Benita Augule uz velosipēda nekāpj tikai tad, ja uz ceļa ir lieli dubļi vai sniegs. Slidenajā laikā turas pie sava braucamā un stumj, lai nenokristu. «Un ir, kur uzlikt pārtikas maisiņus, nav jānes rokā.» Foto — Ieva Salmane
Ape ir velobraucēju pilsēta. Par tādu izveidojusies bez īpašas stratēģijas un ieguldījumiem. Kā tas iespējams?
Piektdienas rīts nelielajā Vidzemes pilsētiņā ir dzestrs. Ceļi ir gaiši dzeltenām bērzu lapām kā brokastu pārslām nokaisīti. Ir rudens, bet velobraucēji turpina mīties. Nostājos centrālajā laukumā un sāku skaitīt, cik bieži kāds pabrauc garām. Sanāk, ka ik pēc piecām minūtēm. Jāteic gan, ka pusstundas laikā braucēji ir vieni un tie paši — acīmredzot apdara rīta darbus pilsētas centrā.
Ape robežojas ar Igauniju, uz to ved trīs kilometrus garš veloceliņš — vienīgais pilsētā, būvēts pirms diviem gadiem. Taču ne jau šis celiņš radījis Apē pēkšņu velomīlestību. Tā te bijusi vienmēr.
«Ape ir patiesa velopilsēta. Tur nevajag nekādu velo politiku un veloceliņus. Viss notiek dabiski. Visi brauc ar riteņiem, jo tas ir loģiski. Attālumi tādi, ka mašīnai pat motors nepaspēs uzsilt, nav jēgas darbināt,» saka Pauls Timrots, TV raidījuma Zebra vadītājs.
