Kategorijas: Komentārs

Krievi nāk?

Šajās vēlēšanās nojaukta etniskā dalījuma sasaiste ar politiskās sistēmas modeli

Šķietami paradokss – šīs vēlēšanas būs valsts nākotnei svarīgākās kopš 1995.gada, taču tajās mazāk nekā jebkad kopš neatkarības atjaunošanas jūt tā dēvētā etniskā faktora klātbūtni. Katrā ziņā vairākums «latviešu» partiju acīmredzot uzskata, ka nelon biedēt savus vēlētājus ar «krievi nāk!», bet «krievu» jeb par «kreisajām» dēvētās cenšas neuzsvērt cīņu pret «etnokrātiju Latviešijā».

Parasti ekonomiskās grūtības saasina etnisko spriedzi, taču šoreiz noticis otrādi. Tāpēc labāk redzams, ka etniskais dalījums sakrita ar Rietumu demokrātisko vērtību pieņemšanu vai noraidīšanu. Šajās vēlēšanās šī sasaiste tiek nojaukta.  

Partiju «latviskums» tika automātiski asociēts ar rietumniecisko orientāciju, «krieviskums» – ar 50 gadu okupāciju un Kremļa neoimperiālismu. Taču tas nav etnisks jautājums, ja arī «krievvalodīgo» pārstāvniecību sekmīgi monopolizējuši Maskavas politikas atbalstītāji, radīdami bubuli, ar ko «latviešu» partijām biedēt savus vēlētājus, nerūpējoties par sava rietumnieciskuma satura izkopšanu un pievilcīgumu arī «krievvalodīgajiem».

Jāatgādina, ka «krievi nāk!» kā savu priekšvēlēšanu saukli pirms 8.Saeimas vēlēšanām 2002.gadā lietoja PCTVL. Tāpēc ironiski, ka togad Saeimā no PCTVL saraksta ar šo saukli ievēlētais Jānis Urbanovičs tagad kreņķējas, ka liela daļa vēlētāju «ļausies šai māņu izvēlei, paklausot biedinājumam – krievi nāk!». 

Tak jau zinādams, cik īsa vēlētāju atmiņa, Urbanovičs nu ķēmojas: «Monstrs, Godzilla, krievs, es, resnais Urbanovičs, nāku, lai izsūktu visiem zīdaiņiem asinis, noliktu Brīvības pieminekļa vietā lielu matrjošku, un tad visi tur sēdēs, sitīs durakus un dzers šņabi.» Un nobēdājas: «Ak, Dievs, ja tagad uz to cilvēki uzķeras, jo gandrīz visi baida ar mums.»

Vēl ērmotāk izskatās «latvisko» partiju akrobātiskie mēģinājumi apelēt pie etniskām fobijām, lai aizbildinātu biedrošanos ar Saskaņas centru.  

Zaļo un Zemnieku savienība pamato savu gatavību iet Urbanoviča valdībā ar vēlmi nepieļaut otru valsts valodu. Visdaiļrunīgāk – tādā kā kosmiska fatālisma tonī – par to ir izpaudies ZZS smagsvars, Jelgavas mērs An­dris Rāviņš – «būs ļoti skumji, ja pēc Saeimas vēlēšanām savu premjera amata kandidātu būs spiests piedāvāt SC», «tas būs ļoti skumīgi Latvijai kopumā», «viņu nākšana pie varas būs ļoti skumja Latvijai». Tāpēc ZZS varētu strādāt SC premjerministra vadībā, proti, nodrošināt šo skumīgo notikumu. Tikai noteiks stingrus sadarbības «principus – pozīcijas» – ka «nedrīkst būt divu vai vairāk oficiālo valsts valodu» un «nedrīkstam piekāpties pilsonības jautājumos». Sak, palīdzēsim šiem atnākt, lai pēc tam varam pieskatīt. 

Arī savulaik dikti «latviskā» un «konservatīvā» Tautas partija nu vairs tikai papīkst no Aināra Šlesera pauniņu vezuma par «latvisko identitāti» un «nacionālo valstiskumu», kamēr pats buldozers vienošot «krievus un latviešus», proti, sevi ar Urbanoviču «vissvarīgākajai stratēģijai» – «sadarbībai ar Austrumiem».

Vēlētāji ir acīmredzami apmulsuši, it īpaši «latviski runājošie», – kas iepriekšējās vēlēšanās jebkurai «latviskai» partijai būtu bijusi pašnāvība, šajās ir teju vai daļa no «džentlmeņa komplekta». Tie paši politiķi, kuri agrāk paziņoja saviem vēlētājiem, ka nekādā gadījumā neies valdībā ar SC (PCTVL, TSP – kā nu kurā reizē tie paši bija pārgrupējušies un pārdēvējušies), tagad vai nu paziņo, ka veidos valdību kopā ar SC (Par labu Latviju!), vai nu būtu ar mieru strādāt SC pārstāvja vadītā valdībā (ZZS), vai arī pieļauj iespēju aicināt SC savā valdībā (Vienotība).

Apmulsums redzams sabiedriskās domas aptaujās. Vairāk nekā 40% vēlētāju, kuri nepiedalīsies vēlēšanās vai nav izlēmuši, par ko balsot, ir satraucoši augsts rādītājs, taču tā ir tikai virspuse. SKDS maijā veiktā aptauja rāda, ka no «latviski runājošajiem» vēlētājiem nav izlēmuši vai nepiedalīsies 47%, bet «krieviski runājošo» vidū tādu ir tikai 28%. Tātad «krievi nāk» vismaz uz vēlēšanām.

Apmulsumu vairo ekonomiskās krīzes satricinājums, kas atgādina, ka ekonomika ir svarīgāka nekā etniskās atšķirības. Demagogi šo apmulsumu izmanto, lai mēģinātu apšaubīt valsts politisko modeli.  

Notiek klasiski orveliska jēdzienu apgriešana ar kājām gaisā. Šleseram un Šķēlem viņu pašu partiju sāktā sadarbības pro­gramma ar starptautiskajiem aizdevējiem ir «finanšu okupācija», bet Urbanovičs Latvijas integrēšanos Rietumu struktūrās dēvē par «LPSR tradīcijām valsts pārvaldē un naudas sadalē». Pirmajiem pašu izraisītā krīze ir iemesls «valsts virzības maiņai», tāpat kā otrajam tā šķiet iespēja «kardinālām» un «sistēmiskām» pārmaiņām – Latvijas Republikas vietā taisīt radikāli citu valsti jeb «trešo republiku». Bet atteikšanos no Rietumu orientācijas par labu ekonomiskai un politiskai atkarībai no Krievijas visi trīs dēvē par «neatkarīgas politikas atgūšanu», kas atbilstot «nacionālajām interesēm» un novērsīšot «nacionālās valsts iznīcināšanu». 

