Kārlis Miesnieks. Dāmas portrets ar sarkano šalli. Publicitātes foto.
Nacionālā mākslas muzeja izstāde Krāsa. Sarkanā - bez emocijām un kaislības
Izstādes nosaukums skan tik ambiciozi, it kā ietvertu sevī konceptuālu pieeju. Interesanti, kādu? Man «sarkanais» ir antitēze «pelēkajam». Izaicinošais «es» izplūdušā «mēs» vietā. Ne čukstus, bet pilnā balsī. Tā ir «piepaceltas dzerstīšanās un piezemētas netiklības» filozofija (neuztvert burtiski!) kā pretstats veselīgai mērenībai un piesardzībai. Krāsa - darbības vārds. Manuprāt, tai vienīgajai nepiemīt inteliģenta refleksija. Sarkanais - kā eksistenciāla maksima, galēja enerģija. Var taču iedomāties, ka esi iedziļinājies kaut kādā vienīgajā krāsā, pat melnajā, un nav baisi, ja ieslēdz gaismu. Bet sarkanajā? Baidos, ka emocijas saies uz īso un apogļosies.