Kategorijas: Komentārs

Kur ir mans Nokia?

Mobilo telefonu celmlauži radās Somijā un Zviedrijā, jo tās bija starp pirmajām valstīm, kas liberalizēja telekomunikāciju tirgu

Doma, ka Latvijai būtu jāatrod «savs Nokia» – tehnoloģiski attīstīts, globāli konkurētspējīgs, pasaulē pazīstamu zīmolu nesošs produkts, virmo gaisā jau kādus desmit gadus. Kas tik šajā laikā nav pretendējis uz šo godu! Nesen uz kāda biznesa žurnāla vāka pat bija rakstīts «Smiltsērkšķis – Latvijas Nokia?» 

Maija beigās Rīgā viesojās cilvēks, kurš tiešām zina, ko nozīmē valstij atrast «savu Nokia».  Esko Aho bija Somijas Ministru prezidents no 1991. līdz 1995.gadam, kad sākās īstā Nokia neticamais veiksmes stāsts, un viņš tagad ir šā pasaulē slavenā uzņēmuma viceprezidents, kurš pārzina korporatīvās attiecības un atbildību. 

Intervijā Ir (pilns teksts lasāms ir.lv) Aho sniedza ieskatu Nokia veiksmes priekšnoteikumos, un no viņa teiktā daudz ko varētu izmantot mūsu centienos veidot modernu, konkurētspējīgu tautsaimniecību. 

Pirmkārt, Nokia nav meklējams ne smiltsērkšķos, ne pirtsslotās, ne šokolādēs, kosmētikā vai kādos citos maza mēroga produktos, kuru ražošanai nav nepieciešams nozīmīgs zinātnieku ieguldījums. Neapšaubāmi – ar visiem šiem produktiem var veidot labu biznesu. Tomēr tas neko labu neliecina par mūsu vēlmi tiešām veidot tautsaimniecību, kura balstītos zināšanās un augstas pievienotās vērtības ražojumos, ja jaunu Nokia saskatām galvenokārt produktos, kuru lielākā priekšrocība ir efektīvs mārketings. 

Otrkārt, valstij ir svarīga loma šādas attīstības veicināšanā, taču tai nevajag atbalstīt konkrētus uzņēmumus ar subsīdījām vai tos aizsargāt ar «nacionālo protekcionismu». Valsts loma ir atbalstīt vidi, kurā šie uzņēmumi var efektīvi strādāt, un tas nozīmē ieguldīt naudu gan izglītībā, gan pētniecībā, gan atbalstāmajām industrijām nepieciešamajā infrastruktūrā. Ir svarīgi, lai šiem uzņēmumiem jau būtu ražošanas un pētniecības tradīcijas. Tāpēc Somijai veicās ar telekomunikācijām, bet negāja tik labi ar atbalstu biotehnoloģijām. 

Arī Latvijā galvenie rūpniecības un eksporta sektori prasa no valsts tieši šādu atbalstu to darbības videi. Piemēram, ķīmiskā rūpniecība grib, lai valsts izveido farmakoloģisko izpētes centru un ar to saistītās laboratorijas, kuras būtu pieejamas visiem šajā sektorā strādājošajiem, atvieglotu viņiem ražošanas procesu un samazinātu izmaksas. Pagājušā gada novembrī ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) panāca, ka valdība nosauc astoņas atbalstāmās nozares, piecas ražojošās (pārtika, kokrūpniecība, ķīmiskā rūpniecība, elektrisko un optisko iekārtu ražošana, mašīnbūve un metālapstrāde), kā arī trīs pakalpojumu nozares (tūrisms, transports un loģistika, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas). Par nelaimi, daudzi vēl aizvien pretojas šāda veida atbalstam konkrētiem sektoriem. 

Otrs atbalsta veids, kuru uzsver Aho, ir konkurences veicināšana. Tikai uzņēmumi, kuri jau savā pašmāju tirgū ir spējuši izturēt sāncenšu spiedienu, varēs efektīvi strādāt arī starptautiskajā līmenī. Tāpēc jo zīmīga ir Aho atziņa, ka Nokia un Ericsson bija celmlauži mobilo telefonu tirgū, pateicoties tam, ka Somija un Zviedrija bija starp pirmajām valstīm, kuras liberalizēja telekomunikāciju tirgu. 

Tikmēr Latvijā politiķiem gandrīz par goda lietu tagad ir runāt par «maigo protekcionismu», kas it kā palīdzēšot glābt mūsu tautsaimniecību. Tā var uz laiku saglabāt mazus, neefektīvus uzņēmumus, bet, ja tiešām gribam attīstīt spēcīgus starptautiskus spēlētājus, tad jāļauj konkurencei tos norūdīt un izvētīt. 

Pēdējais secinājums – konkurence nekad nebeidzas, un pats Aho atzīst, ka Somijai pēdējos gados ir samazinājusies konkurētspēja, jo tā nav spējusi pietiekami labi pielāgoties situācijai, kurā inovāciju dzinējs ir nevis tehnoloģiskā attīstība, bet gan patērētāju vēlmju apmierināšana. 

Arī Nokia nav vairs tāds tirgus līderis, kāds tas bija pirms pieciem vai desmit gadiem, bet jauno tendenci spilgti parāda pēdējo divu nedēļu skaļākās ziņas no tehnoloģiju biznesa. 

Pirmā – Apple sāk tirgot iPad ārpus ASV, cilvēki daudzās pilsētās stāv rindā, lai to nopirktu, un uzņēmums paziņo, ka pirmajos divos mēnešos pārdoti jau 2 miljoni šo jauno brīnumu. Salīdzinājumam – vajadzēja 74 dienas, lai pārdotu 1 miljonu iPhone, bet gandrīz divus gadus, lai pārdotu 1 miljonu iPod, kuri tagad šķiet esam gandrīz visur. 

Otra ziņa – Apple tirgus vērtība maija beigās pirmo reizi apsteidza Microsoft tirgus vērtību. Savulaik Microsoft, kurš ražo lietotājiem ne sevišķi draudzīgas operētājsistēmas un programmas, bija neapšaubāmais IT biznesa valdnieks un padarīja tā dibinātāju Bilu Geitsu par bagātāko cilvēku pasaulē. Apple to apsteidzis, ražojot tehnoloģijas, kuras ir vienkārši lietot un patīkami turēt rokās. 

Dīvainā kārtā šīs tirgus pārvērtības atspoguļojās pat intervijā ar Aho, kad manam diktofonam negaidīti izbeidzās baterijas. Nekas, nodomāju pie sevis, atlikušo sarunu varu ierakstīt savā mobilajā telefonā. Kopš 90.gadiem vienmēr biju pircis Nokia tālruņus, bet, kad beidzot tiku pie intervijas ar šīs firmas viceprezidentu, no žaketes kabatas izvilku un noliku viņam priekšā uz galda nesen iegādātu iPhone.

Vienotības cena

TB un VL! «uzmešanu» Vienotībai visniknāk pārmet «labās Latvijas» apkalpotāji

Vienotības lēmums pārtraukt sarunas par sadarbību vēlēšanās ar TB /LNNK un Visu Latvijai! un atteikties no «kvotas» bezpartejiskiem cilvēkiem vēlēšanu sarakstā ir dubulti laba ziņa vēlētājiem. Situācijā, kad bija jāizvēlas starp taktisku izdevīgumu un ilgtermiņa mērķiem, Vienotība nolēmusi pacelt augstāk politisko standartu latiņu, nevis nolaisties līdz konjunktūras prasībām. 

Abi lēmumi atbilst Vienotības līderu pasludinātajam mērķim pēc vēlēšanām pārveidot apvienību par politisku partiju. Tie ir nopietns signāls, ka apvienība nav iecerēta kā īslaicīgs projekts vienām vēlēšanām. 

Atteikšanās no ilgi cilātās idejas ņemt sarakstā pie partijām nepiederošus cilvēkus liecina par ilgtermiņa mērķiem. Būtu it kā izdevīgi savākt zem apvienības izkārtnes sabiedrībā pazīstamus un cienījamus cilvēkus, kuru nevēlēšanos iesaistīties partijās daudzi vēlētāji diemžēl saprastu un atbalstītu, kad jau sabiedrības uzticēšanās Saeimai un partijām ir tuvu nekādai. Tas īstermiņā būtu populārāk, nekā būvēt partiju, taču būtu pretrunā ar Latvijas politisko sistēmu. Tas, ka dažas savulaik ietekmīgas partijas ir politisko šeptmaņu privāto vajadzību apmierināšanas rīks, nenozīmē, ka jāatsakās no parlamentārās demokrātijas. 

Tāpēc Sarmītes Ēlertes un viņas «domubiedru» lēmums pievienoties kādai no apvienības partijām bija loģiski neizbēgams. Kļūt vispirms par partijas Vienotība biedriem, bet kandidēt vēlēšanās pēc tam neļauj notikumu secība, bet otrādi – vispirms kandidēt, pēc tam iestāties partijā, kad tā būtu nodibināta – neļauj politiskā loģika. Var vienīgi nožēlot, ka līdz šādam lēmumam bija jāiet cauri divdomīgā un ar politisko atbildību nesavienojamā «īpašā statusa» posmam. 

Lēmums neņemt sarakstā divu par «nacionāli orientētām» sevi dēvējošo partiju pārstāvjus arī ir loģisks, kaut gan varētu šķist riskants, ja ar partiju «politisko piedāvājumu» saprotam sabiedriskās domas aptauju procentu sagrabināšanu vienkop. 