Jēdzienu apzināta viltošana un tik ierasti ērtā «savējo» un «svešo» dalījuma pēc etniskām pazīmēm nojaukšana var mulsināt. Taču nu ir skaidrāk redzams šāda dalījuma mākslīgums. Izvēle nav pirmām kārtām starp «latviešiem» un «krieviem». Izvēle ir starp diviem nesavienojamiem ekonomiskās un politiskās sistēmas modeļiem. Vai nu Rietumu parauga demokrātija un brīvā tirgus ekonomika, vai nu Krievijas «suverēnās demokrātijas» paveids un Kremļa labvēlībai pakļauta ekonomika.

«Mazākā ļaunuma» vai kompromisa šajās vēlēšanās nav. Toties izvēlēties ir vienkārši. Nav jāurbjas cauri partiju programmu un saukļu džungļiem. Viens vienīgs un pavisam «ekonomisks» kritērijs skaidrāk nekā pirmīt «etniskā» retorika parāda viena vai otra ceļa piedāvājumu – attieksme pret sadarbību ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu. Tās turpināšana prasīs smagu darbu un arī ekonomiskus upurus, taču pārtraukšana nozīmētu milzīgu risku nonākt atkarībā no Krievijas, kas draudētu ne tikai ar politiskās un saimnieciskās kultūras, bet arī valsts politiskās sistēmas maiņu. 

Toties vēlētājiem beidzot ir iespēja lemt, vadoties pēc tiešām būtiskas, nevis tikai «etniskuma» pazīmes.

Krievi nāk?

Šajās vēlēšanās nojaukta etniskā dalījuma sasaiste ar politiskās sistēmas modeli

Šķietami paradokss – šīs vēlēšanas būs valsts nākotnei svarīgākās kopš 1995.gada, taču tajās mazāk nekā jebkad kopš neatkarības atjaunošanas jūt tā dēvētā etniskā faktora klātbūtni. Katrā ziņā vairākums «latviešu» partiju acīmredzot uzskata, ka nelon biedēt savus vēlētājus ar «krievi nāk!», bet «krievu» jeb par «kreisajām» dēvētās cenšas neuzsvērt cīņu pret «etnokrātiju Latviešijā».

Parasti ekonomiskās grūtības saasina etnisko spriedzi, taču šoreiz noticis otrādi. Tāpēc labāk redzams, ka etniskais dalījums sakrita ar Rietumu demokrātisko vērtību pieņemšanu vai noraidīšanu. Šajās vēlēšanās šī sasaiste tiek nojaukta.  

Partiju «latviskums» tika automātiski asociēts ar rietumniecisko orientāciju, «krieviskums» – ar 50 gadu okupāciju un Kremļa neoimperiālismu. Taču tas nav etnisks jautājums, ja arī «krievvalodīgo» pārstāvniecību sekmīgi monopolizējuši Maskavas politikas atbalstītāji, radīdami bubuli, ar ko «latviešu» partijām biedēt savus vēlētājus, nerūpējoties par sava rietumnieciskuma satura izkopšanu un pievilcīgumu arī «krievvalodīgajiem».

Jāatgādina, ka «krievi nāk!» kā savu priekšvēlēšanu saukli pirms 8.Saeimas vēlēšanām 2002.gadā lietoja PCTVL. Tāpēc ironiski, ka togad Saeimā no PCTVL saraksta ar šo saukli ievēlētais Jānis Urbanovičs tagad kreņķējas, ka liela daļa vēlētāju «ļausies šai māņu izvēlei, paklausot biedinājumam – krievi nāk!». 

Tak jau zinādams, cik īsa vēlētāju atmiņa, Urbanovičs nu ķēmojas: «Monstrs, Godzilla, krievs, es, resnais Urbanovičs, nāku, lai izsūktu visiem zīdaiņiem asinis, noliktu Brīvības pieminekļa vietā lielu matrjošku, un tad visi tur sēdēs, sitīs durakus un dzers šņabi.» Un nobēdājas: «Ak, Dievs, ja tagad uz to cilvēki uzķeras, jo gandrīz visi baida ar mums.»

Vēl ērmotāk izskatās «latvisko» partiju akrobātiskie mēģinājumi apelēt pie etniskām fobijām, lai aizbildinātu biedrošanos ar Saskaņas centru.  

Zaļo un Zemnieku savienība pamato savu gatavību iet Urbanoviča valdībā ar vēlmi nepieļaut otru valsts valodu. Visdaiļrunīgāk – tādā kā kosmiska fatālisma tonī – par to ir izpaudies ZZS smagsvars, Jelgavas mērs An­dris Rāviņš – «būs ļoti skumji, ja pēc Saeimas vēlēšanām savu premjera amata kandidātu būs spiests piedāvāt SC», «tas būs ļoti skumīgi Latvijai kopumā», «viņu nākšana pie varas būs ļoti skumja Latvijai». Tāpēc ZZS varētu strādāt SC premjerministra vadībā, proti, nodrošināt šo skumīgo notikumu. Tikai noteiks stingrus sadarbības «principus – pozīcijas» – ka «nedrīkst būt divu vai vairāk oficiālo valsts valodu» un «nedrīkstam piekāpties pilsonības jautājumos». Sak, palīdzēsim šiem atnākt, lai pēc tam varam pieskatīt. 

Arī savulaik dikti «latviskā» un «konservatīvā» Tautas partija nu vairs tikai papīkst no Aināra Šlesera pauniņu vezuma par «latvisko identitāti» un «nacionālo valstiskumu», kamēr pats buldozers vienošot «krievus un latviešus», proti, sevi ar Urbanoviču «vissvarīgākajai stratēģijai» – «sadarbībai ar Austrumiem».

Vēlētāji ir acīmredzami apmulsuši, it īpaši «latviski runājošie», – kas iepriekšējās vēlēšanās jebkurai «latviskai» partijai būtu bijusi pašnāvība, šajās ir teju vai daļa no «džentlmeņa komplekta». Tie paši politiķi, kuri agrāk paziņoja saviem vēlētājiem, ka nekādā gadījumā neies valdībā ar SC (PCTVL, TSP – kā nu kurā reizē tie paši bija pārgrupējušies un pārdēvējušies), tagad vai nu paziņo, ka veidos valdību kopā ar SC (Par labu Latviju!), vai nu būtu ar mieru strādāt SC pārstāvja vadītā valdībā (ZZS), vai arī pieļauj iespēju aicināt SC savā valdībā (Vienotība).

