1989. gada revolūcijas dažiem liek iegrimt nepamatoti drūmās pārdomās
Eiropas vēsturi iezīmē politiskas nozīmības un emocijām piesātināti gadskaitļi. 1789. 1917. Katram kaut nedaudz politikā un vēsturē iesvaidītam šie ir nevis vienkārši ieraksti pagātnes kalendārā, bet gan simboli, dažkārt pat ideoloģiski karogi, ap kuriem pulcēties vai kurus apkarot atkarībā no pārliecības un izpratnes par Lielās franču vai Krievijas revolūcijas nozīmi un sniegtajām mācībām.
Līdzīgu idejisku slodzi iemantojis 1989. gads, kad krita Berlīnes mūris un sabruka padomju impērija Centrāleiropā un kurš pavēra ceļu uz pašas PSRS sabrukumu 1991. gadā.
Tolaik puses Eiropas atbrīvošana no totalitārisma un piesliešanās Rietumu liberālajām demokrātijām tika gandrīz vienbalsīgi apsveikta abās kritušā dzelzs priekškara pusēs, un, tāpat kā citās revolūcijās, gaisotne bija saulaini eiforiska.