Nudien, TB /LNNK un VL! kopā pašlaik apmēram sanāk tie «reitingu» maģiskie pieci procenti, kas nepieciešami iekļūšanai Saeimā. No polittehnologa viedokļa šo partiju padarīšana par konkurentēm ir kļūda. Ja abas – atsevišķi vai kopā – neiekļūtu Saeimā, par tām nodotās vēlētāju balsis būtu atņemtas un zudušas pirmām kārtam Vienotībai . (Jā, arī Zaļo un Zemnieku savienībai, taču tās «piedāvājums» ir būt par deķīti jebkuram, kas veidos valdību.) Ieguvēji būtu Saskaņas centrs un Šķēles un Šlesera par labu sev un Kremlim taisītā sarkanā kvadrāta konstrukcija. 

Taču no atbildīgu politiķu viedokļa apvienoties tagad vienā sarakstā ar TB /LNNK un VL! nozīmētu apsolīt vēlētājiem sašķelties tūlīt pēc velēšanām. Šo abu partiju programmatiskie uzstādījumi un vēl lielākā mērā rīcības vēsture nav savienojama ar Vienotības solīto godīgu, eiropeisku politiku. 

TB un LNNK, pēc tam TB /LNNK konsekventā rīcība pret Latvijas ilgtermiņa interesēm – sākot ar pretdarbību līgumam par Krievijas karaspēka izvešanu 90.gadu vidū – ir atsevišķs stāsts par politisku muļķību vai ļaunprātību nacionālu lozungu aizsegā. Vēl garāks stāsts ir Tēvzemes spices ļaužu virtuozā rosīšanās privatizācijas virtuvē partijas «pelēkā kardināla» vai «kasiera» un VDK aģenta Normunda Lakuča vadībā. Bet visgarākais ir par ilgo un abpusēji izdevīgo sadarbību ar kriminālnoziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu. 

VL! līderis Raivis Dzintars palaikam bijis vēl neizvēlīgāks partneru izvēlē. Sadarbību ar TB viņam droši vien atvieglos pazīšanās ar to pašu čekistu Lakuču. Viņam ir bijis ko pārrunāt arī ar Aivaru Gardu. Un ikviens var internetā apskatīt «nacionāli noskaņotā patriota» čomošanos ar krievu fašistu Jevgeņiju Osipovu 2002.gadā. (Interesantāko skaidrojumu par šo brūnkrekļu stila cienītāju draudzīgo čupošanos brīvdabā gadījās dzirdēt no kādas bijušās VL! biedrenes – ka, raugi, Raivis un Jevgeņijs tolaik abi dibinājuši politiskas organizācijas, kuru pamatā «nacionālas valsts ideja».) 

Vienoties sarakstā ar šiem «patriotiem» Vienotībai nozīmētu diskreditēt savus politiskos principus un riskēt ar potenciāli nāvējošiem skandāliem jau pirms vēlēšanām. 

Varbūt tāpēc vishistēriskākie pārmetumi Vienotībai par TB un VL! «uzmešanu» nāk no oligarhu un viņiem «labās Latvijas» apkalpotājiem. Viens NRA apskatnieks pat aizrakstījies tiktāl, ka Vienotība esot «Putina plāns B». («Plāns A» esot Saskaņa viena pati, šis rakstītājs muļķo lasītājus, kuriem nebūtu jāredz, kā Urbanoviča brigāde jau tagad dala valsts varu ar AŠ un ZZS.) 

«Nacionālo spēku» šķelšana un uzmešana nu būs trešais no Vienotībai pārmestajiem nāves grēkiem. Pirmie divi bija vienotības trūkums un nespēja piedāvāt neko «pozitīvu» – vienu vienīgu «pret». 

Salīdzinot ar citu Saeimā pārstāvēto partiju gandrīz vienmēr dzelžaino vienprātību savu īpašnieku korporatīvo darījumu sardzē, Vienotības partiju biedru viedokļu dažādība nudien var šķist pretdabiska un neiederīga līdzšinējā politiskajā kultūrā. Bet dzirdēt kādu esam par godīgu politiku un apzināties, ka tie varētu nebūt meli, šīs kultūras kopējiem laikam ir mokoši nepanesami un šķiet eksistenciāli bīstami. 

Viņu «par» redzam ik dienas – par valsts varas piesavināšanos, par KNAB, prokuratūras, Satversmes tiesas, valsts finanšu sistēmas un ekonomikas graušanu, par Kargina un Krasovicka depozītu drošību kaut vai. Kas nav par šādu «labu Latviju», tas, protams, nepiedāvā neko viņiem «pozitīvu». 

Bet «uzmešana» šajā vidē ir sinonīms «politikai», un vēlētāju «uzmešana» ik pa četriem gadiem ir svarīgākais šādas politikas mērķis un sasniegums. 

Pēdējie Vienotības lēmumi runā pretī šīs politiskās kultūras tradīcijām. Iespējams, par to nāksies samaksāt ar to vēlētāju balsu zaudēšanu, kuri negaida no politiķiem principu rāmju skaidrību. Toties šie lēmumi saskan ar godīgas politikas solījumiem. Rīcības atbilstība runātajam vienlīdz svarīga gan pirms, gan pēc vēlēšanām.

(VK)2 atbalsta formula

Latvija vēl nav pat izpildījusi ES «prasību» pārstāt maksāt procentus Parex bijušajiem īpašniekiem 

Viena no pirmajām bankām, kura nogrima finanšu krīzes ūdeņos, bija lielais hipotēkāro kredītu izsniedzējs Northern Rock, kuru britu valdība nacionalizēja 2008.gada februārī un pēc tam ieguldīja gandrīz 27 miljardus mārciņu (30 miljardi latu pēc 2008.gada vidējā kursa). Pēc tam banku sadalīja divās daļās – «labajā» bankā, kuru cer kaut kad nākotnē izdevīgi pārdot, un «sliktajā» bankā, kura cenšas no Northern Rock sliktajiem kredītiem izspiest maksimālo labumu. 

Kas notika ar Northern Rock iepriekšējiem īpašniekiem? Tie zaudēja visu ieguldīto naudu. Viņu sūdzības Lielbritānijas tiesās ir bijušas veltas. Neatkarīgs vērtētājs secināja, ka bijušajiem akcionāriem nekas nepienākas, jo bez valsts atbalsta bankas vērtība būtu nulle. Visbeidzot, Eiropas Komisija skaidri atbalstīja gan akcionāru atstāšanu ar tukšām rokām, gan procentu maksājumu pārtraukšanu subordinētā kapitāla ieguldītājiem.
Gan veselais saprāts, gan elementāra tais—nīguma izpratne, gan Eiropas Komisija noteic, ka valsts drīkst glābt bankas, bet nedrīkst glābt banku īpašniekus.

Jānim Urbanovičam, viņa vadītajam Saskaņas centram un opozicionārās koalīcijas partneriem Aināram Šleseram (LPP/LC) un Andrim Šķēlem (TP) ir cits princips: valsts nauda ir domāta bagātu, ietekmīgu cilvēku atbalstam. Zaudējumi jācieš nodokļu maksātājiem.

Kā oligarhu solidaritātes stunda Saeimas 20.maija balsojums par grozījumiem Kredītiestāžu likumā ir grūti pārspējama. (AŠ)2 steidzās palīgā Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim (kurus pēc jaunākās modes laikam būtu jādēvē par (VK)2), lai nodrošinātu, ka pretēji ES principiem valsts rīcība ar Parex banku pasargātu viņus no zaudējumiem.
Lai gan (VK)2 vairs nepieder bankas akcijas, pēc publiski pieejamās informācijas viņiem un viņu ģimenes locekļiem ieguldīti vairāk nekā 37 miljoni latu bankas subordinētajā kapitālā. Tas ir ilgtermiņa aizdevums, par kuru mēdz maksāt augstākus procentus nekā par parastu depozītu, jo bankas likvidācijas gadījumā subordinētam ieguldītājam ir mazākas izredzes atgūt naudu nekā parastam noguldītajam vai citam kreditoram. Toties bankai tas ir izdevīgi, jo likumdošana ļauj šādus ilgtermiņa noguldījumus, kuru devēji uzņemas papildu risku, izmantot bankas kapitālpietiekamības rādītāju uzlabošanai.
Taču Kargina un Krasovicka gadījumā izrādījies, ka risks nemaz nav bijis tik liels, jo pat pēc tam, kad valsts izglāba Parex no bankrota, kas šo subordinēto kapitālu būtu likvidējis, (VK)2 un Co, pateicoties valsts atbalstam, turpina saņemt par šiem noguldījumiem procentus, pagājušajā gadā – gandrīz 5 miljonus latu. Par to ir sašutuši ne tikai Latvijas nodokļu maksātāji. Viena no oligarhu lamāto starptautisko donoru «prasībām» Latvijai ir šo procentu maksājumu pārtraukšana: februārī ar Eiropas Komisiju parakstītajā memorandā paredzēts, ka «valdībai jāiesniedz parlamentā nepieciešamās izmaiņas tiesību aktos, lai pārtrauktu procentu maksājumus par subordinēto kapitālu, par ko Parex banka noslēdza līgumus pirms valsts iesaistīšanās bankas kapitālā». Izmaiņas tika iesniegtas jau marta sākumā, tās paredz pārtraukt procentu maksājumus ar 1.jūniju. 