Apmulsums redzams sabiedriskās domas aptaujās. Vairāk nekā 40% vēlētāju, kuri nepiedalīsies vēlēšanās vai nav izlēmuši, par ko balsot, ir satraucoši augsts rādītājs, taču tā ir tikai virspuse. SKDS maijā veiktā aptauja rāda, ka no «latviski runājošajiem» vēlētājiem nav izlēmuši vai nepiedalīsies 47%, bet «krieviski runājošo» vidū tādu ir tikai 28%. Tātad «krievi nāk» vismaz uz vēlēšanām.

Apmulsumu vairo ekonomiskās krīzes satricinājums, kas atgādina, ka ekonomika ir svarīgāka nekā etniskās atšķirības. Demagogi šo apmulsumu izmanto, lai mēģinātu apšaubīt valsts politisko modeli.  

Notiek klasiski orveliska jēdzienu apgriešana ar kājām gaisā. Šleseram un Šķēlem viņu pašu partiju sāktā sadarbības pro­gramma ar starptautiskajiem aizdevējiem ir «finanšu okupācija», bet Urbanovičs Latvijas integrēšanos Rietumu struktūrās dēvē par «LPSR tradīcijām valsts pārvaldē un naudas sadalē». Pirmajiem pašu izraisītā krīze ir iemesls «valsts virzības maiņai», tāpat kā otrajam tā šķiet iespēja «kardinālām» un «sistēmiskām» pārmaiņām – Latvijas Republikas vietā taisīt radikāli citu valsti jeb «trešo republiku». Bet atteikšanos no Rietumu orientācijas par labu ekonomiskai un politiskai atkarībai no Krievijas visi trīs dēvē par «neatkarīgas politikas atgūšanu», kas atbilstot «nacionālajām interesēm» un novērsīšot «nacionālās valsts iznīcināšanu». 

Jēdzienu apzināta viltošana un tik ierasti ērtā «savējo» un «svešo» dalījuma pēc etniskām pazīmēm nojaukšana var mulsināt. Taču nu ir skaidrāk redzams šāda dalījuma mākslīgums. Izvēle nav pirmām kārtām starp «latviešiem» un «krieviem». Izvēle ir starp diviem nesavienojamiem ekonomiskās un politiskās sistēmas modeļiem. Vai nu Rietumu parauga demokrātija un brīvā tirgus ekonomika, vai nu Krievijas «suverēnās demokrātijas» paveids un Kremļa labvēlībai pakļauta ekonomika.

«Mazākā ļaunuma» vai kompromisa šajās vēlēšanās nav. Toties izvēlēties ir vienkārši. Nav jāurbjas cauri partiju programmu un saukļu džungļiem. Viens vienīgs un pavisam «ekonomisks» kritērijs skaidrāk nekā pirmīt «etniskā» retorika parāda viena vai otra ceļa piedāvājumu – attieksme pret sadarbību ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu. Tās turpināšana prasīs smagu darbu un arī ekonomiskus upurus, taču pārtraukšana nozīmētu milzīgu risku nonākt atkarībā no Krievijas, kas draudētu ne tikai ar politiskās un saimnieciskās kultūras, bet arī valsts politiskās sistēmas maiņu. 

Toties vēlētājiem beidzot ir iespēja lemt, vadoties pēc tiešām būtiskas, nevis tikai «etniskuma» pazīmes.

Nodokļi un taisnīgums

Pirmo reizi Latvija kā mērķi izvirza sociāli taisnīgu nodokļu sistēmu

Cik taisnīga ir Latvijas nodokļu sistēma? Cik taisnīgai tai būtu jābūt?

Jūnijā Ministru kabinets sabiedriskajai apspriešanai izvirzīja Finanšu ministrijas izstrādāto projektu «Nodokļu un nodevu sistēmas attīstības pamatnostādnes 2011-2015», kurš pirmo reizi «sociālo taisnīgumu» izvirza kā vienu no mērķiem, kuru līdzās stabiliem budžeta ieņēmumiem, prognozējamai nodokļu politikai un uzlabotai Latvijas konkurētspējai būtu jācenšas panākt ar nodokļu sistēmas palīdzību.

Atšķirīgās atbildes uz jautājumu – kas ir «sociāli taisnīga» nodokļu sistēma? – ir starp tiem būtiskajiem vērtību jautājumiem, kuri atdala kreisā spārna politiķus no labējiem. Kreisie uzskata, ka taisnīgi ir bagātajiem maksāt vairāk, lai šo papildu naudu varētu pārdalīt par labu mazturīgajiem, un tāpēc atbalsta progresīvo nodokļu sistēmu, kura panāk, ka cilvēki ar lielākiem ienākumiem vai dārgākiem īpašumiem nodokļos maksā lielāku daļu no saviem ienākumiem nekā tie, kuriem ienākumi ir mazāki. No FM rakstītā netieši izriet, ka arī ministrija piekrīt šādai taisnīguma izpratnei, jo progresīvu nodokļu sistēmu vairākkārt nosauc par «vertikālu vienlīdzību», tātad par sistēmu, kura nodrošina taisnīgu nodokļu nastas sadali starp grupām, kuras atrodas augstāk vai zemāk uz ienākumu skalas.

Tas ir visai būtisks pavērsiens Latvijas valsts oficiālajā nostājā, kura kopš neatkarības atgūšanas ir drīzāk atbalstījusi labējā spārna piekritēju uzskatus, ka ir taisnīgi, ja cilvēks, kurš vairāk un veiksmīgāk strādā, var iegūt lielākus ienākumus. Šādu flat tax jeb vienādo nodokli Latvija ieviesa jau 90.gadu vidū, un līdz šim par to vadošajās partijās ir bijusi diezgan plaša vienprātība.

Tiesa, reālajā dzīvē nereti izveidojas situācija, kurā nodokļi sanāk regresīvi, respektīvi, cilvēki ar mazākiem ienākumiem maksā lielāku daļu nodokļos nekā tie, kuri pelna vairāk. Tas var notikt vairāku iemeslu dēļ. Dažus regresīvos nodokļus ir vieglāk iekasēt nekā progresīvos. Piemēram, vienāda nodokļu likme uz visu patēriņu smagāk skar mazturīgos, jo viņi tērē lielāku savu ienākumu daļu par ēdienu, drēbēm un citām dzīves nepieciešamībām, bet šādu nodokli iekasēt bieži vien ir vieglāk nekā ienākuma nodokli. Savukārt, ja valsts cenšas ar zemākām nodokļu likmēm veicināt konkrētas ekonomiskas aktivitātes, tad šādi atvieglojumi arī mēdz būt regresīvi, jo turīgākiem cilvēkiem ir ievērojami lielākas iespējas tos izmantot.

