Nepaliek bez sekām izvēle, vai Latviju uzskatām par neveiksmes vai veiksmes stāstu
Cilvēkiem patīk stāsti. Tie mūs izklaidē, aizkustina un izglīto. Mēs tos nemitīgi klausāmies un skatāmies - sarunās, televizorā, teātrī, operā un kinozālē. Mēs sev stāstām stāstus par savu dzīvi un tās gājumu, par saviem radiem un paziņām, arī par savu tautu, valsti, par pasauli kopumā. Tā mēs saprotam pasauli un savu vietu tajā.
Tiesa, kā realitātes izprašanas rīki šie stāsti var būt nepietiekami, pat maldinoši. Zinātnes instrumenti - eksperiments un matemātika - var novest pie rezultātiem, kuri ir pilnīgā pretrunā ar mūsu stāstos balstīto izpratnes loģiku. Līdz 16.gadsimtam visiem bija skaidrs, ka smagāki priekšmeti krīt ātrāk nekā vieglāki, to savā grāmatā par fiziku bija rakstījis pats Aristotelis. Tas bija sava veida stāsts par to, kā pasaule darbojas. Tikai 1589.gadā Galilejam esot ienācis prātā šo «patiesību» pārbaudīt, nometot divas dažāda smaguma bumbas no Pizas torņa. Un izrādījās, ka šis stāsts ir kļūdains. Tomēr pat 500 gadu vēlāk, par spīti gan izglītībai, gan atklājumiem un izgudrojumiem, kuri bez tā nebūtu iespējami, Galileja konstatējums mums vēl aizvien kaut kur sirds dziļumos liekas pārsteidzošs.