Latvijas viensēta

Pagalmā nav dzīvības, celiņi tādi kā nestaigāti, pirtiņā spīd spocīga gaisma, kūtiņā spoku briesmonis, istabā liels spoks, žogs caurumains, skaidrs: viss pamests. Baisi, skarbi, bet patiesīgi. Atceros laikus, kad mazie viensētu zemnieki ar entuziasmu un optimismu ķērās pie saimniekošanas. Tad še tev! Piena litra iepirkuma cena kļuva lētāka par ūdeni, dārzeņu un vietējo ābolu cena bija tik maza, ka neatmaksājās tos vākt un vest uz tirgu. Līdzīgi ar pārējiem produktiem deviņdesmito gadu vidū un beigās. Vietējos zemniekus ar savu uz vietas saražoto mazumiņu reketieri bandīti no tirgus izdzina laukā stundas laikā. Bija jāatbrīvo tirgus importa drazām, ko vagoniem dzina iekšā bijušie LPSR ministriju funkcionāri, kļuvuši par bieziem “biznesmeņiem” blokā ar bijušajiem krimināliem bandītiem. Viensētu zemnieki salūza un iznīka. Zeme nonāca uzpircēju īpašumā, mājas tika pamestas, palika paši nevarīgākie vecīši, kuri pakāpeniski izmirst. Visu Latvijas lauku zemi varētu apsaimniekot kāds simts lauksaimniecības un mežsaimniecības firmu ar attīstītu mehanizāciju un tehnoloģiju ar nelielu darba roku skaitu. Sapnis par nelielajām viensētām kā latviešu tautas šūpuli ir izsapņots. Gribam vai negribam, būs jāpieņem Dānjas, Holandes, Vācijas u.c. bagāto valstu variants: neliela ģimene apstrādā daudzus simtus hektāru, apkopj simtiem galvu produktīvo dzīvnieku fermas, legāli un nelegāli spiež uz pašizmaksu samazināšanu līdz minimumam u.t.t.