Taču tas nenotiks, jo priekšlikums vēl aizvien guļ komisijā un nav pat skatīts 1.lasījumā. Toties 20.maijā Saskaņas centrs panāca, ka citiem likumu grozījumiem, kuri nodrošinātu vēl stingrāku valsts atbalstu bijušajiem īpašniekiem, tiek piešķirta steidzamība. (VK)2 ir acīmredzami nobijušies no priekšlikuma sadalīt Parex divās daļās, jo viņu nauda paliktu «sliktajā bankā» kā nodrošinājums pret tur sakoncentrētajiem sliktajiem kredītiem. Ja šis veidojums kādā brīdī vairs neatbilstu banku normatīviem, Kargins un Krasovickis paliktu kā «malējie», jo par aktīvu pārdošanu iegūtos līdzekļus vispirms saņemtu valsts. 

Lai novērstu šādu pazemojumu savas partijas ziedotājiem, Jānis Urbanovičs un Saskaņas centrs ar neredzētu degsmi metušies nodrošināt, ka šādai «sliktai bankai» tiktu piešķirts kaut kas līdzīgs valsts garantijai, ka tā nebankrotēs. Pēc SC ierosinājuma, kuru atbalstīja gan TP, gan LPP/LC, finanšu tirgus uzraugiem būtu jāapstiprina atbil-stošs nebankrotēšanas plāns. Ja tas nepiepildītos, nav jāšaubās, ka (VK)2 jau nākamajā dienā būtu tiesā ar prasību pret valsti, un, zinot mūsu tiesu iejūtību pret nabaga bagātniekiem, kurš var šaubīties par šādas prāvas iznākumu? 

Bet pat tracinošie Saskaņas centra centieni nodrošināt Karginam un Krasovickim valsts atbalstu būtu tikai kārtējais mūsu politbiznesa piemērs, ja vien centieni glābt viņu desmitiem miljonu latu nedraudētu valstij ar simtiem miljonu zaudējumiem. Eiropas Komisija Latvijas pārstāvjiem jau ir neoficiāli norādījusi, ka SC priekšlikumi neatbilst ES izstrādāšanas procesā esošajiem principiem par banku pārstrukturizēšanu. Ja SC grozījumi tiks pieņemti, iespējamie Parex nākotnes attīstības scenāriji ir viens par otru sliktāki. Pat labvēlīgākajos apstākļos valstij būtu jāturpina Parex stutēt vai nu kā nesadalītu un nepārdodamu veselumu, vai arī pēc dalīšanas pāri palikušo «slikto banku». Pašā sliktākajā gadījumā EK varētu nākt pie slēdziena, ka valsts atbalsts Parex nav atbildis ES noteikumiem un bankai ieguldītā nauda valstij būtu jāatmaksā. Bankai tādas naudas nav, un rezultāts būtu Parex likvidācija visnelabvēlīgākajos apstākļos. 

Cik lieli zaudējumi būtu vienā vai otrā gadījumā, grūti aplēst, un arī godīgi jāatzīst, ka pat optimistiskā scenārijā valsts, visticamāk, «neizlīdīs pa nullēm», jo nav garantiju, ka «labās bankas» veiksmīga pārdošana segs visus «sliktās bankas» radītos zaudējumus. Tomēr valdības akceptētais Parex dalīšanas plāns vismaz dod kādas izredzes šos zaudējumus mazināt. Ja SC kopā ar Tautas partiju un LPP/LC izdosies panākt, ka Parex nākotni izšķirs (VK)2 naudas glābšanas pasākumi, tad rezultāts Latvijas nodokļu maksātājiem būs starp briesmīgu un katastrofālu.

Kam slikta Latvija?

Mēnesi pēc projekta Par labu Latviju! dibināšanas jau pirmais apcietinātais 

Varbūt Raimonds Munkevics arī labprāt cienātu kaimiņus ar āboliem un ar medus spaiņiem apstaigātu viņu mājas kā tie «labie cilvēki» no reklāmas, taču viņam pēkšņi jārūpējas par metaforiskajiem sausiņiem. Kaut gan gribēja tikai «finansiāli atbalstīt» vienu vai divas paša vadītās Jūrmalas domes deputātes, lai balso pret viņa atstādināšanu no amata. 

Kūrortpilsētas pašvaldības vadītāju nonākšana «kūrortā» ar stingru iekšējo kārtību un restotiem logiem sāk kļūt par tradīciju un nevienu laikam vairs neizbrīna, kaut arī daudzus sarūgtina. Taču politiskā veidojuma Jūrmala – mūsu mājas līderim, kam mājas nu ir Centrālcietumā, šāds lietu ritums varētu šķist netaisns arī tāpēc, ka liktenis un KNAB ar viņu tā izrīkojies tikai aptuveni mēnesi pēc tam, kad tika prezentēts projekts Par labu Latviju!, no kura «domubiedru grupas» viņš vienīgais apcietināts. 

Martā pie dāsni klātiem galdiem restorānā palaistais un aprīlī oficiāli prezentētais priekšvēlēšanu projekts (Andris Šķēle gan iebilda pret vārdu «projekts» – «es gribētu to saukt par tādu tautas kustību») iecerēts kā Tautas partijas un LPP/LC glābšanas plosts rudenī gaidāmajās vēlēšanās. Nav jāšaubās par plostnieku komandā iesaukto «uzņēmēju» – gan to, kuri taisa naudu ar amatiem, gan to, kuru biznesu nodrošina politiķu lēmumi un nodokļu maksātāju nauda – bažām par savu nākotni. Vieni bez otriem nevar. Kopīgās glābšanās aina būtu traģikomiska, ja nebūtu biedējoša tāda Latvija, kāda būtu laba gan savus īpašumus par 70 miljoniem latu ieķīlājušajam politiķim Šķēlem, gan parādos stiegošajam uzņēmējam Ķirsonam, kurš gribētu «kontrolēt politiķus». 

Munkevics ir šā konglomerāta sīks, tomēr smagā, politisko lēmēju gala pārstāvis. Saprotams, viņam nav laba Latvija, kurā nevar pat iedot kukuli jeb, piedodiet, pagaidām jāsaka – sakārtot lietas paša vadītajā pašvaldībā. Kā teikts viņa parakstītajā Par labu Latviju! manifestā: «Latvija savu potenciālu vēl nav apjautusi. Tas guļ apsegts ar mākslīgi iepotētu neticību saviem spēkiem, ar uzpūstu paškritiku un uzspiestu kauna sajūtu.» 

Nākotnes Latvijas cilvēks Munkevics ir atmetis paškritiku un kauna sajūtu, taču Latvija izrīkojas ar viņu kā ļauna pamāte. Jeb, kā teiktu krievu valodas teicienu skaidrotājs Šķēle, «ņēma un uzmeta». 

Jāteic gan, ka «labie cilvēki», kuri glābšot Latviju, jau tagad raujas melnās miesās, lai labajā Latvijā nekas tāds kā ar Munkevicu ar viņiem vairs nevarētu notikt, – trīs dienas pēc «labās Latvijas» projekta prezentēšanas izgāza Saeimā viņiem sliktās Latvijas ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, bet tajā pašā dienā, kad Rīgas Centra rajona tiesa aizdomās par kukuļdošanu aizturēto Munkevicu apcietināja, iedabūja Satversmes tiesā «labās Latvijas» teicamnieci Vinetu Muižnieci. Taču Munkevicam pašam Latvijas uzlabošanas temps izrādījās par lēnu. 

Tas apbēdināja arī otro no abiem svarīgākajiem «tautas kustības» iniciatoriem Aināru Šleseru, kas tik daudz pūliņu un personisko mobilo sarunu laika bija ziedojis par labu šai pilsētai jau pirms pieciem gadiem, taču tolaik viss labais darbs domes atejā tāpat beidzās ar mēra Jura Hlevicka nonākšanu cietumā. 

«Jūrmala ir bēdu ieleja,» Šlesers komentēja Munkevica apcietināšanu un izbalsošanu no domes priekšsēdētāja amata. Un, kā jau «rīcības cilvēkam» piedien, ieteica šo «bēdu ieleju» vienkārši pievienot Rīgai, kura viņam tātad jau tagad ir «laba» diezgan. 

Taču «bēdu ieleja» būtu labs raksturojums arī nupat notikušajam TP ārkārtas kongresam. Toni pašā sākumā aizdeva aktieru priekšlasījumi iz Raiņa – par «daudzcietušo zemi», kurā «mums sāp» un «sirdī zogas žēlas». Sāpju un ciešanu iemesls savulaik varenajai varas partijai nu ir kā tipiskai sīkpartijai – valdība. Tomēr, ņemot vērā TP nopelniem bagāto pagātni, bija uzjautrinoši, nevis garlaicīgi dzirdēt Šķēles žēlabas par «korumpētu valsts pārvaldi», kas esot Vienotības vienīgais «spēka avots», un apsolījumu, ka atrašanās viņa partijā «nav un nebūs savienojama ne ar politisku konjunktūrismu kārē pēc augsta amata, ne ar TP vārda iesaistīšanu saimnieciski negodīgā rīcībā pret valsti». Taču recepte Latvijas glābšanai bija garlaicīgs starpposms priekšvēlēšanu kampaņas cilpainajā ceļvedī – taisīt augšā apvienību ar Šlesera partiju un ar Šlesera un Šķēles uztaisīto Par labu Latviju! 

