Skaļāk

Es patiešām domāju, ka NA ir slepeni kremļa varas kalpi.
Vērtēju NA kultūrpolitiku un šī pārliecība manī nostiprinās ar katru mirkli.

Es nespēju nosaukt nevienu pašu VKKF vai KM atbalstītu – finansētu pasākumu, kas būtu vērsts uz to, lai sabiedrība tiktu izglītota, lai tiktu aktualizēta sabiedrības līdzdalība kultūras procesos.

Mani gāž nost no kājām tas trulums, tas grīdas līstes līmenis, kas ir literatūrā. Es nespēju saprast, kāpēc ir iznīcināta literatūrkritika. Kāpēc mēs nesarunājamies par literatūru, kāpēc mūsu pašu autori viens otra darbus slavē par ģeniāliem, kamēr tiem apgalvojumiem par ģenialitāti nav absolūti nekāda pamata.

Kāpēc nekur , ne par ko nav nekādas diskusijas? Konteksta 2017.g, nr 3 – lasu Man žēl, iedod, jūtu līdzi – Eva Mārtuža raksta par Rokpeļna grāmatu muzejs. Uzsver, ka grāmatā ir pretrunas – ka varonis apgalvo, ka viņam neveicas ar sievietēm, kamēr tālāk aprakstīti tā paša varoņa sakari ar skaistulēm, ka nav izstrādāti tēli – ne īsti vīriešu, ne sieviešu. Bet – ka romānā, romāniņā ir aprakstīta gadsimta zādzība, kad inteliģentie un izglītotie izzaga muzeja kolekciju un par to nav pat iesākta izmeklēšana, ka romāniņā ir par to, kā inteliģenti kļuva par čekas ziņotājiem – par to Mārtuža Eva pat neiepīkstas – kāda tam nozīme – ja nav spilgti tēli …. par to, ka varētu būt rakstītāju un lasītāju diskusijas – par to jau nav vērts pat sapņot, vai ne?

tā kā …. nav, ko brīnīties, ka čekisti = oligarhi un viņu kalpi valda un dzīvo koši un krāšņi, ka latvieši no Latvijas tiek padzīti , lai atbrīvotu vietas citu tautu darbaļaudīm ….. NA – patrioti čakli līdzdarbojas latviešu iznīcināšanā ar piekopto kultūrpolitiku

IR žurnālisti cīnās pret oligarhu varu un visticamāk ir vīlušies , ka sabiedrības atbalsts šai cīņā ir tik mazs tik maziņš. Bet – skatieties un vērojiet un seciniet – kāpēc.
Es domāju , ka viens iemesls tas ir , ka Latvijā nav notikusi atčekošanās, kuras sekas ir tas, ka sabiedrība nesarunājas. ne pašvaldību, ne valdības, ne nevalstisko organizāciju, ne kultūras pasākumu līmenī nenotiek sabiedrības sarunāšanās.

Ievērojāt – pirms pašvaldību vēlēšanām – Latvijā, Rīgā – nenotika vēlētāju tikšanās ar politiķiem – diskusijas par visu, vai par konkrētām lietām. Skatos -Vācijā bija sabiedrības debates gan pirms , gan pēc vēlēšanām. Pie mums nē. Pie mums valda vecā čekas kārtība – izmaiņas tikai tādas, ka to nosaka nevis viena komunistu partija , bet daudzas partijas.

Vēl ir viena lieta , kuru es lēnām sāku apjaust.
Lūk, lasu Rakstnieku Savienības izdoto, valsts finansēto avīzi – Konteksts – nr 4 Einfelda kārtība. Visuresošais Pauls Bnakovskis intervē rakstnieku Jāni Einfeldu. Bankovskis saka, ka triloģija Rīga ir smaga un grūta saturiski, vārdiski pārblīvēta – citiem vārdiem – slikta literatūra. Es brīnos un nenobrīnos. Pat ja tā ir , kā apgalvo Bankovskis, tad daudz svarīgāk par formu ir saturs. Einfelda Rīga ir viena no retajām latviešu literārās jaunrades grāmatām, kura pievēršas šodienas sociālajai realitātei. Kā to var nepieminēt, kā tam var nepievērst uzmanību, kā to var neuzsvērt? Kas tas ir – Bankovska vājums, gļēvums, skaudība , nenovīdībba – apzināti, neapzināti?

