Kārlis Šadurskis.
Tapusi valdība, kuru it kā neviens ne gribēja, ne plānoja. Lai gan par Straujumas valdības krišanu runāja jau gandrīz no tās izveidošanas mirkļa, visi teicās esam apmierināti ar viņas vadīto kabinetu līdz pat premjerministres demisijas brīdim. Pēc Straujumas atkāpšanās gan koalīcijas partijas, gan prezidents Vējonis it kā bija vienisprātis, ka Vienotībai atkal jāuzņemas premjerministra amats. Tomēr, kad iekšējo pretrunu plosītā partija nespēja uzņemties iniciatīvu, ZZS no savām rindām virzīja nevis jau kopš 2006. gada sludināto «premjerministra amata kandidātu» Aivaru Lembergu, bet līdz šim neafišēto deputātu Māri Kučinski.
Taču, par spīti šai šķietamajai nejaušību virknei, Kučinska valdības izveidošanas pamatā ir vēsturiskās attīstības loģika. Pēc gandrīz septiņiem gadiem pie varas Vienotība sevi nokausējusi iekšējos konfliktos. Savukārt ZZS nobriedusi atteikties no tradicionālās «otrā plāna» lomas, kas jau daudzus gadus ļāva baudīt valdības darba labumus un vienlaikus neuzņemties tikpat kā nekādu atbildību par nepopulāriem lēmumiem.