Pirmais kilometrs pagaidu žoga uz Latvijas un Baltkrievijas robežas uzstādīts septembra beigās, turklāt dzeloņstieples bija nevis pašu pirktas, bet gan Slovēnijas dāvinātas. Foto — Māris Justs.
Dzīvojot divās ārkārtējās situācijās, pierobežas iedzīvotāji saglabā mieru un stāsta, ka zina, kā rīkoties, ja pagalmā pēkšņi ienāk irākietis un jautā pēc taksometra
Kumbuļos piektdienas novakarē daudzdzīvokļu mājās aiz logiem spīd televizoru ekrāni. Pie malkas šķūnīša sastopam Vladimiru, kas vienatnē cērt gaļu. Jautāts par ārkārtējo situāciju, viņš sparīgi māj ar galvu un sāk stāstīt — grūti jau, bet maskas jālieto. Kad precizēju, ka šoreiz domāju par migrantiem uz robežas, Vladimirs iesmejas. «Migranti? Nē, mēs šeit neesam sastapuši. Policija te tagad piecas reizes dienā braukā. Vai kaut ko noķer, nav ne jausmas.» Tikai televīzijā redzējis, ka Polijā pie Baltkrievijas robežas migrantu patiešām daudz.
Latvija līdz šim izvairījusies no šādām ainām — pat atšķirībā no Lietuvas, kas trauksmi par migrantu plūsmu no Baltkrievijas sāka celt jau vasaras sākumā, pie mums pirmo nelikumīgo robežšķērsotāju grupu aizturēja tikai augusta sākumā. Vēl jūlija sākumā, kad viesojos Kaplavas robežšķērsošanas nodaļā, tur valdīja mierpilns noskaņojums. Kā satraucošāko pēdējā laika notikumu man nosauca pēkšņi aizdegušos kvadriciklu.