas. Katrs punkts atrodas vienādā attālumā no lodes centra. Ar pasaules karti ir citādi. Katrai kartei ir vidus un malas. Lēmums par to, kur atrodas vidus, ir patvaļīgs. 1884. gadā Vašingtonā Starptautiskās meridiānu konferences dalībnieki izraudzīja Londonas priekšpilsētas Griničas meridiānu Anglijā – pusi no Zemes grādu tīklu sadalošā garuma loka – par starptautisko sākummeridiānu un tam atbilstošo Griničas laiku par pasaules standartu. Šī vieta tika izvēlēta tāpēc, ka Apvienotā Karaliste tobrīd jau bija ievērojami pavirzījusies uz priekšu laika standartizācijā savā valstī. Uz tā pamata tika veidotas pasaules kartes, kuras mēs izmantojam joprojām. To centrā bija novietots Griniču šķērsojošais sākummeridiāns. Tādējādi es, tāpat kā miljoniem citu vāciešu un eiropiešu, uzaugu ar kartēm, kuru centrā atradās Eiropa – otrs platības ziņā mazākais kontinents. To, ka ne visi pasaulē vēlas ar to samierināties, es sapratu, kad pirms daudziem gadiem uzgāju Stjuarta Makartura koriģēto pasaules karti. Šo austrālieti bija tik ļoti nokaitinājuši atkārtotie joki par viņa kontinenta it kā attālo atrašanās vietu, ka viņš 1979. gadā uzzīmēja jaunu pasaules karti. Tajā bija samainīti vietām ziemeļi un dienvidi, proti, augša un apakša. Sākummeridiāns vairs nešķērsoja Griniču, bet gan Austrālijas pilsētu Kanberu. Tā rezultātā Austrālija tika pārvietota uz kartes augšdaļas vidu, savukārt Eiropa nokļuva labajā malā. Tādējādi izveidojās neparasts, bet vienlīdz pamatots skats uz mūsu Zemi. Piepeši šķita, ka mēs Eiropā atrodamies pavisam tālu no notikumu epicentra. Vismaz pasaules naba mēs vairs nebijām.
Mēs, eiropieši, bijām un esam tikai neliela daļa no pasaules iedzīvotājiem. Skatoties uz mūsu starptautiskajām attiecībām, es jau sen sev jautāju, vai ir kaut kas īpašs, ar ko mēs varētu veicināt veiksmīgu līdzāspastāvēšanu visā pasaulē. Tam, kas mums ir svarīgi, es pievērsos savā 2007. gada 17. janvāra runā, kuru teicu Eiropas Parlamentā Strasbūrā, kad Vācija pārņēma ES Padomes prezidentūru. Atsaucoties uz bijušā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žaka Delora formulējumu, es teicu, ka mums ir jāiedod Eiropai dvēsele vai ka mums tā ir jāatrod. Es citēju Prāgas rakstnieku Karelu Čapeku: “Eiropas Radītājs ir veidojis to mazu un pat sadalījis sīkos gabaliņos, lai mūsu sirds varētu rast prieku nevis lielumā, bet daudzveidībā.” Uz jautājumu, kas padarīja šo Eiropas daudzveidību iespējamu, es atbildēju: “Mūsu daudzveidību nodrošina brīvība. Brīvība ir mūsu daudzveidības priekšnoteikums, turklāt brīvība visās tās izpausmēs [..]. Mēs, eiropieši, savā vēsturē esam iemācījušies maksimāli izmantot daudzveidību.” Tad es secināju, ka īpašība, kas mums ļāvusi to izdarīt, ir tolerance, un teicu: “Eiropas dvēsele ir tolerance. [..] Ir vienkāršs ceļš uz Eiropas dvēseli, uz toleranci: ir jāpaskatās arī citu acīm.” Priekšnoteikums, lai to varētu izdarīt, ir vēlme kaut ko zināt par otru cilvēku un viņu saprast.