Līdz ar to pamuļķais «AŠ kvadrāts» ir noiets posms. Sākusies vārdā nesauktu «labo ļaužu» reklamēšana, kurai izgāztā nauda droši pārspēs tos miljonus, kurus TP un LPP/LC arvien parādā valstij pēc iepriekšējām «pozitīvisma» kampaņām. Sāksies ļaužu sijāšana sarakstiem, kurus šoreiz vajadzēs veselus piecus – katram apgabalam citu. TP kandidātu trūcīgās piešprices gatavošana kopējam sarakstam jau sākusies – izpildīgo Ventu Armandu Kraukli nevarēs «pārdot» vēlētājiem, tad nu paldies par darbu, bet valdē vairs nebūs. Rāmais Oskars Spurdziņš daudziem jau aizmirsies, tāpēc derēs. Derēs arī Māris Riekstiņš (kā no Eiropas) un Māris Kučinskis ar Edgaru Zalānu (kā no pagastiem). Četrdesmitgadīgie «jaunieši» gan būs vēl jāpārbauda. Bet tas tad arī gandrīz viss. Turklāt partijas līderi pašu vēlētāji nemīl. 

Tāpēc šīs tautas kustība rudens virzienā sola pamatā tikai divējādu intrigu. Pirmkārt – kā no anonīmo «labo ļaužu» burzmas beigās izkāps konkrēti «uzņēmēji» kā afrodītes no jūras putām ar Šķēli un Šleseru padusē. Otrkārt, vai un kuri no «uzņēmējiem» līdz tam izbirs no «labās Latvijas» – vai nu bankrotēs, vai nu iekulsies citādā ķezā, vai nu nonāks turpat, kur Munkevics. 

Taču Šķēles pasaka par divām blondīnēm Porsche džipos kā nelaimes vēstnesēm diezin vai pārtaps stāstā ar viņam laimīgām beigām. Ka paskatās pa kreisi – sēž pie stūres Munkevics. Skatās pa labi – arī tur pie stūres Munkevics. Turklāt priekšā – šofera dēls, bet aizmugurē – lielākais kretīns. Un sirdī ielīst tāds prieks par labo jo labo Latviju, ka gluži vai suni varētu paņemt no patversmes.

Debespušu izvēle

Skats no zemākā punkta: «Šīs nav beigas. Šis pat nav beigu sākums. Iespējams, ka tās ir sākuma beigas»

Uzgāzējām kalnā, pēc tam vēl straujāk noripojām ielejā. Tagad daudzas pazīmes liecina, ka esam jau pabraukuši garām ekonomiskās ainavas izdaudzinātajam «Zemākajam Punktam». 2010.gada pirmajā ceturksnī Latvijas iekšzemes kopprodukts pirmo reizi divu gadu laikā pieauga, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni. Izaugsme bija neliela – 0,3%, tomēr tā bija izaugsme, nevis devītais kritums pēc kārtas. Aprīlī reģistrētais bezdarbs nedaudz samazinājās – no 17,3% līdz 16,7%, un valsts budžeta ieņēmumi par 13,6% pārsniedza plānotos. 

Taču lejupslīdes beigas nenozīmē visu ekonomisko problēmu pārvarēšanu. Kā teica Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils brīdī, kad sabiedrotie beidzot sāka piedzīvot pirmās veiksmes karā: «Šīs nav beigas. Šis pat nav beigu sākums. Iespējams, ka tās ir sākuma beigas.» 

Lasot šādu citātu, nāktos ar pateicību konstatēt, ka vismaz mums te nav kara, tomēr mūsdienu ekonomiskā krīze, tāpāt kā karš, ir būtiska valstu un sabiedrību pārbaude, kurā top redzams, cik tās ir sīkstas un spēcīgas un vai tās spēj izlauzties cauri grūtībām, lai atrastu jaunus attīstības ceļus. 

Tepat uz ziemeļiem – Igaunija jau ir parādījusi, ka spēj mobilizēties, lai šos izaicinājumus pārvarētu. Viņi spēja izdarīt to, par ko daudzi runā, – izmantot krīzi kā iespēju. 

Vēl pirms 2008.gada sākuma Igaunijas centrālā banka paziņoja, ka Igaunija pievienosies eirozonai «ne ātrāk» kā 2011.gadā, un eksperti sprieda, ka neatbilstība inflācijas kritērijam eiro ieviešanu atliks vēl uz vairākiem gadiem. Taču ekonomiskā krīze inflāciju nokāva, un Igaunijas valdība brīdī, kad iekšzemes kopprodukts gāzās lejā un bezdarbs pieauga, saprata, ka ir pienācis brīdis nevis gaidīt kādu glābēju no ārpuses, bet pašiem rīkoties, lai pasargātu savu valsti no finanšu satricinājumiem. 

Viņu veiksmi oficiāli apstiprināja Eiropas Komisijas 12.maija atzinums, ka Igaunija ir gatava nākamgad iestāties eirozonā, tomēr pēc būtības par viņu neatlaidīgo mērķtiecību liecina igauņu spēja būtiski iegrožot gan savu budžeta deficītu, gan savu valsts pārādu, par spīti iekšzemes kopprodukta kritumam par 14%. Igaunija 2009.gadā piedzīvoja trešo straujāko lejupslīdi Eiropas Savienībā, atpaliekot tikai no Latvijas un Lietuvas, tās IK kritums bija divkārt smagāks nekā ceturtās vietas «ieguvējam», tomēr tai šogad budžeta deficīts būs zem 3% no iekšzemes kopprodukta, un tās valsts parāds ir starp zemākajiem visā pasaulē – 7,5% no IK, kas ir tikai desmitā daļa no eirozonas valstu vidējā valsts parāda. 

Krīzes vissmagākajā brīdī Igaunija negāja vieglāko ceļu un līdz ar to ir vēl vairāk sevi nostiprinājusi kā valsti, kurai ir skaidrs ekonomiskais redzējums un atbildīga politika, lai to sasniegtu. 

Savukārt Latvija, ar milzīgām mokām saglabājusi nosacītu līdzsvaru savā šļūcienā līdz «zemākajam punktam», tagad atrodas izšķirošās krustcelēs. Pēdējā laikā mēs daudz dzirdam par ģeopolitisko izvēli starp Rietumiem un Austrumiem, kura stāv vēlētāju priekšā oktobra vēlēšanās, taču tikpat svarīga būs ekonomiskā izvēle starp Ziemeļiem un Dienvidiem. Šāgada laikā Latvijas sabiedrībai jāatbild uz jautājumu – vai mēs vēlamies iet pa Vācijas vai pa Grieķijas ceļu. 

Atšķirības starp šīm valstīm spilgti ilustrē atšķirīgie ekonomiskie kursi, kuriem tās ir sekojušas kopš eiro ieviešanas. Vācija pēdējā desmitgadē ir neatlaidīgi strādājusi, lai uzlabotu savas tautsaimniecības produktivitāti. Tas ir bijis ne tikai valdības, bet arī privātā sektora galvenais uzdevums, kuru labi apzinās gan lielie, gan mazie uzņēmēji, gan arodbiedrības. Pats esmu dzirdējis, kā neliela Bavārijas ciema krodziņā sanākušie aktīvi diskutē, kas viņiem ir jādara, lai saglabātu savu konkurētspēju ar Ķīnu. Tā viņi spēja panākt, ka darba ražīgums kāpa straujāk nekā algas, un rezultātā Vācija, neskatoties uz savu relatīvi mazo iedzīvotāju skaitu, gados līdz krīzes sākumam bija lielāks eksportētājs nekā Ķīna vai ASV.

Savukārt grieķi izmantoja vienu no galvenajām eiro viņiem sniegtajām priekšrocībām – zemas procentu likmes – nevis lai ieguldītu attīstībā, bet lai aizņemtos patēriņam. Esot eirozonā, Grieķijas konkurētspēja nepārtraukti kritās, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc finanšu krīze šo valsti ir skārusi sevišķi smagi, jo aizdevēji šaubās, vai tik vāja ekonomika spēs atdot tai izsniegtos lielos kredītus.

Latvija patlaban atrodas punktā, kurā vēl ir iespējams izvēlēties vai nu ziemeļnieku vai dienvidnieku ceļu. Pēdējā gada laikā valsts konkurētspēja ir ievērojami uzlabojusies, un par to liecina arī eksporta pieaugums, kas aizvien pieņemas spēkā visās galvenajās preču grupās. Tomēr tādi politiķi kā Šlesers un Šķēle un viņu parādos slīgstošie draugi biznesmeņi vēl aizvien ilgojas pēc treknajiem gadiem, kad kredītus dāsni dalīja patēriņam. Tagad, kad banku kredītu pali ir beigušies, viņu galvenie priekšlikumi, kā nodrošināt naudas plūsmu, ir Latvijas aktīvu iztirgošana, sākot ar uzturēšanās atļaujām un beidzot ar valsts uzņēmumiem. 

Latvijai ir atvēlēts laiks līdz gada beigām, kad izveidos jauno valdību un pieņems 2011.gada budžetu, lai izvēlētos starp ziemeļniecisku produktivitāti un Grieķiju kvadrātā. Lēmumu nevar atlikt, un tā ietekme uz mūsu valsti un sabiedrību būs jūtama vēl daudzus gadus. Produktivitātes celšana nenotiek strauji. Tā prasa ilgstošu darbu gan no valdības, gan no uzņēmējiem, gan no sabiedrības kopumā, tomēr tas ir vienīgais ceļš uz noturīgu labklājību. Bet, ja nolemsim, ka negribam strādāt, bet atkal iesēsties gāzētāju «lidojošajā zārkā», tad tik drīz no tā vairs ārā neizkāpsim.

Patinētā patiesība

Bet vai ir kriminālprocess arī par «cauruma» radīšanu VID datubāzē?

