Dzeltenā pasaka. Suitu sievas (Inga Siliņa un Inese Ramute) un ķīnieši (Ivo Martinsons, Oskars Morozovs, Elīna Vāne un Kārlis Neimanis). Foto — Matīss Markovskis.
Viestura Meikšāna tikko iestudētās Krāsainās pasakas ir mozaīka popārta garā
Varu derēt, ka, sacerot savā laikā Krāsainās pasakas, Imanta Ziedoņa nolūks nebija izveidot ko sarežģītāku par vienslāņa literatūru - mākslas darbu labākajās socromantisma tradīcijās. Ne velti lietoju apzīmējumu «savā laikā», jo nu laiks ir cits, vismaz tā šķiet sabiedrības lielākajai daļai.*
Saņēmis ielūgumu Valmieras teātrī noskatīties Viestura Meikšāna pēc Krāsaino pasaku motīviem veidotās izrādes pirmizrādi, tiku informēts, ka izrāde nav Ziedoņa radītā teksta skatuvisks attēls vai pat interpretējums, tālab devos uz kaut ko pilnīgi nezināmu, gan ar iekšēju piebildi, ka reiz neatkarīgajā pagrabteātrī Kabata tiku redzējis šo pasaku versiju, kas bija tiešs dzejnieka teksta skatuvisks atveids. Bet tas bija sen, un, kā jau minēju, laiks bija cits.