Arī mans pasaules redzējums nebija neitrāls. Ne bez iemesla es nekļuvu par politiķi VDR, bet tikai brīvā, demokrātiskā un atkalapvienotā Vācijā. Manā ieskatā mana politiskā darba jēga un mērķis bija radīt cilvēkiem iespēju dzīvot izdevušos dzīvi. Vērtības, kas mani vadīja, izriet no mūsu Pamatlikuma 1. panta, proti, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama. Šīs vērtības ir universālas. Es biju zvērējusi veltīt savus spēkus vācu tautas labā. Tas nozīmēja iestāties par mieru un brīvību, drošību un ekonomisko labklājību manā valstī Vācijā. Taču kā kanclere, kura vada visapdzīvotākās un ekonomiski spēcīgākās Eiropas Savienības dalībvalsts un pasaules piektās spēcīgākās ekonomikas valdību, es nedzīvoju noslēgtā telpā. Mums, vāciešiem, bija savas intereses, un es gribēju pēc iespējas vairāk no tām īstenot. Pat Eiropas Savienībā un NATO, t. i., aliansēs, kurām mēs piederējām un kurās mums bija kopīgas vērtības, mūsu intereses nebija gluži tādas pašas kā citām dalībvalstīm. To, kādus mērķus valstis noteica par prioritāriem, ietekmēja attiecīgās valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, vēsture, kultūra, ekonomiskā situācija un politiskā vadība. Un daudzkārt grūtāk bija sadarboties ar valstīm, kurās politiskā kārtība fundamentāli atšķīrās no mūsējās. Tā kā Vācija ir nabadzīga izejvielu ziņā, mēs esam atkarīgi no tirdzniecības attiecībām ar izejvielām bagātajām valstīm. Eksportējot savus ražojumus un veicot investīcijas citās valstīs, mēs esam spējuši vairot paši savu labklājību un nodrošināt lielu skaitu vietējo darbavietu. Vācijā tas attiecās, piemēram, uz automobiļu rūpniecību, mašīnbūvi un ķīmisko rūpniecību. Un otrādi – protams, saimniecisku labumu no šīm tirdzniecības attiecībām vienmēr guva arī mūsu partnervalstis, tostarp valstis ar atšķirīgu politisko ievirzi.
Lai pārstāvētu Vācijas intereses, es nevarēju visā pasaulē izvēlēties sarunu partnerus, vienkārši pamatojoties tikai uz to, kurš no tiem atbilst maniem priekšstatiem par tiesisku valsti un cilvēktiesībām un kurš neatbilst. Es runāju ar atbildīgajām amatpersonām arī no tādām valstīm, kuras cīnās pret citām vai kuru iekšienē notiek bruņoti konflikti. Lai glābtu Vācijas pilsoņu dzīvības, es uzrunāju politiķus valstīs, kuru cilvēktiesību pārkāpumus es nosodīju. Kur vien varēju, es iestājos par vārda brīvību un tiesiskumu un centos palīdzēt tiem, kas tiek vajāti un ieslodzīti. Tas man prasīja vienmēr un nemitīgi meklēt līdzsvaru starp savām vērtībām un savām interesēm. Tā bija reālpolitika darbībā. Man tie nebija netīri darījumi, bet gan dzīves gudrības izpausme. Lai sasniegtu rezultātus, bija nepieciešams kompromiss jeb “vienošanās, kas panākta, savstarpēji piekāpjoties”, kā to definē skaidrojošā vārdnīca Duden. Es to saucu par vienošanos, kuras priekšrocības atsver trūkumus. Kompromisu meklēšana nebija nekāda izklaide, bet gan nervus kutinošs un bieži vien sāpīgs process.
