Trešdien sarunu ciklā „Valoda tulkojumā” tikšanās ar Knutu Skujenieku

negrasos kļūt par soģeņģeli un sākt savus tiesas spriedumus mētāt kā patiesības pērles, tomēr viedokli gribu paust.

Savulaik Skujenieks stāstīja,ka cilvēks var visu – ja vajag. To viņš par Sibīrijas karcerī bezcerīgo brīdi , kuru tomēr izturēja. Un tad pēc kādiem gadiem piecdesmit Skujenieks saka, ka par čekistiem un čekas maisiem vajag aizmirst. Citiem vārdiem – nebija jau tik slikti tajos čekas laikos. Un to es nevaru ne pieņemt, ne aizmirst, ne piedot. Manu senču ciešanas kā asins migla ceļas pret debesīm un liecina – aizmirsīsiet – tas atnāks atkal pēc jums, pēc jūsu dzīvēm, sapņiem, vērtībām.

Tāpēc es uz šo sarunu neiešu un šo dzejnieku izslēdzu no savām autoritātēm.