Grīna autortiesību turētāji: beidzies termiņš līgumam par “Dvēseļu puteni”
Saistītie raksti
Pusdienās /
16. oktobris
Kino kā pelnītājs
Recenzija /
10. jūlijs
Laipns, bet vai labs?
Personība /
6. marts
Atgriešanās
Aktuāli /
5. oktobris 2023
Uldis Dumpis – pasaules mēroga aktieris
Komentāri (21)
Aina 03.01.2014. 07.03
Autoriem, kuru darbi Latvijā bija aizliegti vai kuru izmantošana no 1940.gada jūnija līdz 1990.gada maijam bija ierobežota, no autortiesību noilguma termiņa tiek atskaitīti aizlieguma vai ierobežojuma gadi – tātad autortiešibas uz Grīna darbiem saglabāsies vēl gandrīz 50 gadus, un ir ļoti pareizi, ka rakstnieka mazmeita nepieļaus dažādu nacionālnejēgu grābstīšanos gar vectēva grāmatu (bija tāds LTV1 raidījums, kur respondentiem bija jāatbild uz jautājumu, kas sarakstījis “Dvēseļu puteni”, un diženais nacionālpatriots Imants Parādnieks nevarēja atbildēt uz šo jautājumu). Acīm redzot, rakstnieka mazmeita zina, kas īsti ir “nacionālpatrioti”, un nevēlas ar tiem nekā kopīga. Brīnos, Kalvi, kā Tu vari iedomāties, ka darboņi, kuru “seja” un “afiša” ir “ģenerāļa Petena ventilatoru klubs”, drīkstētu “pārtaisīt” rakstnieku darbus. Zinot šo ihtiozauru uzskatus par “patriotisko audzināšanu” un citiem jautājumiem, ir pilnīgi skaidrs, ka filmas režisors tiks dricelēts pēc pilnas programmas un no Grīna romāna tajā nekas nepaliks pāri.
2
aivarstraidass > Aina 03.01.2014. 18.43
Es neesmu kiberanarhists, bet, manuprāt, autortiesību ierobežojumu Latvijas kultūras mērogiem ir par daudz. Varbūt angliski runājošajā pasaulē šis mehānisms darbojas labi – tur katru slavenu klasikas darbu uzņem vairākās pilnmetrāžas filmās; grāmatām regulāri ir atkārtoti izdevumi; pazīstamo autoru mantinieku “literary estate” ir labi organizēti – paši ar saviem juristiem un preses sekretāriem.
Latvijas apstākļos vienīgais efekts no autortiesību turpināšanas 70+ gadus pēc autora nāves ir mākslīgi izveidots latviešu autordarbu deficīts (legāli izplatīt nav izdevīgi – jo atkārtota izdevuma tirāžu neviens neizpirks; savukārt nelegāli izplatīt nedrīkst). Tad nu iegūstam situāciju, kur pieprasītākās grāmatas bibliotēkās un grāmatveikalos ir tulkotie vampīru romāni un daudz kas vēl šaubīgāks. Dens Brauns ar savu “Inferno” jauno lasītāju paaudzei ir krietni pazīstamāks nekā, teiksim, Ēvalds Vilks vai Jānis Mauliņš. Nemaz nerunājot par Ēriku Ādamsonu vai Jāni Ezeriņu.
Un formālais iemesls, protams, ir ļoti cēls – autoru mantinieku tiesības. Vairumā gadījumu tipiska atlīdzība par autortiesībām (ja darbu tiešām atkārtoti izdod vai ekranizē) ir daži simti latu; visoptimistiskajā gadījumā – pāris tūkstoši. Manuprāt, labāk izmaksāt šo naudu autoru mantiniekiem jau avansā – bet tā, lai ikviens varētu savā e-lasītājā lasīt Ēriku Ādamsonu; un lai katrs var taisīt par “Dvēseļu puteni” jebko – kaut vai komiksu grāmatu vai filmu-parodiju ar fonā ieskaņotu “laugh track”.