Šie piemēri parāda, kāpēc pamatnostādņu dokumentā arī pati FM atzīst, ka «praksē nav iespējams īstenot vienlaikus visus augstāk minētos kritērijus». Taču, ja nu reiz pati valdība kā mērķi ir izvirzījusi sociāli taisnīgu nodokļu sistēmu, kuru tā pielīdzina sistēmas progresivitātei, tad ir vērts izpētīt, cik progresīva ir pašreizējā sistēma un FM priekšlikumi tās maiņai.

Pie šā darba ķēries BICEPS (Baltic International Centre for Economic Policy Studies) direktors un pētnieks Alfs Vanags, kurš nesen prezentēja sava pētījuma Nodokļu reforma Latvijā: vai tā var būt taisnīga? rezultātus.

Izmantojot metodoloģiju, kura salīdzina, cik lielu daļu no ienākumiem nodokļos maksā dažādas iedzīvotāju grupas, Vanaga atklātais apstiprina FM ziņojumā teikto, ka pašreizējai Latvijas nodokļu sistēmai ir «ļoti neliela progresivitāte», taču atbilstoši Vanaga analīzei FM galvenie priekšlikumi nodokļu sistēmas maiņai nākamajos četros gados kopumā padarītu nodokļu sistēmu regresīvāku. Progresīvos elementus – nekustamā īpašuma nodokļa likmes pacelšanu līdz 1,5% no kadastrālās vērtības un neapliekamā minimuma paaugstināšanu līdz 95 latiem – nomāktu ne tikai pazemināto PVN likmju atcelšana, bet jo sevišķi pakāpeniskā (līdz 2015.gadam) iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes samazināšana līdz 21%, kura dotu daudz jūtamāku labumu cilvēkiem ar lieliem ienākumiem. 

Ko darīt, ja Latvijas nodokļu sistēmu grib padarīt progresīvāku? Vanags izskata un pozitīvi novērtē pazeminātas 10% likmes piemērošanu pārtikai. Taču tas ir ļoti strīdīgs priekšlikums. Kā norāda daudzi ekonomisti, pazeminātas PVN likmes nav efektīvs veids, kā palīdzēt mazturīgajiem (ja tas ir šīs politikas mērķis), jo, lai gan tas ļauj viņiem ietaupīt, turīgāko patērētāju ietaupījums un līdz ar to naudas daudzums, kurš paiet garām valsts kasei, absolūtos skaitļos mēdz būt ievērojami lielāks. Turklāt, ja ir taisnība minējumam, kuru Vanags izsaka pētījumā, ka sociālais taisnīgums FM pamatnostādnēs parādījies, pateicoties starptautisko aizdevēju ieteikumam, tad jāņem vērā, ka gan Starptautiskais Valūtas fonds, gan Eiropas Komisija pret šādām pazeminātajām likmēm izturas izteikti rezervēti un iesaka sociālās problēmas risināt ar tiešiem maksājumiem. 

Kas atliek? Zīmīgi, ka arī Vanags neatbalsta tāda klasiska progresīvā ienākuma nodokļa ieviešanu, kurš noteiktu pakāpeniski augstākas nodokļu likmes lielākiem ienākumiem. Latvijā administratīvais aparāts ir par vāju un gatavība maksāt nodokļus – par mazu, lai šāda sistēma dotu rezultātus. Taču šo jautājumu varētu risināt no otra gala un ieviest progresivitāti «no apakšas», atstājot IIN likmi nemainīgu, bet vēl vairāk paaugstinot neapliekamo minimumu. Šāds solis samazinātu nodokļu slogu ne tikai uz darbaspēku kopumā, bet tieši uz mazajām algām, tādējādi, iespējams, sniedzot arī savu ieguldījumu ēnu ekonomikas apkarošanā. 

Ir labi, ka uz Latvijas nodokļu sistēmu esam sākuši skatīties arī no sociālā taisnīguma viedokļa, jo pārāk ilgi milzīgās disproporcijas starp nodokļu slogu, kuru nes darbaspēks no vienas puses un kapitāls no otras, ir negatīvi iespaidojušas gan mūsu tautsaimniecību, gan sabiedrību kopumā. Taču ir svarīgi arī atcerēties, ka nodokļiem ir arī divas citas funkcijas – nodrošināt ienākumus valsts kasē un radīt piemērotus apstākļus ekonomikas attīstībai. Kā atrast pareizo līdzsvaru starp šiem bieži vien pretrunīgajiem mērķiem, ir viens no politikas svarīgākajiem uzdevumiem.

Pieci tēli

«Premjerministru kandidātu» piedāvājums neatbilst šo vēlēšanu likmju nopietnībai

Vēlēšanās nevar balsot par premjerministru kandidātiem, tomēr partijas ar lielāku vai mazāku troksni parasti «izvirza» arī «premjerministra kandidātu». Līdz ar Aināra Šlesera ordinēšanu vadoņa lomai Par labu Latviju! saietā pagājušonedēļ Operā nu jau visām piecām partijām, no kuru loka pēc vēlēšanām acīmredzot tiks veidota valdība, ir pa savam «premjerministram».

Valstīs ar mažoritāru vēlēšanu sistēmu partijas līderis parasti ir arī premjerministra amata kandidāts. Latvijas proporcionālajā sistēmā, kurā vienmēr ir koalīciju valdības, šāda izvirzīšana lielākoties ir tikai priekšvēlēšanu triks, daļēji arī simbolisks žests – ka, raugi, šis cilvēks pārstāv partijas vērtības un principus.

Lai cik dūšīgi vēlētāji par šiem pieciem balsotu (tiesa, par diviem – Tēvzemes Robertu Zīli un «zaļo zemnieku» Aivaru Lembergu – nevar pat balsot, jo vēlēšanu sarakstos viņu nav), izvirzīšana par kandidātu nenozīmē labas izredzes iegūt amatu pēc vēlēšanām.

Aigars Kalvītis no Tautas partijas bija vienīgais premjerministrs atjaunotās Latvijas vēsturē, kas pirms vēlēšanām vadīja valdību, tika dēvēts par partijas kandidātu šim amatam un pēc vēlēšanām tiešām atkal kļuva par valdības vadītāju. (Zinām arī šīs «uzvaras» cenu – pašam strauji beidzās politiskā derīguma termiņš, bet no partijas palicis pāri tik vien kā «atgriezies, lai strādātu» dadzis pie Šlesera biksēm jeb «premjerministra galvenais palīgs», kā Andri Šķēli Operā titulēja Guntis Ulmanis.)  

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) arī tiek pasniegts kā Vienotības premjerministra kandidāts, taču ir paradoksālākais no visiem pieciem.