Uzkrītošākais «Neo lietā» ir visu iesaistīto sparīgā nodošanās sabiedriskajām attiecībām jeb sev izdevīga sabiedrības viedokļa veidošanai. To dara gan policija un tās politiskā vadītāja iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL), gan – vēl nešpetnāk – citi politiķi, gan arī «Neo kontaktpersona» žurnāliste Ilze Nagla.

Argumentu visai trūcīgais komplekts un drošu faktu vēl trūcīgākais tiek stumdīts un pārkārtots, kā nu katram kurā brīdī izdevīgāk. Turpu šurpu tiek mētātas likumu normas, plivināti žurnālistu principi, mudžinātas politiskas un privātas intereses, sargāts policistu, politiķu un žurnālistu «mundiera gods».

Nemitīgi un laikam arī apzināti tiek jauktas kopā divas nošķiramas lietas.

Viena ir datu noplūde no Valsts ieņēmumu dienesta un nonākšana publiskajā telpā: kāpēc tā notika un kas par to atbildīgs.
Par šo faktu ir ierosināts kriminālprocess, kam jāiet sava gaita. Taču nav dzirdēts, ka būtu kāds kriminālprocess arī par «cauruma» radīšanu Elektroniskās deklarēšanas sistēmā. Datu aizsardzība ir valsts pienākums, un šo pienākumu konkrēti cilvēki – sistēmas izstrādātāji un ieviesēji, uzturētāji un pārbaudītāji – apzināti vai aiz profesionālas mazspējas nav pildījuši. Viņiem par to būtu jāatbild. Valsts nespēja aizsargāt savus pilsoņus noteikti nav mazāks apdraudējums sabiedrībai nekā dažu cilvēku gatavība izmantot šo nespēju.

Otra lieta, kas pastāvīgi un arī laikam apzināti tiek jaukta kopā ar iepriekšējo, ir žurnālistu atbildība, pienākumi un tiesības. Žurnālistam ir pienākums aizsargāt savus avotus, vai likums to prasa vai neprasa. Izņēmums ir tikai gadījumi, kad tā būtu notikuša vai gatavota kriminālnozieguma slēpšana. Taču žurnālistiem ir saistošs arī pienākums būt godīgiem attiecībās ar saviem lasītājiem, skatītājiem, klausītājiem, kaut arī to likums neprasa. Nevar ierakstīt likumā normu: «Žurnālists nedrīkst melot sabiedrībai, pat lai pateiktu tai svarīgu patiesību.» Turklāt apzinātas un acīmredzamas sabiedrības maldināšanas gadījumi nav bieži. Biežāk tās ir robežas situācijas, kurās lēmumi jāpieņem, vadoties no sava profesionālā godaprāta. 

Žurnālistes Naglas un citu šajā lietā iesaistīto runātais liek minēt, ka mums varētu būt darīšana ar šādu robežas situāciju.
Nagla varēja stingri un skaidri pateikt, ka neatklās savus avotus, un punkts. Tā vietā viņa nemitīgi komentē un interpretē viedokļus, izvairās runāt par faktiem, izsaka minējumus par citu rīcības motīviem un aprāda sabiedrībai, kā tai jāreaģē uz šo putru. Taču cilvēki jūt, kad ar viņiem mēģina manipulēt. Sajūtu, ka mums nesaka patiesību, nevar kliedēt ar atsaukšanos uz informācijas avotu sargāšanu.

Taču nesalīdzināmi bīstamāka sabiedrībai ir valsts varas represīva rīcība pret žurnālistu neatkarīgi no tā, kādas kuram sajūtas par viņa darbu. Tā vienmēr ir vēršanās pret visiem žurnālistiem un līdz ar to pret demokrātiskas sabiedrības pamatiem – vārda un preses brīvību. Tāpēc kratīšana Naglas mājās ir ārkārtējs notikums. Un te nu policijas priekšnieku un ministres skaidrojumi ir tādi, ka jānošausminās. Žurnālistei neesot nekādas imunitātes, Nagla kratīta kā «konkrēta persona, nevis žurnāliste», jautājumi par avotiem viņai neesot uzdoti, bet dators (viss dators, nevis tikai izmeklēšanai nepieciešamie faili!) paņemts tikai tādēļ, lai atrastu papildu pierādījumus par Poikānu, kuru policija jau bija atmaskojusi.

Ņemot vērā, ka Naglai ir liecinieces, nevis aizdomās turamās statuss, varam secināt, ka jebkurš žurnālists, kam gadīsies tikt šādā statusā, nevarēs būt drošs, vai pie viņa neatnāks policija un nesavāks visu darba un privāto arhīvu.

Ministrei nav jāiejaucas izmeklētāju darbā, taču nav arī jātēlo sabiedrisko attiecību speciāliste, kura mēģina – nav saprotams – vai nu piesegt izmeklētāju muļķību, vai nu nosargāt izmeklēšanas noslēpumu, dāļājot mājienus, ka viņai zināms kas tāds, kas citiem nav. Ministrei ir reāla represīvā, nevis metaforiskā «ceturtā» vara, un viņai ir vai nu jāpamato šīs varas izmantošana pret žurnālisti visiem skaidri saprotamā veidā, vai nu jāsoda atbildīgie par tās nepamatotu izmantošanu.

Tomēr šī neveiklā stomīšanās nobāl pret vietējo politisko dinozauru cinismu. Preses brīvību mums te tagad sargāšot Šķēle, Šlesers un Urbanovičs. Kremļa sulaiņu trijotnes partijas prasa Mūrnieces demisiju.

Kad 2006.gadā VID finanšu policija nelikumīgi noplūdināja žurnālistes Ilzes Jaunalksnes nelikumīgi noklausītās sarunas, Tautas partija neprasīja ne VID ģenerāldirektora Jakāna, ne viņa pārraudzītāja, partijas biedra un finanšu ministra Spurdziņa demisiju. (Un pat noklausīšanās izpildītāji palika amatos VID.) Toties Šķēle kopā Šleseru un citiem «drošības garanta» Kalvīša koalīcijas ļaudīm publiski zelēja minējumus par prokuratūras, televīzijas un opozīcijas partiju sazvērestību pret viņu likumīgo varu.
«Neo ir pelnījis pateicību,» Šķēle nu pauž. Vai par to, ka darījis visiem zināmas viņa partijas valdīšanas gados bezkaunīgi uzpūstās ierēdņu algas? Par to, ka «ir atklājis šīs varas amoralitāti», vēsta kvadrātmorāles stūrakmens.

SC priekšnieks Urbanovičs paskaidro, ka pievienojas prasībai par ministres demisiju, «jo viņas pakļautā iestāde atļāvās neadekvātu brutalitāti pret žurnālisti». Tikmēr viņa partijas biedrs, Eiropas Parlamenta deputāts Aleksandrs Mirskis krimināltiesiskā ceļā prasa žurnālistei Guntai Slogai atklāt viņas informācijas avotus un samaksāt viņam  528 000 latu kompensāciju par to, ka nosaukusi viņu par Minhauzenu.

Vārda brīvība Latvijā joprojām ir apdraudēta. Politiķi šo apdraudējumu varētu mazināt, atbalstot 120 žurnālistu parakstītajā vēstulē prasītās izmaiņas likumos – uzlikt žurnālistiem par pienākumu aizsargāt savus informācijas avotus, izslēgt no Krimināllikuma 157.pantu par neslavas celšanu, ar likumu noteikt, ka pret žurnālistu nevar vērsties privāti, ja viņš pildījis redakcijas uzdevumu.

Lipīgās bailes

Eirozonas krīze ir brīdinājums, cik ātri un nežēlīgi tirgi var novērsties no valstīm, ja rodas šaubas par to spējām savaldīt budžeta deficītu un valsts parādu

Tirgi reaģē pārspīlēti. Tāpēc politiskajai rīcībai ir jābūt pārspīlētai, – tā savulaik teicis bijušais Meksikas prezidents Ernesto Zedijo (Ernesto Zedillo), kurš bija valsts galva 1994.gada «peso krīzes» laikā, un viņa vārdus mūsdienu ekonomiskās politikas veidotāji ir ņēmuši pie sirds. Pirms 16 gadiem «pārspīlēšana» nozīmēja palīdzības sniegšanu Meksikai 50 miljardu dolāru vērtībā. Tolaik tā likās liela nauda. Kopš pirmdienas šādai «pārspīlētai» rīcībai ir jauns, divdesmit reižu lielāks atskaites punkts – triljons dolāru.

