Īkšķis augšā, smaids caur bārdu un armijas mugursoma plecos — tā ukraini Sergeju nobildēju februāra beigās Rīgā. Tovakar iepazinos ar viņu pie draugiem, kur zemessargi, zibenīgi atsaucoties uz palīdzības lūgumu, bija sastiepuši ekipējumu, lai Sergejs var sapakoties karam. Rīdzinieks jau vairākus gadus, viņš atstāja mājās sievu ar meitiņu, lai dotos aizstāvēt dzimteni.
Tagad Sergejs ir slimnīcā Kijivā, kaujā par Irpiņas atbrīvošanu šķembas viņam trāpīja kājā. Viņš atsūta rācijas ierakstu, kurā dzirdams ievainošanas brīdis un tas, kā viņš asiņojot organizē savu glābšanu, vienlaikus turpinot koriģēt ienaidnieka snaipera likvidēšanu. Saprotu, ka pirmo reizi mūžā klausos, kā karā sašauj man zināmu cilvēku.
Kad no Kijivas apkaimes aizvācas krievu okupantu armija, sāk pienākt šaušalīgi kadri ar nogalinātiem un spīdzinātiem cilvēkiem. Kādā bildē pie upura rokas ir atslēgas ar zvaigžņotu Eiropas piekariņu. Tāds man bija deviņdesmitajos, kad mēs Latvijā vēl tikai sapņojām par iestāšanos Eiropas Savienībā. Es skatos uz mirušām cerībām un iznīcinātām dzīvēm un saprotu, ka vēsturiskas neveiksmes gadījumā mēs varētu būt šo cilvēku vietā.