Runājot par pašas Vācijas interesēm, man bija svarīgas ne tikai divpusējās attiecības. Es biju pārliecināta, ka pēc iespējas ciešāka daudzpusējā sadarbība ekonomikas, sociālajos un vides aizsardzības jautājumos stiprina labklājību, stabilitāti un mieru visā pasaulē. Darbs mierīgas līdzāspastāvēšanas labā, cīņa pret nabadzību un badu, dabas resursu ilgtspējīga izmantošana, klimata pārmaiņu apturēšana un pandēmiju izplatīšanās novēršana – tieši tas bija svarīgi. Un to sasniegt mēs varējām tikai kopā. Šī pārliecība mani vadīja gan kā pirmās Klimata konferences priekšsēdētāju 1995. gadā, gan vēlāk kā namamāti, kas uzņēma G8 sanāksmi Heiligendammā 2007. gadā un G7 sanāksmi Elmavas pilī 2015. gadā. Un tā balstīja mani arī 2017. gadā, mūsu G20 prezidentūras laikā, kuras devīze bija “Veidot savstarpēji saistītu pasauli”. Atbilstoši G20 valstu un valdību vadītāju 2017. gada 7. un 8. jūlija samita norises vietai, par kuru bija izraudzīta Hanzas brīvpilsēta Hamburga ar tās starptautiski nozīmīgo ostu, mēs par emblēmu izvēlējāmies plakano jūrniecības mezglu. Jo lielāka slodze, jo stingrāk turas šis mezgls. Taču, kā parādīja laiks, ne visi piekrita manai pārliecībai par spēku, ko rada sasaiste.
Breksits
2016. gada 23. jūnijā notika referendums, kurā 52 procenti Lielbritānijas vēlētāju nobalsoja par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Es šādu balsojumu uztvēru kā negodu, kā apkaunojumu mums, pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm, jo Lielbritānija mūs vienkārši pameta. Tas mainīja pasaules viedokli par Eiropas Savienību (ES), mēs bijām novājināti.
1973. gada 1. janvārī Lielbritānija vienlaikus ar Īriju un Dāniju pievienojās toreizējai Eiropas Ekonomikas kopienai (EEK), kurā šīs paplašināšanās rezultātā bija nu jau 9 valstis. Līdz ar Māstrihtas līguma noslēgšanu 1993. gadā EEK pārvērtās Eiropas Kopienā (EK), kura savukārt kļuva par Eiropas Savienību, noslēdzot Lisabonas līgumu, kas tika ratificēts 2007. gadā un stājās spēkā 2009. gadā. Laikā, kad notika Lielbritānijas referendums, 28 valstis bija Eiropas Savienības dalībvalstis un vēl 5 valstis kandidēja uz dalību Eiropas Savienībā. Par to, ka ES varētu sarukt, es nekad agrāk vispār nebiju iedomājusies. Par iespēju kādai valstij izstāties no ES pirmo reizi tika lemts ES Konstitucionālajā konventā 2002. un 2003. gadā, lai gan vairākums to tolaik uzskatīja par nevajadzīgu. Izstrādājot Lisabonas līgumu, ar ko tika grozīts Līgums par Eiropas Savienību, Čehijas prezidents Vāclavs Klauss uzstāja, ka šāda iespēja ir jāiekļauj arī jaunajā līgumā. Un tā minētā līguma 50. panta pirmajā punktā ir teikts: “Jebkura dalībvalsts var nolemt izstāties no Savienības saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām.” Es biju cerējusi nekad nepiedzīvot tā piemērošanu.
Manās acīs Lielbritānija bija neatņemama vienotās Eiropas miera projekta sastāvdaļa, kas radās divu pasaules karu izraisīto katastrofu rezultātā. Lielbritānijas kādreizējais premjerministrs Vinstons Čērčils, uzstājoties ar runu 1946. gada 19. septembrī Cīrihē, deva nozīmīgu ieguldījumu, lai šis projekts varētu rasties. Viņa valstij bija veto tiesības ANO Drošības padomē, būdama Sadraudzības valsts un bijusī jūrasbraucēju nācija, tā bija atvērta pasaulei, vērsta uz konkurētspēju un atbalstīja daudzpusēju sadarbību. Lielbritānijas ekonomiskais svarīgums padarīja stiprāku Eiropas iekšējo tirgu. Es biju pārliecināta, ka mēs daudz labāk varam likt savu demokrātisko pārliecību svaru kausos visā pasaulē tad, ja esam kopā, nevis atsevišķi. Lai gan britiem bieži bija īpaša pozīcija, es daudz labprātāk būtu turpinājusi strādāt ar viņiem kopā Eiropas Savienībā, nekā zaudējusi viņus kā dalībvalsti.