Aprīlī satraukums, kuru radīja Grieķijas milzīgās grūtības tikt galā ar savu deficītu un valsts parādu, pēc ES valstu negribīgajiem pussoļiem krīzes risināšanas virzienā pārvērtās bailēs, ka līdzīgas problēmas varētu piemeklēt Portugāli, Spāniju, Īriju un Itāliju, bet maija pirmajā nedēļā tas jau sāka pāraugt panikā, ka šo valstu iespējamie bankroti varētu smagi iedragāt Eiropas lielākās bankas, kuras iegādājušās pēkšņi par riskantām kļuvušo valstu parādzīmes.  Tādā gadījumā jauna ekonomikas lejupslīde būtu neizbēgama ne tikai Eiropā, bet arī ASV, no kurienes tā pārmestos uz Āziju…

Visā pasaulē akciju cenas sāka gāzties lejā. Eiro nokrita līdz zemākajam līmenim kopš pagājušā gada sākuma. Eiropas valstu, sevišķi lielo pārādnieku, obligāciju cenas kritās, procentu likmes cēlās, un daudziem atausa atmiņā 2008.gada rudens finanšu panika. Tolaik neviens neticēja, ka ASV valdība tiešām ļaus kādai nozīmīgai bankai bankrotēt, bet, kad tas notika, milzīgā neziņa par nākotni pārvērtās lipīgās bailēs, kuras gandrīz nogremdēja visu pasaules ekonomisko sistēmu. Šoreiz bailes un neziņa, kuras izraisīja līdz šim neiedomājamais – ka varētu bankrotēt kāda eirozonas valsts – sāka attīstīties līdzīgā veidā. 
Eiropas Komisijas ekonomikas un monetāro lietu komisārs Olli Rēns (Olli Rehn) atklāti vilka paralēles ar pasaules finanšu krīzes sākuma posmu: «Grieķijas bankrota sekas būtu līdzīgas, ja ne pat sliktākas», nekā Lehman Brothers bankrota izraisītās. Eiropas līderu teiktajā bija skaidri saprotams, ka bija apdraudēts gan eiro, gan Eiropas Savienība. Kanclere Angela Merkele brīdināja Vācijas parlamentu, ka «uz spēles ir ne vairāk un ne mazāk kā Eiropas nākotne», bet pēc palīdzības plāna apstiprināšanas Briselē solīja, ka Vācija «rīt pieņems likumu, kurš ir nepieciešams eiro nākotnes nodrošināšanai». 

Nonākušas eksistenciālā krīzē, eirozonas valstis beidzot ķērās pie ārkārtējiem līdzekļiem. Tās apņēmās solidāri nodrošināt, ka neviena kopējās valūtas dalībniece nebankrotēs, un apliecināja gatavību garantēt aizdevumus grūtībās nonākušām valstīm līdz pat 440 miljardiem eiro. Vēl 250 miljardus sola SVF un 60 miljardus – Eiropas Komisija, turklāt Eiropas Centrālā banka ir gatava sākt pirkt eirozonas valstu un uzņēmumu obligācijas, tādējādi nodrošinot, ka tām vienmēr atradīsies pircējs par pārdevējam pieņemamu cenu.

750 miljardu eiro jeb viens triljons dolāru tirgiem izrādījās spēcīgs arguments. Milzīgā naudas summa – Meksikas prezidenta ieteiktais «pārspīlējums» – kā šāviens gaisā nomierināja trakojošo pūli, un pēc palīdzības programmas paziņošanas visi finanšu indikatori, kuri iepriekšējā nedēļā bija strauji slīdējuši lejup, pirmdien sāka tikpat ātri šauties gaisā. Bailes par eirozonas nākotni vismaz uz laiku ir apklusinātas, un valstis, kurām pirms nedēļas draudēja nespēja aizņemties naudu, tagad varēs droši paļauties uz saviem eirozonas biedriem.

Tomēr, kā daudzi vērotāji jau aizrādījuši, panikas izbeigšanās nenozīmē, ka ir atrisinātas vājāko eirozonas valstu būtiskās strukturālās problēmas. Tām vēl aizvien ir lieli deficīti un valsts parādi, un lielo, turīgo Eiropas valstu gatavība novērst pēkšņu baiļu saasinājumu nebūt nenozīmē, ka tās būs gatavas ilgstoši dotēt savus finansiāli apšaubāmos līdzgaitniekus. Lai šī palīdzības programma reāli darbotos, eirozonas valstīm būs jāsāk koordinēt savu budžeta politiku, kura līdz šim tika veidota tīri nacionālā līmenī. Ja šāda koordinācija (lasi – ES kontrole) nenotiks, dažām valstīm (lasi – Grieķijai) būs milzīgs kārdinājums izmantot ES garantijas, lai izvairītos no sāpīgām reformām, un agri vai vēlu eirozona atkal būs turpat, kur tā bija maija sākumā. 

Eirozonas krīze ir brīdinājums visām valstīm, cik ātri un nežēlīgi tirgi var no tām novērsties, ja rodas šaubas par to spējām savaldīt budžeta deficītu un valsts parādu. Dažas šo risku ir sapratušas. Vēl pirms eirozonas palīdzības plāna atklāšanas Portugāle paziņoja, ka iesaldēs tādu lielu infrastruktūras projektu kā Lisbonas jaunās lidostas celtniecība, lai taupītu naudu. Spānija apņēmusies agresīvāk nākamajos divos gados samazināt deficītu par 15 miljardiem eiro. Savukārt Rumānijas prezidents pagājušajā nedēļā paziņoja, ka viņa valdība gatavojas samazināt ierēdņu algas par 25% un pensijas un pabalstus – par 15%, lai ierobežotu deficītu un saņemtu aizdevumu no SVF. Rumāņi saprot, ka patlaban viņiem nav citur kur vērsties pēc palīdzības. 

Latvijā tikmēr valda trausla stabilitāte, un notikumi eirozonā šķiet mūs neskaram. Taču, ja nespēsim noturēt uzņemto kursu uz budžeta sakārtošanu, mūs mirklī var ieraut tajā pašā trakumā, kuru piedzīvojām pirms gada un kuru tikko pārdzīvoja visa eirozona. Tas nu gan būtu pārspīlējums, tikai pavisam nepareizā virzienā.

Maigā Krievija

Kremlis var sasniegt jau 2005.gadā formulētos politikas mērķus Latvijā

Pieņemts uzskatīt, ka Lat­vi­jas un Krievijas attiecību «normalizēšanās» priekšnoteikums būtu Kremļa gatavība atzīt «okupācijas faktu». Ja tas ir kritērijs, tad varam secināt, ka šīs attiecības strauji normalizējas. Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs nupat ir nodēvējis PSRS par totalitāru režīmu un nolamājis Staļinu par diktatoru. Līdz ar to viņam nebūtu problēmu arī atzīt, ka diktatori nerespektē kaimiņvalstu suverenitāti.

Problēma būtu Latvijas sabiedrībai un politiķiem: ko nozīmētu «normālas» attiecības, kad Krievijas prezidents būtu pateicis, ka, nu, jā, PSRS savulaik anektēja vai inkorporēja vai, ja jums tik svarīgs tieši šis vārds, varat teikt – «okupēja» Baltijas valstis?

Baltijas valstu okupācijas atzīšana Medvedeva ieskatā diezin vai būtu pretrunā ar Maskavas propagandas vēstīto par šo valstu un pārējās Eiropas atbrīvošanu, kas ir ap 9.maiju būvētās jaunās valstiskās ideoloģijas pamatā. Tieši tāpat, kā ar šo ideoloģiju nav pretrunā arī «diktatūras fakta» atzīšana.

Nu un, ka bija diktatūra? Intervijā Izvestija 7.maijā, kurā Krievijas prezidents pateica ziņu virsrakstos tikušās frāzes par Staļinu, viņš uzsver, ka PSRS tik un tā spēja «paveikt pašu galveno» – uzvarēt ienaidnieku un ar to «radīt apstākļus Eiropas brīvai attīstībai». PSRS esot bijis «daudz gaišu lappušu», vienkārši «mēs neatrisinājām veselu virkni uzdevumu», un «Padomju Savienībai būtu bijis cits liktenis», ja tā būtu bijusi «konkurētspējīgāka» un tajā būtu «radīti apstākļi personības attīstībai».
Bet kurš sāka karu un kurš pie tā vainīgs, Medvedevam ir «absolūti acīmredzama lieta», taču «tas nenozīmē cīnīties ar dažādām interpretācijām» – «lūdzu, lai tās izvirza, aizstāv, taču ir fakti, kuriem nav vajadzīgi pierādījumi».

Tāpat būtu ar okupāciju – nu, jūsuprāt, bija, nu un? Kremlim nav vajadzīgi pierādījumi «faktam», ka PSRS bija atbrīvotāja. Bet mums ir jāpieņem, ka Krievijai ir ģeopolitiskas intereses, kuras tā, kā jau lielvara, pati arī definē. Un Pribaltika vienmēr ir bijusi tās definētajā «ietekmes sfērā».

Necīnīties ar baltiešu «interpretācijām» Medvedevs varētu piekrist jau šoruden, kad uz Maskavu varētu doties gan prezidents Valdis Zatlers, kurš šādu iespēju pieļāva, atgriezies no 9.maija svinībām, gan arī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, kura 9.maijā palika mājās, toties jau agrāk ir saņēmusi Medvedeva ielūgumu ierasties tur viņai piemērotā laikā. Un arī uz Medvedeva vai paša Vladimira Putina ierašanos Rīgā (un Viļņā) tad «nebūtu ilgi jāgaida», pieļauj Zatlers.

Necīnīties ar interpretācijām nu var atļauties tik dažādi ļaudis kā Rīgas mērs Nils Ušakovs, kas ir apmeklējis Okupācijas muzeju un ir nolicis ziedus pie Brīvības pieminekļa Molotova-Ribentropa pakta gadadienā, un Krievijas domes deputāts Vladimirs Žirinovskis, kas aizgūtnēm stāsta, ka Krievija «absolūti nav drauds» Latvijai, «nevienam cilvēkam Krievijā nav antilatviska noskaņojuma», bet «latviešu sliktā attieksme pret mums» esot «Staļina dēļ», jo «viņš izsūtīja cilvēkus no Latvijas». Un ja vēl Latvijas valdībā pēc vēlēšanām būs Saskaņas centrs, tad «sadarbība būs ar abpusēji izdevīgiem nosacījumiem».