Bet ko es te stāstu… Es tā saprotu, ka Jums ir labi tāpat. Sak, “rakstnieka mazmeita nepieļaus … grābstīšanos”. Atliek cerēt, ka Jūsu mazbērni un mazmazbērni latviešu kultūru vairs nepatērēs, un pareizi vien darīs – nav ko grābstīties. Viņu kultūras vajadzībām pietiks ar lielajām valodām (angļu, ķīniešu, spāņu, franču, krievu, u.c.), jo tām jaunrades procesa intensitāte un tirgus pirktspēja ir tāda, ka autortiesību likumi to nespēj būtiski iespaidot.
Kas attiecas uz Saeimas deputātu aktivitātēm “Dvēseļu puteņa” ekranizācijas atbalstīšanā – tad man šāda procedūra nav pieņemama. Nevis tādēļ, ka es neuzticētos Gata Upmaļa radošās komandas spējām – bet Saeimas deputātiem ar konkrētu filmu izvērtēšanu nav jānodarbojas, pat ja viņi kultūru saprot. Saeimā ir jāpieņem likumi vai jārada procedūras – lai CITI varētu saskaņā ar šīm procedūrām lemt par nozares finansējuma sadali, varbūt arī paretam veikt valsts iepirkumu īpaši lieliem kinodarbiem. Bet ja nu kinoprojektam zaļā gaisma ir dota, tad sprunguļus riteņos nav ko bāzt. Mans tēvs, starp citu, ir daiļliteratūras tulkotājs (joprojām šo to tulko) – un es nevaru iedomāties situāciju, kur es kādam traucētu atkārtoti izdot viņa tulkojumus, vai tos izmantot jebkādā citā veidā. Man tēva darbu piemiņa un netraucēta pieejamība iespējami plašai auditorijai ir dārgāka nekā nauda, ko es pats māku nopelnīt. Un Latvijā kultūras patērētāju nav nemaz tik daudz – jāpriecājas, ka vispār kāds kaut ko vēl dara, nevis jācenšas izžmiegt no viņa kaut kādu atlīdzību.
0
Ēvalds > Aina 13.05.2015. 20.44
Nu, tas, ka scenārijs būs jāsaskaņo ar rakstnieka mantinieci, kas jau ir izteikusies, ka vēlas, lai romāns tiktu ekranizēts pieturoties pie teksta, ir nopietns sarežģījums. Jo literatūra ir literatūra, bet kino – dramaturģija.
0
aivarstraidass 03.01.2014. 00.49
Aleksandrs Grīns ir miris 1941.gadā – kopš viņa nāves pagājuši vairāk nekā 70 gadi. Autortiesību likums (http://likumi.lv/doc.php?id=5138 ):
36.pants: Autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves, izņemot šā likuma 37.pantā minētos gadījumus.
37.4 pants: Autoriem, kuru darbi Latvijā bija aizliegti vai kuru izmantošana no 1940.gada jūnija līdz 1990.gada maijam bija ierobežota, no autortiesību noilguma termiņa tiek atskaitīti aizlieguma vai ierobežojuma gadi.
Darbam “Dvēseļu Putenis”, manuprāt, jābūt Public Domain (t.i. vispārpieejamam bez autortiesību ierobežojumiem), jo ir pagājuši 72 gadi pēc autora nāves. Ja 37.4 pants traucē – tad Saeimas deputātiem tas būtu jāatceļ. Jo 2000.gadā, kad pieņēma Autortiesību likumu, neviens nevarēja iedomāties, ka atsevišķi pilsoņi izmantos šīs likuma nianses lai izjauktu citu cilvēku radošu ieceri.