Einfelda Rīgā ir šī izteiktā nākotnes sabiedrības polarizācija – tie vieni , kuri dzīvo saulainajā, gaišajā, sakārtotajā Rīgā – RD ieplānotie Hanzas Nami – bagāto rajons un tie otrie – tie, kuri tiks likti darba nometnēs un spiesti strādāt par velti un kad vairs nevarēs pastrādāt – krāsnīs iekšā.

Pavasarī – rakstīju kārtējo nikno iesniegumu, ka pietura pretī LNB joprojām nav sakārtota – klāt pievienoju bildes ar uz soliņa zem , kura ir cilvēkuizkārnijumi – gulošiem bomžiem. Man piezvana kāds vīrietis – no RD un rāj mani, ko es te rakstot , ka tik cik sētnieki satīrot, tik tie bomži piegānot, ka ja varētu kādu noķert un izbāzt par biedinājumu citiem … es klausos un domāju – interesanti – cik ilgi jāgaida, kad cilvēks ierēdnis cilvēku bomzi ne tikai gribēs , bet arī varēs izbāzt vai vienkārši sadedzināt krāsnī.

Bija tikko LNB Rīgas konference – un ticiet vai nē – pretī LNB pieturā smirdēja ateja un gulēja bomži – tik tuvu tādi kontrasti – vienā ielas pusē supersmalki auto, supersmalki un dārgi ģērbti cilvēki un viņu supersmalkās skaistās runas un otrā pusē pietura ar smirdoņu un nolemtību …

nespēju noticēt, ka tā ir īstenība, bet tā ir – fb ielikšu foto – nemāku te ievietot

Labrītiņ.
Par patiesību – kas ir patiesība?
Vakardien aizgājugulēt ar domām par to, kāpēc medijos raksta, ka Latvijā ir jāved iekšā simtiem tūkstošiem strādnieku un vienliacīgi simtiem tūkstošu strādnieku no Latvijas brauc prom. Pirms diviem gadiem uz Īriju pārcēlās mana brālēna dēls. Viņam ir elektriķa specialitāte. Darbs bija sezonāls – kamēr bija objekti maksāja algu, mazu , bet maksāja. Kad nebija – dzīvo kā vari, tava problēma. Tagad Īrijā viņam ir darbs, kurā maksā 9 eur stundā. Lasu, ka Latvijā nav elektriķu – kā tā var būt.
Cits mans radinieks arī jau pusgadu strādā Zviedrijā – prastu fizisku darbu zemnieku saimniecībā, nākamā gada vasarā cer pie sevis uz Norvēģiju aizvest ģimeni – sievu un trīs bērnus. Jo Latvijā viņš nevar nopelnīt ar savu mazkvalificēto darbu pat dzīvoklim. Cenšos saprast kāpēc tā – bet nevaru. Muļķīgi kliegt, ka čekas un oligarhu garā roka, bet cits skaidrojums man tam nav. Bēgļi – musulmani taču nestrādās – tie tikai dzemdinās jaunus teroristus, tiem tiks piešķirti bezmaksas dzīvokļi un par to, ka vini ies uz darbu viniem veiks piemaksas no valsts budžeta. Veidos tādus bēgļu geto kā Parīzē , Getebrogā, Briselē – kur dzemdinās jaunu bezcerību un postu.

Izcils raksts ir jaunajā Rīgas Laikā – Rāna Dasgupta – Piezīmes par kādu pašnāvību.

Strādātāji būs no Krievijas, Ukrainas , baltkrievijas – krievvalodīgie – tiem būs uzdevums iznīdēt latviešu valodu ar fizisku pārspēku.