Vladimira Putina paziņojums pagājušajā trešdienā, ka viņš kandidēs Krievijas prezidenta vēlēšanās nākamgad, bija krietni mazāk svarīga ziņa nekā dienu pirms tam Olimpiskās komitejas lēmums diskvalificēt Krieviju no ziemas olimpiskajām spēlēm par krāpšanos ar dopinga analīzēm. Šos divus notikumus šonedēļ labi papildināja Putina vienas dienas zibensbrauciens uz Sīriju, Ēģipti un Turciju.
Olimpiskās komitejas lēmums simboliski un arī praktiski atgādināja, ka Putina Krievija ir fiktīva lielvalsts bez stratēģijas, kas savas taktiskās uzvaras vilto, bet, kad tiek pieķerta, liedzas un vilto nākamās, un tā tālāk. Taču — ko nevar celt, to nevar nest. Jeb, runājot tādā kā sporta terminoloģijā, — jo augstāk uzlec, jo sāpīgāk krīt.
Ir arī jaunāki sakāmvārdi. 2014. gadā Vjačeslavs Volodins pavēstīja: «Ir Putins — ir Krievija. Nav Putina — nav Krievijas.» Tas bija pēc Krimas aneksijas. Volodins tagad ir Krievijas Domes priekšsēdētājs. Bet krievi vairāk nekā Putina kandidēšanu vēlēšanās, kuru uzvarētājs visiem jau zināms, apspriež jautājumu, kas notiks pēc Putina, un vai tas notiks 2024. gadā, kad beigsies viņa nākamais termiņš amatā, vai tomēr agrāk.