Mobilizēta cilvēku saujiņa bieži vien uzspiež savu gribu amorfam vairākumam
Pirms krīzes 2007. un 2008.gadā bieži dzirdēja jautājam, vai Latvijas valsts laivu aiz laika upes pagrieziena negaida krāces. Izrādījās vēl ļaunāk - pārbraucām pāri ūdenskritumam, atsitāmies pret akmeņiem, izmetām pār bortu stipri daudz liekas bagāžas un vēl tikām kratīti un valstīti tik spēcīgi, ka likās - pēdējā stundiņa klāt.
Kā par brīnumu, esam ne tikai izdzīvojuši, bet pat nokļuvuši tādā attīstības upes posmā, kurā, veiksmīgi stūrējot, ir iespējams uzņemt drošu ātrumu, turklāt noturīgu.
Par nelaimi, pašas laivas plūdlīnijas vēl nav ideālas. Mūs vairs nedraud novilkt dibenā pārlieku smagais budžeta deficīta balasts, tomēr laivu bremzē pašlabuma zvejotāju patvaļīgi izmestie tīkli, tā apaugusi ar gliemežiem, komandas disciplīna klibo, un dažviet radušās sūces. Nogrimšana vairs nedraud, tomēr raita virzīšanās uz priekšu ir kavēta.