Nora Ikstena.
Latvijai vajadzīgi drosminieki, kas atgādina ne vien par dzimteni, bet arī par patiesību
Vienmēr, kad atgriežoties Latvijā, pa lidmašīnas mazo lodziņu redzu aizvijamies gaišo krasta prievīti gar jūru, pie sevis dungoju dziesmu: «Dzimtene, mūžam mans skatiens vaicājot tevī būs vērsts. Vienīgi tu manai dzīvei īstenās vērtības mērs.» Tāds rituāls. Šogad, atgriežoties no savām otrajām mājām Gruzijā, kaut kā īpaši sakāpa dzimtenes sajūtas. Vēl oktobrī saules pielietos vīnogu dārzus nomainīja rēns, pelēks, vietumis agra sniega izraibināts novembra vaigs. Iemīlēt novembri nozīmē iemīlēt Latviju. Caur debesīm, kas aizvērušās, caur smidzekli, kas nestājas, caur pēkšņi pavērtu debesu vēdlodziņu, kurā iespīd zilu debesu gaisma, caur veļiem, kuri ar miglu noskrien pār vēlajām miķelnīcām.