Žirinovskis ir rezervējis sev Kremļa galma āksta lomu un vienmēr saka to, ko ne vienmēr var atļauties «respektablie» politiķi. Pirms sešiem, septiņiem gadiem viņš solīja atjaunot Krieviju 1914.gada robežās, bet latviešus, kurus dēvēja par «aborigēniem», izsūtīt uz Sibīriju par to, ka ieviesuši «aparteīdu» un aizvēruši Krievijai «logu uz Eiropu». Kremļa propagandas mašīna strādāja vareni, un sabiedriskās domas aptaujās 2005.gada sākumā Latvija apsteidza ASV kā «Krievijas ienaidnieks nr.1».

Pret «aparteīdu» un izglītības reformu tolaik Rīgas ielās un Briseles gaiteņos protestēja arī Ušakova pārstāvētās Kremlim lojālās partijas. Tagad krievu skolas Latvijā veras ciet daudz lielākā skaitā, bet «aizvērtais logs» – Baltijas valstu dalība NATO – arvien paliek ciet. Kas tad ir mainījies, ja Krievijai Latvija nu ir draugs?

Tikai taktika. To Kremlis krasi mainīja 2005.gada sākumā. Konfliktu politika bija izrādījusies neauglīga. Pašvaldību vēlēšanās martā promaskaviskās partijas ieguva tikai padsmit vietu Rīgas domē un ne uz ko lielu nevarēja cerēt arī Saeimas vēlēšanās nākamajā gadā. Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Kremļa rupori pieklusa, un no Maskavas uz Rīgu «sadarbības iespēju» meklējumos bariņos un pa vienam devās politiķi un polittehnologi.

Vienu no delegācijām 2005.gada aprīlī vadīja prezidenta Putina padomnieks Sergejs Jastržembskis. Pēc vizītes Rīgā tās loceklis, Krievijas Valsts domes Federālās sapulces informācijas politikas komitejas priekšsēdētāja vietnieks Pāvels Požigailo vaļsirdīgi pastāstīja par Krievijas jaunās politikas mērķiem: veidot izdevīgas «ekonomiskas attiecības» kā pamatu «jaunai politiskai konjunktūrai», kas veicinātu Maskavai draudzīgu partiju rašanos.

Konjunktūra ir izveidota. Plānu izpildīt palīdzēja arī starptautiskā situācija – globālā ekonomiskā krīze, Rietumu bezpalīdzība pret Krievijas militāro intervenci Gruzijā, ASV jaunās administrācijas vēlme vai vajadzība uzskatīt Krieviju par partneri. Taču galvenoties, protams, vietējo politiķu gatavība varas paturēšanas labad vienoties un pārdoties jeb – «būt saimniekiem savā zemē».

Šo saukli skandēt gandrīz vienlaikus sāka gan Šķēle ar Šleseru, gan SC, bet nupat arī Lemberga «zaļie zemnieki». Tas acīmredzot būs jaunās promaskaviskās koalīcijas lozungs, ar ko mesties prom no ļaunajiem Rietumu «aizdevējiem» atpakaļ mātes Krievijas apkampienos. Jeb, kā Pārdaugavā 9.maijā krievu valodā vēstīja Ušakovs, «pārbūvēt mūsu valsti». Jo, kā vēlētājiem Gulbenē 23.aprīlī latviešu valodā skaidroja Šlesers: «Mums ir unikāla iespēja, ka mēs esam dzīvojuši apmēram piecdesmit gadu Padomju Savienībā un pārstāvam šīs bijušās Padomju Savienības republiku.» Un piebilda: «Jā, mēs zinām arī krievu valodu.»

Kāpēc gan Medvedevs nevarētu atzīt, ka okupācija bija, ja nākamās, Krievijai draudzīgās Latvijas valdības politiķi okupāciju uzskata par īpašu privilēģiju?

Maizīša faktors

Balsojums par ģenerālprokuroru ir pārbaudījums politiķu spējai rīkoties racionāli

Vairākas nedēļas sēdējis vidū starp opozīcijas un valdības krēsliem, Ainārs Šlesers pirmdien pieņēma drosmīgu lēmumu palikt sēžam starp abiem un pasludināja to kā prieka vēsti valstij un tautai: «Latvija ir drošībā, jo mēs pieņēmām lēmumu līdz vēlēšanām atbalstīt Dombrovska valdību.»

Līksmojiet, ļaudis! Raudi, Kalvīti! Mums ir jauns «stabilitātes garants»!

Saeimas balsojums par ģenerālprokurora Jāņa Maizīša atkārtotu apstiprināšanu amatā ir ilgtermiņā svarīgāks Latvijai, nekā Šlesera un viņa «mācītāju» lēmums neiet valdībā, kam pamatā tikai taktiski priekšvēlēšanu apsvērumi. Taču priekšvēlēšanu laikā politiķi nevar nerēķināties, kādu iespaidu uz vēlētājiem atstās viņu lēmums tik svarīgā jautājumā. Laikam nav jāpaskaidro, ka vairākums deputātu politiski neietekmējamā ģenerālprokurora Maizīša vietā labprāt redzētu kādu kārtējo «lielāko kretīnu». Taču viņu vēlmes šajā gadījumā ir krasā pretrunā ar sabiedrības vairākuma prasīto.

Pirms pieciem gadiem vairākums Sa­eimas politiķu bija ļoti neapmierināti, kad toreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns ieteica Maizīti otrreizējai apstiprināšanai amatā jau vairākus mēnešus pirms viņa pilnvaru termiņa beigām, vairākas partijas kategoriski iebilda pret Jaunā laika un Latvijas Pirmās partijas prasību balsot par viņa apstiprināšanu pirms, nevis pēc pašvaldību vēlēšanām, taču tik un tā Saeima pārliecinoši atbalstīja Maizīša palikšanu amatā – 79 «par», 1 «pret», 15 «atturas».

Arī pašreizējais AT priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, ieteikdams Saeimai vēlreiz apstiprināt Maizīti amatā, acīmredzot rēķinājās ar deputātu vēlmju un politiskās īstenības «šķērēm», kaut arī citādi – minēdams starp kritērijiem, kuriem jāatbilst amata kandidātam, arī «perspektīvas tikt apstiprinātam amatā».

Šā komentāra tapšanas laikā partiju pārstāvju runātais liecināja, ka Maizītim ir vairākuma atbalsts Saeimā. Atbalstu viņa kandidatūrai paudusi un apstiprināt amatā ieteikusi arī Saeimas Juridiskā komisija. Ja tomēr Saeima rīkotos pretēji politiskai loģikai, zaudētājos paliktu ne tikai sabiedrība, bet arī paši politiķi.

Likmes šogad ir daudz augstākas nekā pašvaldību vēlēšanās 2005.gadā. Un Šlesera rīcība, mēģinot balansēt starp valdību un opozīciju, precīzi rāda lielākās daļas šo vēlēšanu galveno dalībnieku vēlmi neizjaukt trauslo stabilitāti. Ar ko partijām būtu jārēķinās, ja balsojums tomēr ir negatīvs? Cita kandidāta meklēšana un virzīšana kļūs par grūti paceļamu kampaņas tematu partijām, kuras būs balsojušas pret. Jo nopietnus iebildumus pret Maizīša darbu un kaut cik pamatotas šaubas par viņa piemērotību amatam neviena nav paudusi, tā ka līdz pat vēlēšanām nāktos taisnoties un izdomāt aizbildinājumus. Vēl nožēlojamāk izklausītos atrunāšanās, ka tas bijis aizklāts balsojums, tāpēc nekas neesot jāpaskaidro. Tas diezin vai vairotu vēlētāju uzticēšanos.

Balsodamas pret Maizīti, TP un LPP/LC, kurām draud neiekļūšana nākamajā Saeimā, pasniegtu vēlētajiem papildu argumentu par labu Vienotībai, kuras deputāti skaidri pateikuši, ka atbalstīs Maizīti. Lai kā Šķēlem un Šleseram niez atdarīt prokuratūrai par Jūrmalgeitu, nebūs gudri padarīt «Andra un Aināra sarunas ar kukuļa devējiem atejā» par savas vēlēšanu kampaņas tekstu. TP ir atbalstījusi Maizīti kopš viņa virzīšanas amatam Andra Šķēles valdības laikā 2000.gadā un arī balsojumā par atkārtotu apstiprināšanu amatā, kad premjerministrs bija Aigars Kalvītis. Arī tagad no TP politiķiem nav dzirdēti nopietni iebildumi, tieši otrādi – par Maizīti atzinīgi izteikušies gan bijušais tieslietu ministrs Mareks Segliņš, gan Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Vineta Muižniece. Balsot pret nozīmētu doties uz vēlēšanām ar augstu paceltu meļu un «uzmetēju» karogu.

Balsot pret tikai tāpēc, ka Maizīti ļoti nemīl smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs, neatmaksātos arī Zaļo un zemnieku savienībai, kurai arī nav nopietnu argumentu pret ģenerālprokuroru, bet pašreizējā Dombrovska lielākās atbalstītājas pozīcija ir stabila garantija sekmēm vēlēšanās. Ko ZZS vadonis Augusts Brigmanis, kas pastāvīgi runā par «valstiskām interesēm», kuru labad zemnieki atbalstīšot Dombrovski līdz pēdējam elpas vilcienam, teiks saviem vēlētājiem un koalīcijas partneriem, ja izrādīsies, ka Lemberga privātās kriminālintereses viņa partijai svarīgākas?
Zaudētājos beigu galā paliktu arī Saskaņas centrs, kura elektorātam šis gan nav aktuāls jautājums, taču, pirmkārt, ļoti vajag arī «latviešu vēlētāju», ja cer jebkad iekļūt valdībā. Pat PCTVL, kas cer tikai uz saviem un SC vēlētājiem, nav iebildumu pret Maizīti.