7
nefratete > aivarstraidass 03.01.2014. 01.34
Apsīša kungs, 37.p.4.d.iecere bija tieši tāda – nodrošināt tiesības to darbu autoriem (vai viņu mantiniekiem) kuri Latvijā bija aizliegti. Un pieņēma šo pantu vēl vecajā likumā, 1993.gadā, visai līdzigā redakcijā.
Ja viena SIA, saņēmusi 200 000 EUR finansējuma nevar vienoties par līguma nosacījumiem, tādēļ jau nevajag likumu grozīt. Vēl jo vairāk, ja no raksta ir acīmredzams, ka starp pusēm ir strīds par līguma interpretāciju.
Starp citu speciālie autortiesību pagarinājumi ir spēkā dažādās valstīs, ne tikai Latvijā – franči ir pagarinājuši aizsardzības termiņu pirmā pasaules kara dalībniekiem, krievi – represētajiem un otrā pasaules kara dalībniekiem. Latvija šai ziņā nav unikāla.
0
aivarstraidass > aivarstraidass 03.01.2014. 02.13
>>> Unabomberz: Starp citu speciālie autortiesību pagarinājumi ir spēkā dažādās valstīs, ne tikai Latvijā – franči ir pagarinājuši aizsardzības termiņu pirmā pasaules kara dalībniekiem, krievi – represētajiem un otrā pasaules kara dalībniekiem. Latvija šai ziņā nav unikāla.
======
Izņēmumi jau varētu būt visvisādi – kā “Mērnieku laikos” teica viens personāžs – “Runas vīriem ir spēks rokā, un, ko tie nospriež, tas paliek, vairāk nekā” :)) Saeimai ir visas tiesības pieņemt arī tādu likumu, kas aizliedz Latvijā radīt jebkādus atvasinātus darbus (filmas par literāriem darbiem, tulkojumus, parodijas, utml.) – tikai vai no tā kādam kļūtu labāk?
Manuprāt, likumdevēja iecere par 37.4 bija tāda, ka nākamajām paaudzēm ir labi saglabāt simbolisku saikni ar rakstnieku caur viņa bērniem un mazbērniem; lai viņiem varētu izmaksāt kaut vai simbolisku atlīdzību par to, ka viņu tuvinieki kā radoši cilvēki tika padomju varas gados apmeloti, noklusēti vai pat tika nogalināti boļševiku represijās, kā tas bija ar rakstnieku un Latvijas armijas virsnieku A.Grīnu. Ja mazbērni uzskata ekranizējumu vai citu atvasinājumu par darba profanāciju, tad tās ir viņu tiesības.
Šeit 37.4 likuma apakšpunktu izmanto, lai ierobežotu citu cilvēku jaunradi – faktiski manipulētu ar filmas uzņemšanas procesu. Ja uzņemtu filmā dzīva autora sacerējumu, varētu saprast autora vēlmi kaut kā piedalīties šajā procesā. Bet šajā gadījumā autors ir miris. Nekur neeksistē arī rinda ar režisoriem, kuri visi gribētu taisīt pilnmetrāžas filmu par “Dvēseļu puteni”, no kuriem rakstnieka mantiniekiem būtu jāizvēlas labākais.
Grūti iedomāties, kādā veidā kultūras dzīvi varētu veicināt aizliegumi uzņemt filmas par darbiem, kas ir atzīti par literatūras klasiku un pat iekļauti skolu programmās. Ja kāds radošs cilvēks vēlas sākt kādu projektu, tad mazākais ko varētu prasīt no citiem – netraucēt viņam.
0
nefratete > aivarstraidass 03.01.2014. 02.54
Apsīša kungs, domāju, ka mums abiem ir pārāk maz informācijas par to, kas un kā notiek, lai varētu izdarīt tik tālejošus secinājumus, ka mantinieki nevēlas filmas uzņemšanu vispār.