Tāpēc es Deividam Kameronam, kurš kopš 2010. gada maija bija Apvienotās Karalistes premjerministrs, centos palīdzēt itin visur, kur vien es to varēju, it īpaši 2013. gada februāra sarunās par Eiropas Savienības finanšu plānu 2014.–2021. gadam. Kamerons bija par valsts palikšanu Eiropas Savienības sastāvā, taču tika pakļauts spiedienam savas partijas iekšienē. Viņš uzstāja uz septiņu gadu ES budžetu, kas vismaz nebūtu palielināts salīdzinājumā ar iepriekšējo, taču vienlaikus paredzētu lielākus izdevumus pētniecībai un inovācijām. Tas bija uzbrukums visām saņēmējvalstīm, kurām no ES budžeta tika piešķirts vairāk līdzekļu, nekā tās tajā iemaksāja, un kurām nu pienāktos mazāk naudas, ko ieguldīt ekonomikas attīstībā. Kamerona nostājas dēļ grūtības piemeklēja arī kopējo lauksaimniecības politiku. Viņa atbalstīšana padarīja mani par autsaideri citu manu kolēģu acīs. No manis norobežojās pat Francijas prezidents Fransuā Olāns, Spānijas premjerministrs Marjano Rahojs un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu, ar kuriem es citkārt sadarbojos visciešāk. Joprojām bija jūtamas sekas, ko bija atstājusi eiro krīze, kuras laikā man daudzkārt tika pārmests skopums. Eiropadomes locekļi, kas pārstāvēja sociālistiskās grupas partijas, mēģināja pārvērst šo tēmu partiju izšķirošajā politiskajā kaujā. Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs uzkurināja noskaņojumu sociālistu pusē – galu galā budžets pēc tam bija jāapstiprina arī parlamentam. No vienas puses, šķietami proeiropeiski noskaņotie sociālisti, no otras puses, it kā antieiropeiskie konservatīvie skopuļi – man tā nebija nekāda patīkamā situācija, it īpaši tāpēc, ka pēc dažiem mēnešiem bija gaidāmas Bundestāga vēlēšanas. Tomēr es samita laikā veselu nakti turējos pie nelokāma atbalsta Deividam Kameronam. Tādējādi es varēju novērst viņa pilnīgu izolāciju Padomē un galu galā pārliecināt pārējos piekāpties. Tā es rīkojos, jo no daudzajām sarunām ar Kameronu zināju, ka viņam nav iespēju kompromisa meklēšanai iekšpolitikā.
Pēc gada viņš mani uzaicināja uz Londonu. Tur es 2014. gada 27. februārī Vestminsteras pils Karaliskajā galerijā uzstājos ar runu abu palātu deputātiem, kas man bija ārkārtējs pagodinājums. Pēc tam karaliene Elizabete II mani pieņēma privātā audiencē Bakingemas pilī. Viņas sarunāšanās maniere mani fascinēja – tāpat kā manas pirmās vizītes laikā 2008. gada oktobrī. Ar virkni jautājumu un īsu komentāru viņa lika saprast, ka cieši vēro, kas notiek pasaulē. Savā starpā mēs sarunājāmies angliski, un viņa stoiskā mierā pacieta manas kļūdas. Tomēr, kaut arī šie punkti manas Londonas vizītes programmā bija ārkārtēji nozīmīgi, es nevarēju izpildīt visas Deivida Kamerona vēlmes pēc īpaša “britu risinājuma” Eiropas Savienībā. Atšķirībā, piemēram, no Vācijas, Lielbritānija pēc ES paplašināšanās austrumu virzienā 2004. gadā, ieviešot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos no jaunajām dalībvalstīm, neizmantoja vairāku gadu pārejas periodus, bet gan uzreiz piešķīra viņiem tādas pašas tiesības, kādas bija vietējiem darba ņēmējiem, jo tā gribēja ātri apmierināt savas vajadzības pēc lēta darbaspēka. Kad bija pagājuši apmēram desmit gadi, Lielbritānijas valdība sūdzējās, ka no Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm ieceļojušie darba ņēmēji un viņu ģimenes rada lielas izmaksas izglītības, veselības aprūpes un sociālajā jomā. Nu Lielbritānija vēlējās atkal atņemt daļu no pārvietošanās brīvības, kas pa šo laiku jau darbojās visā Eiropā. Šis bija uzbrukums vienam no Eiropas Savienības galvenajiem pīlāriem, un to es nevarēju pieņemt.
