Atklāts Rīgas geto muzejs

Mana mamma man bērnībā dzīvi attēloja tos šausmu kliedzienus, kādus viņa bija dzirdējusi no uz nogalināšanu vestajiem ebrejiem vēlu naktī, kad tos ar kravas auto Talsos, garām viņu mājai, vācieši veduši uz nogalināšanu. Pēc tam es kopa ar tēvu un brāli, bet vēlāk viens pats, biju šajos žīdu kapos, kā tos sauca vietējie. Vēl es zinu ka slepkavošanā piedaljās arī latviešu policisti, bet tos sodīja ar nāvi jau pēc kara. Viņi bija saķerti vietējos mežos kā meža brāļi. Bet tie nebija Nacionālie Partizāni, jo arī pēc kara turpināja savus asins darbus pret mierīgajiem iedzīvotājiem Talsu apkārtnē, pie kam slepkavoja ar padomiju nekādi nesaistītus cilvēkus, tikai lai slepkavotu. Faktiski viņus nodeva vietējie iedzīvotāji, jo no tiem baidjās, kā no zvēriem.

“Muzejs atrodas blakus bijušā geto robežai..”
——————–
Tas nu gan ir stipri pārspīlēts – muzejs ir Spīķeros, bet geto sākās aiz Lāčplēša ielas. Un vēlāk, kad geto teritorija tika samazināt, tā robeža atradās vēl tālāk – aiz Daugavpils ielas. Šajā gadījumā tā vēsturiskā patiesība pievilkta par labu tūrismam. Jāpievienojas Ingaram.

Arī es esmu pārliecināts, ka pilsētai, un arī Maskavas forštates attīstībai par labu nāktu, ja muzejs atrastos autentiskākā vietā. Tāpat, kā es būtu priecājies, ja arī Puškina piemineklis atrastos kaut kur Puškina ielā, nevis Kronvalda parkā. Tāpat kā Armidsteda piemineklis – Armidsteda ielā, ne pie operas. Nomales tikai iegūtu un centrs arī nabadzīgāks nekļūtu.

Ikviens muzejs ir lieliska lieta. Tikai žēl, ka tas nav tālāk, reālajā geto teritorijā. Tur tā aura un skumjas joprojām visapkārt. Pie reizes, apmeklētāji varbūt aizietu arī līdz vecajiem ebreju kapiem.