Foto — Shutterstock.
Bērnu uzticības tālruņa psihologi visbiežāk dzird stāstus par ģimenēm, kurās pusaudži jūtas vientuļi, pamesti, neaprūpēti. Nereti viens zvans izmaina dzīvi
Bezspēcība un bailes skanēja trīspadsmitgadnieces Annas (vārds izdomāts) balsī, kad viņa pērn rudenī piezvanīja bērnu un jauniešu uzticības diennakts tālrunim 116111. «Mamma un tētis atkal kaujas. Mammai tek asinis,» viņa stāstīja drebošā balsī. «Man un māsai ir bail. Nevaram pagulēt.» Psihologam izdevās meiteni mazliet nomierināt. Aprunājušās, māsas neslēpa, kur dzīvo. Lai kāds beidzot palīdz! Uzticības telefona darbinieku ziņojums nekavējoties nonāca Rīgas domes Sociālajā dienestā. «Kad piedāvājām pārcelties uz krīžu centru, kur abas būs drošībā un mājīgos apstākļos, Anna apbrīnojami konstruktīvi pieņēma lēmumu, ka sakrāmēs mantas un kopā ar divus gadus jaunāko māsu pārcelsies turp,» gadījumu atceras Jana Pūķe, Āgenskalna centra sociālā darbiniece. Meiteņu uzdrošināšanās meklēt palīdzību lika vecākiem izvērtēt, kas viņiem patiešām ir svarīgi. Vairāku mēnešu laikā, kamēr meitenes dzīvoja pie aizbildnes, vecāki apmeklēja psihologu un atkarības speciālistu, līdz šīs vasaras sākumā bāriņtiesa atļāva meitenēm atgriezties ģimenē.