Pilnīgi pieļauju, ka viss ir daudz prozaiskāk – līgumu noslēdza brīdī, kad nebija zināms kad un vai vispār būs finansējums, sekojoši nebija zināms vai vispār filmu uzņems. Savukārt brīdī, kad parādās 200 000 EUR, izrādās, ka finansiālais jautājums līgumā ir palicis gaisā pakārts un nesakārtots. Vismaz attiecībā uz grāmatām ir redzēti līgumi, kuros izdošanas fakts un līguma spēkā esamība vispār ir pakārtoti tam, vai Kultūrkapitāla fonds piešķir finansējumu noteiktā termiņā.
Tieši tāpēc es uzskatu, ka viena gadījuma (kura detaļas nav zināmas) dēļ skriet un mainīt likumu nav nekāda pamata, jo strība būtība var būt stipri prozaiskāka. Un pat ja mantinieki FORMAI aizliegs uzņemt filmu – tā nebūs pirmā reize Latvijā, kad atvasināta darba izmantošana vai radīšana tiek aizliegta. Lai visi atceramies, cik daudz naudas Latvijas Nacionālā Opera izšķieda par Prokofjeva baletu Pelnrušķīte, kurā darbība bija pārcelta uz bordeli, kas ne visai patika Prokofjeva mantiniekiem. Tiesas aizliegums un izrādes aizliegšana vēl pirms pirmizrādes kā likumsakarīgs rezultāts sižeta līnijas nesaskaņotai grozīšanai. Savukārt tiesvedība par par lugu Postītājs (aut. Staprāns) ja nekļūdos vēl nav beigusies.
Labāk lai izstrīdās pirms vēl filmēšana uzsākta, nevis pēc tam, kad valsts nauda jau iztērēta filmā, kuru aizliegts izrādīt.
0
aivarstraidass > aivarstraidass 03.01.2014. 03.21
>>> Labāk lai izstrīdās pirms vēl filmēšana uzsākta, nevis pēc tam, kad valsts nauda jau iztērēta filmā, kuru aizliegts izrādīt.
=====
Tas viss ir tiesa – labāk jau par visu vienoties savlaicīgi. Vienīgi pats fakts, ka šī ziņa ir nonākusi līdz šejienei parāda to, ka cilvēki kuluāros nemaz tā nevarēja vienoties.
Ja cilvēki sāk par autortiesībām strīdēties >70 gadus pēc autora nāves, tad viņi ir pazaudējuši mēra sajūtu – daži Saeimas deputāti, cik saprotu, speciāli parūpējās par to, lai šis projekts varētu notikt (starp citu strīdīgs jautājums – vai Saeimas deputātiem ir jātērē savs laiks, lai apspriestu vienu konkrētu filmas projektu). Bet tagad, ja šo ieceri sāk bremzēt, tad ir viss pamats novākt arī juridiskos šķēršļus (it īpaši tādēļ, ka tas varētu palīdzēt arī līdzīgiem gadījumiem nākotnē).
Teiksim, ir Edvarta Virzas kopotu rakstu izdevums (nesen iznāca 5.sējums ar atdzejojumiem). Ja 37.4 punktu novāktu, tad Virzas grāmatas varētu ielaist skenētājā un OCR – un uztaisīt kaut vai E-lasītājam domātu failu vai Android aplikāciju, kas rādītu E.Virzas dzejoļus; viņam tomēr tie dzejoļi ir ļoti labi – un ilgi bijuši ārpus mūsu kultūras aprites. Tagad to darīt neļauj šis Autortiesību likuma pants – jo E.Virza, lai gan miris jau 1940.gadā, arī bija padomju laikā nedrukājams autors.
Šajā piemērā situācija ir līdzīga kā ar filmu – Android aplikācija vai ērti pārlūkojams e-Reader fails būtu atvasināts darbs, kas vistiešākajā veidā balstās uz E.Virzas radīto autordarbu. Mums (Latvijas iedzīvotājiem) ir par maz pozitīvas nekaunības – mēs pārāk viegli ļaujam citiem kāpt sev uz galvas. Dažreiz ir labi samierināties, bet dažreiz ir jātaisa sen nobriedušas reformas. Ja filmu aizliegs rādīt – būs iemesls autortiesību likuma atvēršanai un atsevišķu normu mīkstināšanai.
