Izaugsmi nodrošinās ekonomisko un tiesisko kropļojumu izārstēšana
Pirms 22 gadiem 4.maijā viss likās skaidrs. Atgūsim neatkarību, un laime un labklājība sekos pašas no sevis. Ja ne uzreiz, tad katrā ziņā drīz. Un ceļš uz laimīgo zemi arī bija drošs. Iestāsimies Eiropas Savienībā un NATO un drīz vien dzīvosim tikpat bagāti un bezbēdīgi kā tur, Rietumos.
Šajos gados pamīšus izmisīgi cīnoties ar kādu krīzi vai arī virzoties uz priekšu pēc citu valstu parauga, daudz kas ir sasniegts, bet daudz kas ir arī palicis neizdarīts.
Šogad, pēc finanšu krīzes pārvarēšanas un starptautisko aizdevēju aizbraukšanas, Latvija varbūt pirmo reizi atjaunotās valsts vēsturē sev uzdod jautājumu: ko nu?
Krīzes pieredze ir vismaz sniegusi pārliecinošu atbildi uz jautājumu: ko nevajag darīt? Jācer, ka Latvijai uz daudziem gadiem būs nostiprinājusies alerģija pret bezatbildīgu budžeta politiku. Turklāt krīzes politiskās sekas kombinācijā ar Zatlera rīkojumu nr.2 ir izsvēpējušas no valdošās koalīcijas visas oligarhiskās partijas, kuras pastāvēja tikai īstermiņa labumu nodrošināšanai saviem saimniekiem. Ar visiem saviem trūkumiem patlaban valdību veidojošās partijas ir atkarīgas no vēlētājiem, nevis no kāda maizes tēva, tāpēc tās ir spiestas domāt citās kategorijās.