Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns.
Apgādā Neputns nule iznākusī Tomasa Pārupa grāmata Sarmīte Māliņa ir labs iegansts, lai paraudzītos gan uz laiku, kad Latvijas laikmetīgā māksla bija pavisam jauna, gan uz tās radītājiem, kas nenoveco. Kā Sarmīte Māliņa pati
Sarmītes Māliņas vārds laikmetīgās mākslas speciālistiem, iespējams, vispirms saistās ar viņas lielformāta instalācijām, kas veidotas kopā ar fotogrāfu Kristapu Kalnu. Tiem, kas interesējas par vēsturi un Trešās atmodas procesiem, atmiņā būs izaicinošā žurnāla Avots vāki ar Sarmītes paradoksālajām kolāžām. Vēl citiem — ar savulaik laikraksta Kultūras Diena intriģējošo dizainu.
Galerijā Alma, kur septembra vidū notika grāmatas Sarmīte Māliņa atvēršana, tajā brīdī bija arī mākslinieces personālizstāde, un tās centrā — fotogrāfijas reprodukcija visas sienas augstumā. Apmēram četrgadīgs meitentiņš baltā mētelītī ar rūķa kapuci ļoti koncentrēti raugās tieši objektīvā. Pasper soli sānis — pētīgais skatiens seko un laikam taču ierauga kaut ko tādu, par ko tev nebija ne jausmas. Sarmīte Māliņa joprojām ir «ieraudzītāja», kas saredz pasauli tik neparastās kopsakarībās, ka rakstīt par viņu uzdrošinājies tikai pavisam jauns cilvēks, kurš vēl nepazīst ne baiļu, ne šaubu.