0
Inese > aivarstraidass 03.01.2014. 03.58
Kalvis Apsītis E.Virzas dzejoļus; viņam tomēr tie dzejoļi ir ļoti labi – un ilgi bijuši ārpus mūsu kultūras aprites.
===========================
Autoritārisma propagandētājs Edvarts Virza rakstīja patiešām izcilus dzejoļus. Lūk, piemēram:
Vadonim
Sveic vadoni arvienu slavas auri,
Kad, Dieva gribas neizprotams rīks,
Viņš kādā dienā ass un nežēlīgs
To loku lauž, kur tautai bija šauri.
Bet kad viņš tuksnesim to vedis cauri,
Tam apkārt atskan odu meldiņš sīks
Un viņu apņem lepnums vientulīgs,
Kas vairāk sver kā pūļa dotie lauri.
Bet pārāk smags tam bezdarbības slogs,
Tā domas sazaro kā vīna koks,
Un atkal apņemts Dieva gara zibas,
Viscēlākos viņš palīgā sev sauc,
Liek dumpim uzliesmot un cīņā trauc
Liels, tautu veidodams pēc savas gribas.
Edvarts Virza
1934.g. 15.maijā
p.s. Ja runā par Autortiesību likumu, jāatceras tomēr, ka dura lex, sed lex.
0
juhans > aivarstraidass 03.01.2014. 06.42
Kalvis Apsītis. „…Saeimai ir visas tiesības pieņemt arī tādu likumu, kas aizliedz Latvijā radīt jebkādus atvasinātus darbus (… parodijas, utml.)…”
No raksta var saprast, ka “rakstnieka mazmeita vēlas, lai scenārijs taptu pēc iespējas tuvāk grāmatas oriģinālam [un nebūtu parodija], savukārt producentam…” ir citādi uzskati.
Kurā pusē ir Jūsu simpātijas? Izskatās, ka ne jau rakstnieka pusē. Man gan šķiet, ka “Dvēseļu putenis” ir pacēlies, ja tā varētu teikt, nacionālā eposa līmenī TIKAI pateicoties tajā izpaustai rakstnieka domai, un ka to mēs vēlamies vērot uz ekrāna. Maz laikam būs tādu, kuri vēlētos skatīties attālas variācijas par “Dvēseļu puteņa” tēmu, un to arī diez vai gribēja Saeimas komisija, atbalstot filmas veidošanu. Šķiet arī, ka rakstnieka mazmeita necīnās par „kaut vai simbolisku atlīdzību”, bet par darba idejas saglabāšanu.
0
Inese > aivarstraidass 03.01.2014. 07.20
Dak skaidrs, ka Apsīša k-ga simpātijas ir firmas FORMA īpašnieka Upmaļa k-ga, kuram ar NA gādību tika izkārtoti 1,335 miljoni eiro valsts naudas, pusē.
p.s. Filmu producenti: Nacionālā apvienība ielēja “ugunskurā degvielu” http://www.ir.lv/2012/11/20/filmu-producenti-nacionala-apvieniba-ieleja-ugunskura-degvielu
0
Inese 02.01.2014. 19.25
2012.gadā noslēgtā līguma ar studiju “F.O.R.M.A.” par romāna “Dvēseļu putenis” izmantošanu filmas veidošanā termiņš esot beidzies 2013.gada 17.decembrī.
Savukārt filmas “Dvēseļu putenis” producents Gatis Upmalis aģentūrai LETA apgalvoja, ka līgums par darba izmantošanu esot noslēgts uz pieciem gadiem.
=====================
Viena no pusēm melo. Tikai kuŗa?
0