Latviju Eirovīzijā pārstāvēs grupa “PeR”

loti laba grupa prieks xxl geju kluba..

Noskatījos
Patika
Pat ļoti patika
PeR iesaku nevienu neklausīt, saglabāt savu īpašo stilu un būt laimīgiem !

1947. gadā Pils baltajā zālē es uzstājso ka Rīgas pirmaos diskožokejs – saskaņā ar tagadejiem nosaukumiem. Biju uzbūvējis pastiprinātāju, dabūjis vācu KLANGFILM skaļruni, Bellacord Elactro plates un sāku deju vakarus. Kopš tā laika sekoju, kas šajā lauciņā notiek. Pacinu visus popmuzikas grandus.

Kaut kā ļoti līdzīgs piedziedājums ar George Michael “Freedom” – http://www.youtube.com/watch?v=diYAc7gB-0A

Šī bija pirmā reize pēdējos gados, kad mani “neaizķēra” pilnīgi neviena dziesma no fināla. Neviena! Tas ir viens. Otrs. Šogad šī pasākuma mērķauditorija – gan saturiski, gan vadītāju performance, bija, es teiktu, 20-. Es saprotu, ka nav jābūt ne kaut kam ūber nopietnam, ne arī kaut kādam iestudētam stīveniekam, bet nu tā tukšā, banālā ļurināšana, nu sorry – radīja reālu iekšēju diskomfortu. Pie tam arī vadītājs, īsti nevar pateikt kāpēc, bet bija kaitinošs. Varbūt tāpēc, ka viņš pats tur centās pārāk spīdēt? Pasākumu nespēju skatīties, tas man mājās kaut kur fonā dudināja. Protams, sauklis “Piecel kājās Eiropu” arī bija tā kā drusku pārspīlēts un tāpēc – komisks, kas lielu reizi pasvītro mūsu mazvērtības kompleksus un to cik neadekvāti liela nozīme tiek piešķirta šim pasākumam. Par pašu uzvarētāju dziesmu – nu nezinu. Man šķiet, ka šoreiz neviens pārāk lielas cerības neliek. Bet varbūt tieši tāpēc….:)?

Ir jāaizliedz tas nelāgais paradums, kad uz Eirovīzijas konkursu mēs cenšamies aizbraukt ar svešām dziesmām.
Eirovīzija ir dziesmu, bet ne izpildītāju konkurss. Sanāk, ka mēs savu valsti pārstāvam ar citas valsts produktu. Tas ir tā pat, ja, piemēram, Šveicē notiktu starptautisks siera ražotāju konkurss un Latvija tur piedalītos ar Holandē ražotu sieru.
Patīkami pārsteidza Marta Ritova, kas ļoti brīvi un nepiespiesti izpildīja simpātisku, pašsacerētu dziesmiņu.
Pēc Per čaļu pārdzīvojumiem varēja redzēt, cik svarīgi ir jaunajiem dziedātājiem parādīt sevi starptautiskā līmenī.
Mums nav jācenšās lēkāt līdzi vidējai Eirovīzijas modei. Daudzi dziedātāji un grupas, cenšoties izdabāt lētu ritmu cienītāju publikai, pazaudē savu šarmu un individualitāti.
Eirovīzija ar to ir pievilcīga, ka katra valsts cenšās piedāvāt savai mentalitātei raksturīgo. Manuprāt, nav jābaidās no sliktas vietas – daudz traģiskāk, ja pazaudēsim sevi lipīgajos “latinos” ritmos.

Lai barauc, kas grib un kam nav kauns. Lai pārstāv paši sevi. Tikai nevajag asociēt šo pasākumu ar Latviju. Daudziem šīs valsts pilsoņiem tas būtu apvainojums. Pārāk daudz goda priekš vienas zilinātās minoritātes TV tusiņa. Ar labu mūziku tam mazs sakars. Drīzāk – ar politiskajām simpātijām.
UK ir visrespektējamākā roka un popmūzikas lielvalsts, bet tajā pasākumā nekādus panākumus parasti negūst. Tas ir rādītājs par šī balagāna, nevis par britu popmūzikas kvalitāti.

Sestdienas vakarā es MEZZO TV skatījos Berlines filarmoniķu Svinigo koncerta ierakstu, ko vadija jau pasaulslavenais diriģents Gustavo Dudanels. Koncertam īpašu svētku gaisotni radīja mūsu Elinas Garančas spīdoša un aplaussu vētras pavadītās uzstāšanās solistes lomā. Te redzējām pasaules klases sasnieguma virsotni. Pēc ta kaut kas drausmīgs bija LTV pirmajā kanālā klausīties un skatīties ķēmus no Ventspils, kuri pretendēja – smejies vai raudi – ne mazāk un ne vairāk kā “pieceliet kājās Eiropas publiku”. Zombētie skatītāji un klausītāji, galma žurija uz Zviedrīju sūtīs ērmus, kuri neprot ne dziedātne, ne dancot. Ākstus. Tās divas meitenes no fināla trijnieka, kuras vismaz patiešām prata dziedāt, palika ārpusē. Satriecoša ši konkursa blamāža. Sākot ar LTV runātājiem.