Ilustratīvs attēls no pixabay.com.
Latvijā izraudzītā maniere cīņā pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ir radījusi apstākļus, kuros liela daļa iedzīvotāju bankām ir kļuvuši par vismaz vidēja vai pat augsta riska klientiem. Tie ir klienti, kuriem piemērojama regulāra uzraudzība un kuru tiesības rīkoties ar saviem finanšu līdzekļiem jebkurā brīdī uz aizdomu pamata var liegt uz ilgu laiku.
Risku novērtēšanas metodoloģija un plaši interpretējamās normas
Šobrīd viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem, kura dēļ cilvēki saskaras ar dažādām neērtībām attiecībās ar bankām, atrodas jau pašā pirmajā solī, proti, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) metodoloģijā, kur divos pielikumos ir noteiktas pazīmes, pēc kurām bankas darbiniekam ir jāpiemēro padziļināta klienta izpēte. Šajā metodoloģijā ir daudz subjektīvu un formālu pazīmju, kuras ir grūti sistematizēt un cilvēkam bez noteiktas profesionālās un dzīves pieredzes nav iespējams adekvāti izvērtēt. Tieši metodoloģijā ierakstītās pazīmes un to rezultātā radušās aizdomas, ir iemesls, kādēļ banku darbinieki nosūta ziņojumu Finanšu izlūkošanas dienestam (FID) par iespējami aizdomīgu klienta darījumu. Šis iesniegums parasti aizsāk garu un nogurdinošu bankas klienta cīņu ar Latvijas valsts iestādēm par savu finanšu līdzekļu atgūšanu un nevainīguma pierādīšanu.