Pēc Āboltiņas manevriem Vienotībai jāsamierinās ar to, ko ZZS gatava tai atmest
Neviens jau vairs īsti nešaubās, ka februārī Saeima apstiprinās Māra Kučinska valdību, un vienīgais jautājums, kas šajā procesā vēl rada zināmu intrigu, ir saistīts ar Vienotības jeb, precīzāk sakot, tās priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas norijamā krupja lielumu.
Viņas situācija nav apskaužama. Vēl nesen Āboltiņa bija Latvijas politikas smagsvars. Tad viņa izraka bedri Straujumai, pati tajā iekrita un tagad kļuvusi par jaunās valdības veidotāja žēlastības dāvanu lūdzēju. Gan Āboltiņa, gan viņas pretspēlētājs Kučinskis labi apzinās, ka Vienotības frakcijas vairākums, kuru veido viņas apkarotais «sešinieks» un pragmatiskie «reģionāļi», neatbalstītu lēmumu neiesaistīties jaunajā valdībā. Bez šā drauda Āboltiņai faktiski nekādu citu ietekmes sviru nav. «Nav pat svarīgi, ko piedāvātu Kučinska kungs,» pirmdien Latvijas radio izmisīgi atzina viņas sabiedrotais, Vienotības ģenerālsekretārs Artis Kampars, «bet mēs gribētu redzēt, ka ir kaut neliela pretimnākšana, nevis diezgan cieta vienas personas vēlēšanās diktēt partneriem, ko vajadzētu un ko nevajadzētu.»