Augusts Sukuts 1988. gadā — pirmā kinofestivāla Arsenāls organizēšanas laikā.
Kinozinātāji pazīst aizsaulē aizgājušo Augustu Sukutu kā talantīgu režisoru, bet daudziem Latvijā viņš ir foruma Arsenāls radītājs, kurš ar avangarda kino uzspridzināja padomju cilvēku apziņu
Kino nav māksla, kino ir atrakcija — tā režisors un kinoforuma Arsenāls tēvs Augusts Sukuts mēdza paziņot, ar neslēptu interesi vērojot sarunas biedra reakciju. Un kino patiešām ir dzimis kā atrakcija. Franču mēmā kino meistara Meljesa mošķu, triku, pārvērtību un burleskas estētikas pilno kino garu Sukuts tiecās radīt no jauna atkal un atkal — kinoforuma Arsenāls leģendārajās apbalvošanas ceremonijās, performancēs un fantasmagoriskajos objektos pilsētvidē.
Pirmajos Ziemassvētkos Augusts Sukuts devās aizsaulē — gadu pēc tam, kad zaudējām izcilo poļu režisoru Andžeju Vajdu. Tieši glezna ar kadru no Vajdas filmas Pelni un dimanti gadu desmitiem bija pirmais iespaids apmeklētājiem, no krēslainās un šaurās kāpņu telpas ienākot Mārstaļu ielas birojā, kur mitinājās Rīgas Videocentrs un vēlāk Starptautiskais Kino centrs. Tur, kinematogrāfiskā mansarda istabiņu labirintā ar skatu uz Vecrīgas skārda jumtiem, kopš 1988. gada tika skatīts kino, malkots vīns un tapa grandiozi plāni. Augusts Sukuts bija šo ideju centrā — pirmos gadus Rīgas Videocentra galvenais redaktors un producents, bet no 1990. līdz 2008. gadam jau Starptautiskā Kino centra vadītājs un kino foruma Arsenāls prezidents, līdz, nosvinējis savu 60 gadu jubileju, pārcēlās dzīvot uz Spāniju — Bunjuela, Lorkas, vīna un saules zemi.