Jebkura valdības vadītāja problēmu priekš­vēlēšanu laikā – grūtības nošķirt valsts amata un partijas līdera pienākumus – Dombrovskis risina radikāli: sēž valdības mājā, ja parādās tautai, tad tikai kā premjers, runā tikai par valdības darbu, ja kāds prasa. (Ja vairs neprasa – kā Latvijas radio, kas atteicies no iknedēļas intervijām ar premjerministru -, tad arī nerunā.) Tikšanās ar vēlētājiem nepiedalās. Tāpēc citi apvienības kandidāti var tikai bez uzskates līdzekļa apgalvot, ka Dombrovskis ir viņu līderis. (Teju kā tie strādnieki un zemnieki, kuri «uz vietām» stāstīja sapulcēs, kā bijuši Maskavā un redzējuši tur «pašu Ļeņinu».)

Tā nav tikai pašas Vienotības problēma. Dombrovska ekstrēmais politkorektums atņem viņam spēju reaģēt arī kā valdības vadītājam tad, kad to nedrīkst nedarīt.

Ministru prezidents nereaģēja, kad Saskaņas centra «premjerministra kandidāts» Jānis Urbanovičs paziņoja, ka Latvijā «būs Biškeka», ja nebūs tāda valdība, kādu viņam vajag, lai noārdītu Latvijas valsti un būvētu «trešo republiku». 

Zinām, ko nozīmē «Biškeka» – Kirgizstānas galvaspilsētā etniskos konfliktos lija asinis, gāja bojā cilvēki, un valsts bija nonākusi uz pilsoņu kara sliekšņa. Neviens atbildīgs Latvijas politiķis nekad nebija atļāvies draudēt ar etnisku vardarbību, asinsizliešanu un pilsoņu karu (un pie reizes iznīcināt Latvijas valsti, lai būvētu citu), un nedrīkst to darīt, vai ir, vai nav vēlēšanas.  

Urbanovičam ar šo paziņojumu būtu jābūt sevi diskvalificējušam ne tikai no premjerministra amata kandidātu, bet arī no civilizētu politiķu loka. Taču Dombrovskis izvēlējās neteikt neko (tāpat diemžēl arī Valsts prezidents Zatlers) un noskatījās, kā SC un Visu Latvijai! pataisa to par kārtējo abpusēji izdevīgu «krievu – latviešu radikāļu» farsu. Tātad draudi paliek spēkā. Pat ja tā būtu bijusi tikai retorika, ir pārkāpta līdz šim nepārkāpjamā robeža – etniskās vardarbības draudi kļuvuši par pieņemamu politisku valodu.

Tikmēr Vienotība rīko dīvainu «aptauju», kurā mudina vēlētājus salīdzināt Urbanoviču ar Dombrovski, ar to diskreditēdama sevi un leģitimēdama kūdītāju. Līdz ar to netieši leģitimē arī «Urbanoviča valdību», kuras vadītājs Urbanovičs pats diezin vai būs un kura var tapt tikai kopā ar PLL ašistiem un Lemberga «zaļajiem zemniekiem». 

Ne ZZS, ne PLL arī neiebilst pret Urbanoviča «vērtībām un principiem». Tieši otrādi – «premjerministrs» Šlesers sola, ka PLL sadarbosies ar SC. Un arī ZZS līderi pauž gatavību strādāt «Urbanoviča valdībā», jo, iedomājieties, kādam taču esot jāsargā latviešu valoda (kaut gan bez viņiem šāda valdība nemaz nevar tapt). 

«Piecu premjerministru» parāde atstāj brīžiem grotesku, brīžiem komisku, palaikam traģisku iespaidu. 

Dombrovskis, kam it kā ir viss, lai vēlreiz kļūtu par premjerministru, – krīzes laiku valdības vadītājam neticami liels tautas atbalsts un liela un populāra politiska organizācija (un nu jau pat Einara Repšes dāvināts zobens) – uzvedas kā apstākļu un nepārvaramas varas upuris. Šlesers, kam nav nekā – ir tikai totāla izgāšanās kā «gāzi grīdā» politiķim un par milzu naudu uztaisīta bankrotējušu blefotāju komanda, kurai sabiedrībā niecīgs atbalsts, – plātās kā vēl nenotikušo vēlēšanu uzvarētājs. 

No «premjerministra» Lemberga pāri palikusi apnicīgā «Ventspils 700+20» kampaņa Latvijas televīzijā, kas acīmredzot nebeigsies līdz vēlēšanām, jo laikam apmaksāta, pirms Lembergs nobijās kandidēt.

Zīle mokās rādīt no Briseles eiropeisku seju, kamēr jaunais dedzīgo latviešu mīlulis – krievu fašista Osipova draugs un, kā šķiet, arī TB/LNNK «pelēkā kardināla» Lakuča jeb KGB stukača «Nikolaja Pētersona» labi ieredzētais Raivis Dzintars bezkaunīgi stāsta, ka pievienojies «baķku» komandai, lai «nomainītu politisko eliti».

Un Urbanovičs, kas nevar vien nociesties, kad stāsies demontēt «šo valsti», jo «jumts» par visu jau samaksājis un visu «sakārtojis».

«Premjerministru kandidātu» piedāvājums neatbilst šo vēlēšanu likmju nopietnībai. Taču vēlēšanās balsosim ne jau par premjerministru kandidātiem. Partijām, kuras šie kandidāti pārstāv, ir būtiskas programmatiskas atšķirības, pirmām kārtām ekonomikā un ārpolitikā, kas redzamas arī tad, ja nelasa partiju programmas. Vēlētājiem būs jāspēj paraudzīties aiz personībām un šīs atšķirības saredzēt, ja nevēlamies, lai Latvijas valsts tiek pārtaisīta par «trešo republiku».

Pieci tēli

«Premjerministru kandidātu» piedāvājums neatbilst šo vēlēšanu likmju nopietnībai

Vēlēšanās nevar balsot par premjerministru kandidātiem, tomēr partijas ar lielāku vai mazāku troksni parasti «izvirza» arī «premjerministra kandidātu». Līdz ar Aināra Šlesera ordinēšanu vadoņa lomai Par labu Latviju! saietā pagājušonedēļ Operā nu jau visām piecām partijām, no kuru loka pēc vēlēšanām acīmredzot tiks veidota valdība, ir pa savam «premjerministram».

Valstīs ar mažoritāru vēlēšanu sistēmu partijas līderis parasti ir arī premjerministra amata kandidāts. Latvijas proporcionālajā sistēmā, kurā vienmēr ir koalīciju valdības, šāda izvirzīšana lielākoties ir tikai priekšvēlēšanu triks, daļēji arī simbolisks žests – ka, raugi, šis cilvēks pārstāv partijas vērtības un principus.

