Starpetniskā dialoga iespējamība Latvijā ir atkarīga no tā, vai krievu medijos tiks atspēkota Putina atbalstītāju propaganda
Lasot Latvijas sociālos medijus, var pamanīt ne tikai satraukumu par Baltijas valstu drošību Krimas notikumu kontekstā, bet šo notikumu pamodināto interesi par Latvijas krievvalodīgo attieksmi pret savu valsti. Neatkarīgi no tā, kā attīstīsies situācija Ukrainā, diskusija par sabiedrības saliedētību un tās lomu (vai tās trūkumu) Latvijas nākotnē ir atsākusies.
Šajā diskusijā gandrīz vispār nepiedalās Saskaņas centra politiķi - diez vai kādam vēl saglabājušās ilūzijas, ka SC ir patiesa interese par latviešu un krievvalodīgo attiecību lomu Latvijas nākotnē. Beigu beigās, arī diskusiju cīņās starp konservatīvo un liberālo nācijas vīziju, kas nesen izvērtušās ap Satversmes preambulu, par iekļaujošo valsts ideoloģiju iestājās latviešu intelektuāļi, nevis Ušakovs vai Kabanovs. Šoreiz, kamēr Nils rūpīgi izvēlas vārdus, lai neaizvainotu sadarbības partnerus Kremlī, medijos un tviterī aizvien biežāk sastopams viedoklis, ka nedrīkst atsvešināt ar pārāk aizdomīgu attieksmi tos Latvijas krievus, kas nemaz nesapņo par impērijas atgriešanos. Daži viedokļu līderi iet tālāk un runā par nepieciešamību uzrunāt arī to sabiedrības daļu, kas līdz šim nav pārliecināta par atbalstu Latvijas neatkarībai. Pirmo tēzi grūti apšaubīt - droši vien būtu netālredzīgi noraidīt kāda pilsoņa vai pat nepilsoņa atbalstu Latvijai kā neatkarīgai, demokrātiskai un eiropeiskai valstij. Otrā tēze, kā parasti, tiek uztverta skeptiskāk.