Graustu lielpilsēta

Ir piemēri, kad likumdošana veiksmīgi risina situācijas, kur saduras sabiedrības, kopējā labuma un privātīpašnieku intereses. Tā, Likums “Par nekustamā īpašuma nodokli” un MK not. Nr.494 – Likuma “Par nek. īp. nodokli” normu piemērošanas kārtība (2006) nosaka, ka “ar NĪN neapliek: saskaņā ar MK apstiprinātu sarakstu – zemi īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kurās ar likumu aizliegta saimnieciskā darbība.” Tādejādi tiek nodrošināts balanss starp ierobežojumiem un atvieglojumiem.
Ar vēsturisko apbūvi nav tik vienkārši. Pirmkārt, saimnieciskā darbība ir daļēji ierobežota, apgrūtināta. Otrkārt, pārklājas kultūras pieminekļa statuss un īres likuma izdalītais segments. Attiecībā uz Rīgu – UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautais Rīgas vēsturiskais centrs (1997.,ar nr.852, 11,4% Rīgas teritorijas, apm. 4000 ēkas, AZ-1574,2 ha), kā arī attiecībā uz konkrētiem arhitektūras pieminekļiem – Likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”. No otras puses, saistībā ar saimniecisko darbību, denacionalizēto īpašumu sektoram uzslāņojas Likums “Par dzīvijamo telpu īri”(1993.).
Tie ir virkne ierobežojumu, kas ir pamatoti, kā kultūras pieminekļu aizsardzības jautājumā, tā arī sociāli atbildīgi (gan vienpusēji – no okupācijas periodā cietušo īpašnieku puses) un attaisnojami ar pārejas perioda situāciju, kas nekādi nevar ilgt 30 gadu garumā, laikā, kad valsts kopējā ekonomika vairs nav raksturojama kā pārejas periods.
Tas viss kopumā ir radījis rakstā apskatīto problēmu loku un izveidojis situāciju, kur ierobežojumi (apgrūtinājumi) un atvieglojumi nav sabalansēti – pirmais cieš denacionalizētais īpašums, bet sekojoši deformētas, izkropļotas vēsturiskā centra attīstības rezultātā zaudē sabiedrība kopumā. Uz šo likuma normu voluntāra un administratīva tulkojuma pamata veidojas dažādas shēmas un interpretācijas, kā rezultātā vēsturiskais centrs ir iztukšots no vēsturiskās iedzīvotāju kopienas, vēsturiskajiem īpašumiem, kultūrvēsturskā mantojuma, kas vai nu nonāk grausta statusā, tiek nojaukts, vai zaudē savu pārmantoto dabisko attīstību, pilsēta zaudē savu romantiku un Rīgai raksturīgās īpatnības, tēlu.

Katru dienu lasu , ka tiek atļauta koku izciršana jaunbūvēm.

Nu nesaprotu – ka vells par stenderi – nesaprotu – simtiem tūkstošiem tukšu biroja telpu, tukšu dzīvokļu – bet nu cels vēl un vēlreiz vēl, klimata krīze – bet kokus tikš un nost – būvniekiem paradīze –

LTV klausījos par investoriem , kuru nauda nozagta – nu tajos Rīgas tukšajos jaunuzbūvētajos namos tā viņu nauda tur marinējas

Nu kaut vai tās Klīversalas apakaimes miljonaru ēkas – nu tās ir tukšas – nu ir. Nu tie ziloņu vai filozosfu kvartāli – nu tik daudz brauc garām vakaros un rītos – nu paši taču var redzēt , ka simtiem tūkstošiem dzīvokļu stāv tukši – bet cels vēl un graustiem ļaus sagrūt ..
Nu ir tā, kā par mums saka ārzemnieki, ka tikai Latvijā ūdeni pudelēs var pārdot dārgāk kā Afrikā

Ierēdņu , kuri ir atbildīgi par situāciju ar graustiem ir vairāk kā pašu graustu.

Okupācijas laiku haļavščina nav beigusies ne RD, ne valstī.

Un kamēr tā – tikmēr nekā – algas aug straujāk kā zāle pavasarī- bet atbildība nekāda.

Kāpēc tie ierēdņi un politiķi tā smaida ?

Viena koka divi zari, prpblēmas/medaļas divas puses – denacionalizēto namu situācija bij. īres likuma aspektā un vēsturiskās apbūves, pilsētas vēsturiskā centra degradācija, plašāk – vesela laikmeta norakstīšana jaunas formācijas, vērtību, agresīva kapitāla un administratīvo resursu saplūšanas, simbiozes rezultātā.
Nav izdevies lasīt, diemžēl, nevienu analītisku publikāciju/pētījumu, kas iedziļinātos pēc būtības un censtos saprast procesa cēloņus, saknes, mehānismu, ekonomiskos, politiskos priekšnosacījumus, vēsturiskos, kultūrvēsturikos, sociālos, psihoemocionālos aspektus, zaudējumus un ieguvumus, t.sk. neatgriezeniskus zaudējumus, kas ir radīti kļūdainu lēmumu, stratēģijas, šauru interešu darbības rezultātā.
Rakstā, kas veltīts “graustiem”, nav aprakstīts “grausta” fenomens kā tāds, kas tas vispār ir, uz kāda pamata radās? Vai un kā to var attiecināt uz arhitektūras pieminekļiem, pieminekļu zonu , kā tas iet kopā ar UNESCO mantojuma sarakstu, direktīvām, konsekvencēm, cik sabalansēts un vispārpieejams ir atbalsta mehānisms? Kas pelna ar “graustu nodokli”, zaudējumi/ieguvumi.
Vecrīgā – kā varēja nonākt līdz situācijai, kad puse Vecrīgas ir apbūvēta ar 6-stāvīgām viesnīcām, tiek dzīti dzelzsbetona pāļi un pumpēts betons, raktas būvbedres mājas augstumā, bet vēsturiskās ēkas iet bojā? Par konkrētiem objektiem – gribētos vairāk par pieejamo atbalstu, ne tikai par sodiem. Ar sodiem vien ir kā čigānam ar zirgu – gandrīz iemācīja neēst, bet…