Leļļu teātra izrādē Pinokio no kauliem veidots viss, sākot ar mājām, beidzot ar izrādes personāžiem.
Leļļu teātra izrāde Pinokio - visi dzīvo skeletu pasaulē
Pirmais, kas paveras acīm, ienākot Leļļu teātra Lielajā zālē, - uz priekškara projicēts zils valis. Fonā skan monotona dunēšana, kaut kas līdzīgs zemūdens skaņu ierakstam, kādus reizēm demonstrē dokumentālajās filmās par dabu. Mākslinieka Reiņa Pētersona zīmētais milzīgais dzīvnieks lēni kustina asti. Tad gaismas zālē dziest, paveras priekškars un līdz ar to - arī vaļa āda. Vienā mirklī nokļūstam pasaulē, kurā viss un visi ir veidoti tikai no kauliem.
Itāļu rakstnieka Karlo Kollodi populārais darbs par koka lelli, kura iztur dažādus pārbaudījumus un izpelnās kļūt par īstu puisēnu, ir režisora Jana Villema van den Bosa debija leļļu teātrī. Tas, protams, ir intriģējoši, jo Dailes teātrī režisors strādā pietiekami bieži, taču tur ir lugas pieaugušajiem. Tomēr Leļļu teātrim, šķiet, Pinokio ir kas vairāk par intriģējošu nieku. Tā ir pārbaude. Teātris ilgstoši ir turējies pie pārliecības, ka viņu izrādēm ir jāsaglabā tradicionāla estētika, ko savulaik mīlējuši šodienas skatītāju vecāki un vecvecāki. Pa vidu, protams, iegadās arī atšķirīgi darbi, turklāt ļoti labi. Piemēram, pērn Ģirta Šoļa iestudētais Emīls un Berlīnes zēni vai Dmitrija Petrenko izrāde Neglītais pīlēns nepavisam nelīdzinājās «tradicionālam» leļļu teātrim, bet patika gan bērniem, gan viņu pavadoņiem. Tomēr līdz šim teātris radījis sajūtu, ka tie ir izņēmumi konsekventā attīstības trajektorijā. Pinokio šķiet tik izaicinoši «netradicionāla» izrāde, ka kļūst gluži vai par paša teātra sev uzdotu jautājumu: varbūt tiešām var/vajag citādi?