Boriss Cilevičs, Tatjana Ždanoka, Alfrēds Rubiks, Aleksandrs Mirskis.
Eiropas Parlamenta vēlēšanās pirms pieciem gadiem krievu vēlētājus uzrunāja tikai divas spēcīgas balsis - Saskaņas centrs ar Rubiku un PCTVL ar Ždanoku priekšgalā. Tagad viss ir citādi. Kāpēc līdzīgi domājoši spēki startē ar četriem atsevišķiem sarakstiem, un vai šāda taktika atnesīs viņiem pusi no visiem Latvijai atvēlētajiem mandātiem Eiropas Parlamentā?
Uz rakstāmgalda pamanāmi izkārtoti Valsts prezidenta Andra Bērziņa apsveikumi, pie sienas goda vietā - Maskavas mērijas atzinības raksts, bet nišā - apsūbējis patvāris un milzīgs tērauda seifs. Šajā klusa nama pagrabstāvā vēstniecību rajonā telpas īrē eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka un viņas pārstāvētā Latvijas Krievu savienība (LKS), kā janvārī sevi pārdēvējusi PCTVL. «Neslēpjoties uzskatu sevi par Latvijas krievu kopienas pārstāvi Eiropas Savienības līmenī,» savu lomu Eiroparlamentā skaidro Ždanoka. Tērpusies pelēkā bikškostīmā, ap kaklu pērles. Arī atbildes, gluži kā pērles - gludas, apaļas un vienādas -, virknējas bez aizķeršanās. Ja tiks ievēlēta atkal, turpinās pārstāvēt savus vēlētājus. «Mēs savā kongresā jau 2002.gadā pateicām, ka Latvija de facto ir divu kopienu valsts,» atgādina Ždanoka. Krievvalodīgo interešu aizstāvība ir un būs viņas prioritāte, pēc pašas ieskatiem, arī priekšrocība cīņā par vēlētāju balsīm attiecībā pret sīvāko konkurentu - partiju Saskaņa, kas priekšvēlēšanu kampaņā šopavasar sevi izteikti piesaka kā sociāldemokrātisku spēku. «Saskaņas centrs uzskata, ka ir jācīnās par sociāliem jautājumiem, it kā nelīdztiesības problēma atrisināsies pati no sevis. Mēs uzskatām, ka bez nelīdztiesības problēmas atrisināšanas nekāda progresa nebūs ne sociālajos jautājumos, ne ekonomiskajos, ne valsts attīstībā,» saka Ždanoka, klusi uzskaitot savas politiskās prasības - nepilsoņiem ir jādod Latvijas pases, jāmaina likumi par valsts valodu un izglītību Latvijā.