Lai cik dūšīgi vēlētāji par šiem pieciem balsotu (tiesa, par diviem – Tēvzemes Robertu Zīli un «zaļo zemnieku» Aivaru Lembergu – nevar pat balsot, jo vēlēšanu sarakstos viņu nav), izvirzīšana par kandidātu nenozīmē labas izredzes iegūt amatu pēc vēlēšanām.

Aigars Kalvītis no Tautas partijas bija vienīgais premjerministrs atjaunotās Latvijas vēsturē, kas pirms vēlēšanām vadīja valdību, tika dēvēts par partijas kandidātu šim amatam un pēc vēlēšanām tiešām atkal kļuva par valdības vadītāju. (Zinām arī šīs «uzvaras» cenu – pašam strauji beidzās politiskā derīguma termiņš, bet no partijas palicis pāri tik vien kā «atgriezies, lai strādātu» dadzis pie Šlesera biksēm jeb «premjerministra galvenais palīgs», kā Andri Šķēli Operā titulēja Guntis Ulmanis.)  

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) arī tiek pasniegts kā Vienotības premjerministra kandidāts, taču ir paradoksālākais no visiem pieciem.

Jebkura valdības vadītāja problēmu priekš­vēlēšanu laikā – grūtības nošķirt valsts amata un partijas līdera pienākumus – Dombrovskis risina radikāli: sēž valdības mājā, ja parādās tautai, tad tikai kā premjers, runā tikai par valdības darbu, ja kāds prasa. (Ja vairs neprasa – kā Latvijas radio, kas atteicies no iknedēļas intervijām ar premjerministru -, tad arī nerunā.) Tikšanās ar vēlētājiem nepiedalās. Tāpēc citi apvienības kandidāti var tikai bez uzskates līdzekļa apgalvot, ka Dombrovskis ir viņu līderis. (Teju kā tie strādnieki un zemnieki, kuri «uz vietām» stāstīja sapulcēs, kā bijuši Maskavā un redzējuši tur «pašu Ļeņinu».)

Tā nav tikai pašas Vienotības problēma. Dombrovska ekstrēmais politkorektums atņem viņam spēju reaģēt arī kā valdības vadītājam tad, kad to nedrīkst nedarīt.

Ministru prezidents nereaģēja, kad Saskaņas centra «premjerministra kandidāts» Jānis Urbanovičs paziņoja, ka Latvijā «būs Biškeka», ja nebūs tāda valdība, kādu viņam vajag, lai noārdītu Latvijas valsti un būvētu «trešo republiku». 

Zinām, ko nozīmē «Biškeka» – Kirgizstānas galvaspilsētā etniskos konfliktos lija asinis, gāja bojā cilvēki, un valsts bija nonākusi uz pilsoņu kara sliekšņa. Neviens atbildīgs Latvijas politiķis nekad nebija atļāvies draudēt ar etnisku vardarbību, asinsizliešanu un pilsoņu karu (un pie reizes iznīcināt Latvijas valsti, lai būvētu citu), un nedrīkst to darīt, vai ir, vai nav vēlēšanas.  

Urbanovičam ar šo paziņojumu būtu jābūt sevi diskvalificējušam ne tikai no premjerministra amata kandidātu, bet arī no civilizētu politiķu loka. Taču Dombrovskis izvēlējās neteikt neko (tāpat diemžēl arī Valsts prezidents Zatlers) un noskatījās, kā SC un Visu Latvijai! pataisa to par kārtējo abpusēji izdevīgu «krievu – latviešu radikāļu» farsu. Tātad draudi paliek spēkā. Pat ja tā būtu bijusi tikai retorika, ir pārkāpta līdz šim nepārkāpjamā robeža – etniskās vardarbības draudi kļuvuši par pieņemamu politisku valodu.

Tikmēr Vienotība rīko dīvainu «aptauju», kurā mudina vēlētājus salīdzināt Urbanoviču ar Dombrovski, ar to diskreditēdama sevi un leģitimēdama kūdītāju. Līdz ar to netieši leģitimē arī «Urbanoviča valdību», kuras vadītājs Urbanovičs pats diezin vai būs un kura var tapt tikai kopā ar PLL ašistiem un Lemberga «zaļajiem zemniekiem». 

Ne ZZS, ne PLL arī neiebilst pret Urbanoviča «vērtībām un principiem». Tieši otrādi – «premjerministrs» Šlesers sola, ka PLL sadarbosies ar SC. Un arī ZZS līderi pauž gatavību strādāt «Urbanoviča valdībā», jo, iedomājieties, kādam taču esot jāsargā latviešu valoda (kaut gan bez viņiem šāda valdība nemaz nevar tapt). 

«Piecu premjerministru» parāde atstāj brīžiem grotesku, brīžiem komisku, palaikam traģisku iespaidu. 

Dombrovskis, kam it kā ir viss, lai vēlreiz kļūtu par premjerministru, – krīzes laiku valdības vadītājam neticami liels tautas atbalsts un liela un populāra politiska organizācija (un nu jau pat Einara Repšes dāvināts zobens) – uzvedas kā apstākļu un nepārvaramas varas upuris. Šlesers, kam nav nekā – ir tikai totāla izgāšanās kā «gāzi grīdā» politiķim un par milzu naudu uztaisīta bankrotējušu blefotāju komanda, kurai sabiedrībā niecīgs atbalsts, – plātās kā vēl nenotikušo vēlēšanu uzvarētājs. 

No «premjerministra» Lemberga pāri palikusi apnicīgā «Ventspils 700+20» kampaņa Latvijas televīzijā, kas acīmredzot nebeigsies līdz vēlēšanām, jo laikam apmaksāta, pirms Lembergs nobijās kandidēt.

Zīle mokās rādīt no Briseles eiropeisku seju, kamēr jaunais dedzīgo latviešu mīlulis – krievu fašista Osipova draugs un, kā šķiet, arī TB/LNNK «pelēkā kardināla» Lakuča jeb KGB stukača «Nikolaja Pētersona» labi ieredzētais Raivis Dzintars bezkaunīgi stāsta, ka pievienojies «baķku» komandai, lai «nomainītu politisko eliti».

Un Urbanovičs, kas nevar vien nociesties, kad stāsies demontēt «šo valsti», jo «jumts» par visu jau samaksājis un visu «sakārtojis».

«Premjerministru kandidātu» piedāvājums neatbilst šo vēlēšanu likmju nopietnībai. Taču vēlēšanās balsosim ne jau par premjerministru kandidātiem. Partijām, kuras šie kandidāti pārstāv, ir būtiskas programmatiskas atšķirības, pirmām kārtām ekonomikā un ārpolitikā, kas redzamas arī tad, ja nelasa partiju programmas. Vēlētājiem būs jāspēj paraudzīties aiz personībām un šīs atšķirības saredzēt, ja nevēlamies, lai Latvijas valsts tiek pārtaisīta par «trešo republiku».