Aizsākums lēmumam rīkot referendumu par Lielbritānijas dalību Eiropas Savienībā bija vairākus gadus seni notikumi, kas norisinājās 2005. gada rudenī. Tobrīd Deivids Kamerons kandidēja uz Konservatīvās partijas priekšsēdētāja amatu un solīja tai izstāties no Eiropas Tautas partijas, jo tā savā rīcībā bija pārāk draudzīga Eiropas Savienībai. Tādējādi viņš jau no paša sākuma labprātīgi nokļuva eiroskeptiķu nagos. No šīs atkarības viņš nekad vairs nespēja atbrīvoties. Pēc vairāk nekā septiņiem gadiem, 2013. gada janvārī, viņš savā runā paziņoja, ka tad, ja uzvarēs gaidāmajās apakšnama vēlēšanās un atkal kļūs par premjerministru, viņš nākamā likumdošanas perioda pirmajā pusē liks sarīkot referendumu par Lielbritānijas dalību Eiropas Savienībā. Tādējādi viņš, pats atbalstīdams Lielbritānijas palikšanu ES, gribēja sev par labu noskaņot eiroskeptiķus. Lai gan, pateicoties šādam solījumam, viņam 2015. gada 7. maijā izdevās uzvarēt vēlēšanās, viņa sāncenši partijas iekšienē joprojām nelikās mierā, gluži pretēji. Boriss Džonsons – viens no viņa ietekmīgākajiem konkurentiem cīņā par Konservatīvās partijas vadību – pretēji Kamerona cerībām izlēma 2016. gada priekšvēlēšanu kampaņā atbalstīt referenduma rīkošanu par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Tas deva ES pretinieku kampaņai izšķirošo grūdienu. Viņi ņēma virsroku. Deivids Kamerons atkāpās. Ceļš, ko viņš bija nogājis kopš solījuma izstāties no Eiropas Tautas partijas pirms pirmās ievēlēšanas partijas vadītāja amatā 2005. gada rudenī, bija gandrīz kā mācībstunda par to, kādas sekas var rasties, ja pašā sākumā ir bijis kļūdains aprēķins.
Tagad bija svarīgi ar savstarpēju cieņu vienoties par “šķiršanās līgumu” starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju, lai nerastos papildu brūces, kas varētu apgrūtināt mūsu sadarbību nākotnē. Tas izdevās. Tika noslēgts ne vien izstāšanās līgums, bet arī tirdzniecības un sadarbības nolīgums, domājot par turpmāko sastrādāšanos ES un Lielbritānijas starpā. Lielu artavu tajā ieguldīja Kamerona pēctece premjera amatā Terēza Meja.
Pēc referenduma mani mocīja jautājums, vai man nevajadzēja piekāpties Lielbritānijai vēl vairāk, lai šī valsts varētu palikt kopienā. Es nonācu pie secinājuma, ka, ņemot vērā tālaika politiskās norises valsts iekšienē, nepastāvēja neviena man pieņemama iespēja, kā ar ārējiem līdzekļiem novērst Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Pat ar vislabāko politisko gribu pagātnes kļūdas nebija labojamas – tāda ir rūgtā pieredze. Tāpēc man palika tikai cerība, ka Lielbritānija un ES arī turpmāk zinās, kas tās viena otrai ir, un ka tās atradīs ceļus un sarunu formātus, lai ciešā sadarbībā saskaņoti risinātu visus svarīgos jautājumus.