Otrkārt, SC priekšniekam Jānim Urba­no­vičam ir izdevīga šāda nestabila stabilitāte un diezin vai patiks priekšvēlēšanu scenāriju pārrakstīšana, kas kaitēs gan pašam, gan viņa sabiedrotajam Šleseram un viņa sabiedrotajam Šķēlem. Viss «iet pēc plāna» – SC nogruntējies reitingu pirmajā divniekā, tikmēr reklāmists Stendzenieks piepūš «uzņēmēju apvienības» glābšanas plostu abiem «Š», ar ko šiem iebraukt nākamajā Saeimā un palīdzēt Urbanovičam piepildīt sapni par savu valdību. Nafig vajag tajā plostā vēl arī jauna ģenerālprokurora meklēšanas jezgu?

Kontrolēta nestabilitāte bija arī Šlesera «iet vai neiet valdībā» teātra jēga un mērķis. TP ļaudis pēc iziešanas no valdības velti uztraucās, kuluāros taujādami, vai Šlesers ir tāds pats «uzmetējs» kā «mūsējais» un atstās tos vienus. Šlesers bija publiski paziņojis, ka viņam esot saistības tikai pret SC, bet tas nozīmēja arī neapdraudēt koalīciju Rīgas domē un nesamudžināt priekšvēlēšanu «ceļa karti».

Vairākums Saeimas deputātu ir racionāli domājošas būtnes pat pirms vēlēšanām un apzinās, ko nozīmē izjaukt rūpīgi iestudēto, jau tāpat grūti vadāmo priekšvēlēšanu horeogrāfiju ar vēl vienu ģenerālprokurora meklēšanas kārtu.

Damokla likmes

Grieķiju gremdē ne tikai deficīts, bet arī nepieciešamība pārfinansēt valsts parādu

Aprīļa sākumā pasaules finanšu tirgus krēslainajā perifērijā notika kas zīmīgs: cena, kas jāmaksā, lai nopirktu «kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līgumu» (angliski credit default swap jeb CDS) par Latvijas valsts parādzīmēm, nokritās zem cenas par analogu darījumu ar Grieķijas parādzīmēm.

Tas, protams, netika atspoguļots skaļos virsrakstos, jo – kurš gan zina, kas ir «kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līgums»? Tomēr sarežģītais nosaukums slēpj diezgan vienkāršu faktu – finanšu tirgi aprīļa sākumā uzskatīja, ka «defolta» – nespējas atmaksāt savus parādus – varbūtība Grieķijai ir lielāka nekā Latvijai. Kā tirgi varēja nonākt pie pārliecības, ka Grieķijas defolta risks ir lielāks nekā Latvijas? Grieķija taču ir eirozonas dalībvalsts. Kopš februāra Eiropas Savienības valstu vadītāji un finanšu ministri gandrīz vai katru otro nedēļu ir paziņojuši par gatavību palīdzēt Grieķijai pārvarēt finanšu krīzi. Savukārt Latvija ir bijusi spiesta vērsties pie Starptautiskā Valūtas fonda pēc palīdzības, ko parasti uzskata par nopietnas finanšu nestabilitātes pazīmi.

Bažas gan par Latviju, gan par Grieķiju rodas abu valstu lielo budžeta deficītu dēļ, tomēr Latvija pēdējā gada laikā ir apliecinājusi spēju pat ļoti dramatiska ekonomiskā krituma apstākļos šo deficītu samazināt, taču Grieķijas budžeta glābšanas plāns vēl aizvien ir tikai īstenošanas pirmajā posmā. Latvijas reāli padarītie darbi stiprina tirgus uzticību, un tāpēc bažas par mūsu valsts defoltu pēdējā gada laikā ir ievērojami mazinājušās.

Savukārt, kopš atklājuma, ka Grieķija ir melojusi par sava budžeta situāciju un tās deficīts izrādījies daudz lielāks, nekā bija gaidīts, tās CDS cenai ir bijusi tendence pastāvīgi augt.

Satraukumu Grieķijas gadījumā rada kas vairāk nekā tikai šaubas par tās spējām samazināt deficītu. Grieķijai 2010.gadā ir jāaizņemas aptuveni 50 miljardi eiro, ne tikai lai lāpītu budžetu, bet arī lai dzēstu obligācijas, kuru atmaksas termiņš pienāk šajā gadā. Līdz maija beigām vien tai būs jāaizņemas 22 miljardi, lai segtu vecus parādus.

Tas var likties dīvaini, jo ikdienas dzīvē būtu bezatbildīgi aizņemties naudu, lai atmaksātu parādu, tomēr valstis nav ne cilvēks, kas var nomirt, ne firma, kura var bankrotēt un tikt izūtrupēta, atstājot kreditorus tukšā. Teorētiski valsts un tās saistības nekad nepazūd, un tāpēc arī valsts parāds faktiski var būt mūžīgs.

Gandrīz visas valstis nodarbojas ar nepārtrauktu parādu pārfinansēšanu. Tās aizņemas naudu, izlaižot obligācijas – vērtspapīrus ar noteiktu procentu likmi un dzēšanas datumu. Kad pienāk brīdis šo parādu atmaksāt, valstis vienkārši izlaiž jaunus vērtspapīrus, no kuriem gūtos ienākumus izmanto, lai dzēstu agrāk izlaistās obligācijas, un tā uz priekšu gadu desmitiem un simtiem. Kopējā parāda apjoms var mainīties, taču pilnīgi bez parāda valsts nekad nav. Piemēram, ASV ir bijis lielāks vai mazāks valsts parāds jau no tās pirmsākumiem, Lielbritānijai vēl ilgāk – kopš XVIII gs. sākuma.

Svarīgākais valsts parādu raksturojošais lielums ir nevis tā apjoms, bet tas, cik procentu par to jāmaksā. Tāpēc valsts, kurai parāds ir, teiksim, 100 dolāru, bet kura par to maksā 7% (piemēram, Lietuva), tātad septiņus dolārus gadā, ir faktiski sliktākā situācijā nekā valsts, kurai ir piecas reizes lielāks parāds, bet par to maksā tikai 1% (piemēram, Japāna), tātad – piecus dolārus gadā. Tas nozīmē, ka parāda ietekmi uz budžetu valstis var samazināt, ne tikai izmantojot budžeta pārpalikumu, lai dzēstu parādsaistības, bet arī nodrošinot naudas tirgus uzticību un tādējādi panākot zemākas procentu likmes. Savukārt, jo lielākas summas ir jātērē, lai segtu procentu maksājumus, jo mazāk naudas paliek citām vajadzībām. Ja procentu likmes ceļas, citi izdevumi ir jāsamazina.

Te nu mēs redzam vēl vienu Latvijas priekšrocību iepretim Grieķijai. Līdz 2011.gada beigām mums no SVF un ES ir garantēts finansējums par zemu likmi – ap 3,5% gadā. Neskaidrības par Grieķijas izredzēm ir neatlaidīgi dzinušas uz augšu procentu likmes par tās obligācijām, jo par lielāku risku aizdevēji vēlas lielāku atdevi. Savukārt, jo augstākas ir likmes, jo smagāk tās gulstas uz budžetu, kas savukārt vairo bažas, vai Grieķija spēs samazināt deficītu, un tas atkal dzen augšā procentu likmes…
Tā atgriezeniskā saite tinas aizvien ciešāk ap Grieķijas kaklu, un paradoksālā kārtā Eiropas Savienības atbalsta solījumi šo procesu nav mazinājuši, varbūt pat zināmā mērā pastiprinājuši. Visiem ir labi zināma ES «valsts kases» – Vācijas – milzīgā neapmierinātība ar veidu, kā grieķi iekūlās šajās problēmās.

Vācijas vēlētājiem ir grūti saprast, kāpēc viņiem, kuri nesen paaugstināja pensionēšanās vecumu līdz 67 gadiem, būtu jāpalīdz stutēt valsti, kura līdz šim uzskatīja, ka var atļauties cilvēkus laist pensija jau no 61 gada. Tāpēc kanclere Angela Merkele ir stingri iestājusies pret jebkādu Grieķijas problēmu risinājumu, kuru varētu uzskatīt par šīs dienvidvalsts dotēšanu, un ir pieprasījusi, lai palīdzība būtu tikai aizdevumu formā un par procentiem, kuri atbilst tirgus likmēm.
Tā kā viena no Grieķijas problēmam ir tieši tirgus noteiktās augstās procentu likmes, Berlīnes piedāvātais risinājums faktiski ir

padarījis finanšu tirgus vēl nervozākus. Tikai svētdien, 11.aprīlī, eirozonas valstu finanšu ministri vienojās, ka vajadzības gadījumā varētu piedāvāt Grieķijai 30 miljardu eiro aizdevumu par aptuveni 5% gadā. Tas ir mazāk nekā patlaban tirgus noteiktie 7%, tomēr ievērojami vairāk nekā likme, kuru Grieķija varētu dabūt no SVF.

Eirozonas apņemšanās finanšu tirgus ir nomierinājusi, un grieķu obligāciju procentu likmes ir nedaudz kritušās, taču tās vēl aizvien ir krietni augstākas, nekā bija pirms krīzes. Kā Damokla zobens tās karājās virs grieķu galvām, gatavas smagi sodīt jebkuru novirzīšanos no fiskālās atbildības ceļa.