Skaitļi un emocijas

Recesija ekonomikā beigusies, bet daudzi vēl to nejūt

Pirmdien, 9.augustā, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) un ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) sasauca preses konferenci, lai paziņotu, ka Latvijā recesija beigusies un esam atkal uz izaugsmes ceļa.

Kā tajā pašā dienā informēja Statistikas pārvalde, kopš gada sākuma Latvijas tautsaimniecība atkal ir sākusi augt, lai arī ļoti lēni. Pirmajā ceturksnī iekšzemes kopprodukts palielinājās par 0,3%, salīdzinot ar 2009.gada pēdējiem trim mēnešiem, bet otrajā ceturksnī, pēc provizoriskiem datiem, – par 0,1%, salīdzinot ar pirmo ceturksni.

Šie skaitļi noteikti šķiet ļoti abstrakti, taču tie balstās konkrētās pozitīvās izmaiņās Latvijas tautsaimniecībā. Eksports, salīdzinot ar iepriekšējā gada pirmo pusi, ir pieaudzis par gandrīz 23%, un, kā norāda Latvijas Bankas ekonomikas eksperte Daina Paula, Latvijas eksports ieņem aizvien lielāku tirgus daļu daudzās no mūsu nozīmīgākajām tirdzniecības partnervalstīm: Dānijā, Vācijā, Lietuvā, Nīderlandē, Polijā, Somijā un Lielbritānijā. Savukārt eksporta vērtību pārsvarā rada rūpniecības uzņēmumi, un rūpniecības produkcijas izlaide šāgada otrajā ceturksnī pieaugusi par 12%, salīdzinot ar pagājušo gadu, un par 6%, salīdzinot ar šāgada pirmo ceturksni.

Šis eksportētspējīgo uzņēmumu straujais izrāviens velk sev līdzi arī pārējo ekonomiku. Kopš aprīļa reģistrētais bezdarbs ar katru mēnesi ir samazinājies un no 17,3% martā nokrities līdz 15,6% jūnija beigās, tas ir, par 17 000 bezdarbnieku mazāk. 

Ekonomikas stabilizācijas pazīmes, šķiet, ir sākušas iedrošināt arī patērētājus, un otrajā ceturksnī mazumtirdzniecības apgrozījums palielinājies par 1,7%, turpinot gada sākumā uzņemto pozitīvo tendenci. Pat autotirgotāji, kurus ekonomiskā krīze skārusi sevišķi smagi, ir sākuši saskatīt «ekonomikas atveseļošanos», saka Latvijas Pilnvaroto autotirgotāju asociācijas prezidents Andris Kulbergs.

Tātad, lai arī lēnām, tomēr ekonomiskā rosība ir atsākusies. Turklāt ir labas izredzes, ka eksporta sektorā tā arī turpināsies. Jūlijā uzlabojušies rezultāti aptaujās, kurās uzņēmējiem prasa vērtēt eksporta pasūtījuma tendences, un ir pazīmes, ka ražojošie un eksportējošie uzņēmumi sākuši atkal investēt attīstībā. Piemēram, jaunākajos statistikas datos konstatēts būtisks pieaugums mehānismu, mehānisko ierīču un elektroiekārtu importā, kas 2010.gada jūnijā palielinājies par 50%, salīdzinot ar pagājušā gada jūniju. Jādomā, ka ražotāji ir noticējuši turpmākajai izaugsmei, ja sākuši importēt jaunas ražošanas iekārtas.

Taču viena lieta ir skaitļi, cita – uztvere. Recesija ir beigusies ekonomikā, bet vai tā ir beigusies Latvijas iedzīvotāju galvās? 

Šogad vērojamā lēnā atkopšanās ir sākusies, pateicoties Latvijas spējai Starptautiskā Valūtas fonda programmas ietvaros stabilizēt ekonomiku un, samazinot burbuļekonomikas laikos uzpūstās algas, atgūt daļu no zaudētās konkurētspējas. Ir sākusies nepieciešamā transformācija uz tautsaimniecību, kuras izaugsme balstās nevis uz patēriņu, bet uz eksportu, kura nevis aizņemas, bet nopelna.

Ja trekno gadu kaitējums mūsu tautsaimniecībai būtu novēršams ar dažu ceturkšņu eksporta izaugsmi, tad mēs varētu jau tagad cerīgi skatīties uz nākotni. Par nelaimi, ekstremāli lielā un straujā kreditēšanas un nekustamo īpašumu spekulācijas buma sekas nav tik viegli pārvaramas ne praktiski, ne psiholoģiski.

Praktiski treknie gadi nozīmīgi deformēja ekonomikas struktūru, un atveseļošanās prasīs līdzvērtīgu, ja ne pat lielāku struktūras pārveidi. Milzīgais patēriņa un celtniecības pieaugums tik ļoti samazināja rūpniecības lomu mūsu tautsaimniecībā, ka pat ļoti straujais eksporta pieaugums uz ekonomiku kopumā atstāj vēl tikai procentu desmitdaļās mērāmus rezultātus. Būs jāpaiet vēl vairākiem ceturkšņiem, pirms eksporta nopelnītā nauda sāks nozīmīgi ietekmēt arī tādas tautsaimniecības nozares kā celtniecība, kura vēl aizvien nīkuļo.

Bet daudziem cilvēkiem, kuri ilgstoši piedzīvojuši algu, apgrozījuma un peļņas desmit un vairāk procentu pieaugumu gadā, ir emocionāli grūti samierināties ar dzīvi, kuras uzlabošanās mērāma labākajā gadījumā viencipara skaitļos. Fakti var liecināt par attīstību, prāts var saprast, ka tai ir jābūt lēnai, mēle var turpināt lamāt treknos gadus, bet sirds turpinās ilgoties pēc tām dienām, kad visi gāzēja grīdā uz nebēdu.

Tuvojoties vēlēšanām, šī straujā sirds ir starp Dombrovska un viņa politisko līdzgaitnieku lielākajiem ienaidniekiem. Pēc būtības Dombrovska valdība ir izdarījusi to, ko solīja. Tā ir nostabilizējusi tautsaimniecību un novirzījusi to uz izaugsmes ceļa pat ātrāk, nekā, piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds bija gaidījis. Ja izaugsme turpināsies, ir pat iespējams, ka 2011.gada budžeta griešanas apjomi varētu būt mazāki, nekā pašlaik tiek prognozēts.

Taču šis veiksmes stāsts nāk tik lēni, tā pozitīvie rezultāti ir tik attālināti (trekno gadu jaunceltnes visiem bija acu priekšā, tagad retais redz, kā furgonos krauj preces eksportam), ka vēlētāji to var vienkārši nepamanīt, neskatoties uz dažādās preses konferencēs nosauktajiem skaitļiem. Jo sevišķi, ja ir tādi kā Par labu Latviju!, kuru politekonomiskās programmas emocionālā stīga vai pušu plīst, stiepdamās pēc ātras naudas, vienalga, kur to var dabūt – pārdodot valsts uzņēmumus, iztērējot valsts valūtas rezerves, stiprinot attiecības ar Krieviju vai devalvējot latu un piedrukājot vēl labi daudz latu klāt.

Pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē vēlētājiem tiek piedāvāts izvēlēties starp tik būtiski atšķirīgiem ekonomiskās attīstības ceļiem. Gan vienas, gan otras programmas un to izpildītāju darba rezultāti ir visiem redzami – tiklab Šlesera un Tautas partijas gāzēšana, kā arī Dombrovska nesatricināmi lēnā virzīšanās uz priekšu. Tomēr bieži vien vēlēšanu rezultātus izšķir nevis racionālais prāts, bet gan emocijas. Ja Vienotība nespēs pārvērst pozitīvos ekonomiskos rādītājus pozitīvās vēlētāju emocijās, tad paradoksālā kārtā daudzi no tiem, kuri tagad lamā treknos gadus, oktobrī var nobalsot par to atgriešanos.

Diena un demokrātija

Laikraksta iznīcināšana ir modelis arī Latvijas valsts noārdīšanai

Bijušais LPSR VDK augsta ranga priekšnieks Juris Savickis ir pārliecināts, ka Viesturs Koziols «sakārtos» Dienu, lai tā «kļūst objektīvāka, pareizāka avīze». Vērtēdams Dienas nonākšanu it kā Koziola īpašumā, Savickis Latvijas radio 6.augustā paziņoja, ka līdz šim tā aizstāvējusi «ne Latvijas tautas, ne Latvijas valsts», bet gan «pavisam citu valstu intereses mūsu valstī». Čekas veterāns ir sašutis: «Nu, cik tad var zākāties par Latvijas tautu!»

Nav šaubu, ka bijušajam KGB virsniekam ir savi stingri uzskati par «pareizo» kārtību valstī. Iespējams, ka ir arī politiskas ambīcijas – varbūt pat iedomājas sevi par tādu kā «Latvijas Putinu». Abi pieder elitārajai čekistu – gāzinieku brālībai. Putins jau ir Krievijas vadonis, bet Savickis ir tikai gāzes kompānijas Itera Latvija prezidents un Dinamo Rīga valdes priekšsēdētājs. Nudien, «cik tad var»! 

Nevar iedomāties, ka čekists (pats Putins ir pateicis, ka «nav tāda jēdziena kā bijušais čekists») varētu kļūt par Latvijas valdības vadītāju? 

Vēl tikai pirms gada nebija iedomājams, ka Savickis Latvijas tautas vārdā dotu uzdevumus presei. Tagad viņš (tāpat kā Šlesera draugs Koziols) ir viens no apvienības Par labu Latviju! (PLL) dibinātājiem un nopietni gatavojas pēc vēlēšanām pārņemt valsts varu kopā ar Saskaņas centra Urbanoviču, kurš ir atklāti pasludinājis, ka veidošot pavisam citu Latvijas valsti – no Krievijas politiski un ekonomiski atkarīgu «trešo republiku».

Varbūt Savickis nekļūtu arī par šīs jaunās valsts premjerministru. Taču necik sen neviens nopietns politiķis nebūtu arī uzdrošinājies paziņot, ka Latvijas Republikas vietā taisīšot pilnīgi citu.

Pēdējā gada laikā ar Dienu notikušais ir modelis tam, ko var izdarīt arī ar Latvijas valsti – soli pa solim noārdīt un aizstāt ar pavisam citu. 

Ja arī valsts ir «uzņēmums», kā savulaik postulēja Andris Šķēle (un kā pret to vienmēr attiecies kopā ar citiem šā «uzņēmuma» apsaimniekotājiem), tad galvenā atšķirība ir tikai lielums un struktūra. Taču, līdzko iegūta kontrolpakete, princips būtu tas pats – pa vienam vien nomainīt cilvēkus atslēgas pozīcijās ar savējiem, kuri ir gatavi darīt, ko viņiem liek. Ar nosacījumu, ka sabiedrība par to klusē. Tāpēc preses apklusināšana ir obligāts priekšnoteikums. 

Mēģinājumi iznīcināt Dienu pastāvīgi notikuši teju kopš tās pirmsākumiem, taču tas izdevās tikai tad, kad ekonomiskās krīzes iespaidā sabruka arī reklāmas tirgus un laikraksta neatkarības galvenais aizsargvalnis – finansiāla neatkarība. (Ironiski, ka tie, kuri bija noveduši valsts ekonomiku līdz sabrukuma robežai, izmantoja pašu radīto «krīzi kā iespēju». Ironiski, ka Dienas likvidators atkal ir Koziols, kas jau 1995.gadā piedalījās mēģinājumā iznīdēt Dienu ar šim mērķim uztaisītu avīzi Labrīt, kas drīz vien bankrotēja.)

Līdztekus notiek sabiedrisko mediju, pirmām kārtām LTV pārņemšana. Tās vadītājs Edgars Kots ir aizlaikus izdarījis svarīgāko – iztīrījis Ziņu dienestu no «neobjektīvajiem» žurnālistiem, un nu viņa galvenā rūpe ir izdomāt, kā atņemt skatītājiem iespēju pirms vēlēšanām vērtēt politiķus atklātās un godīgās diskusijās. ZD vadītājs Mareks Gailītis, kā nupat dzirdam arī no LTV dzīlēm, nevis tikai nojaušam no redzētā ekrānā, liek žurnālistiem taisīt sižetus par PLL aktivitātēm. Bet Nacionālā radio un televīzijas padome ar tās priekšnieku Ābramu Kleckinu priekšgalā mēģina diktēt LTV pirmsvēlēšanu programmu saturu.
No politbiznesmeņu naudas un ietekmes neatkarīgu dienas laikrakstu Latvijā vairs nav. Lielākās komerctelevīzijas īpašnieks atklāti paziņojis, ka netēlošot «demokrātu», un atdevis ētera laiku PLL kampaņas veidotājiem. 

Notiek līdz šim it kā abstrakti skanējušo tēžu pārbaudīšana ar īstenību – ka demokrātija ir trausla un nav neatgriezeniska; ka bez brīvas preses nevar būt brīvas un demokrātiskas sabiedrības; ka vēršanās pret preses brīvību iznīcina demokrātijas pamatus. 

Un tomēr ir grūti noticēt acīmredzamajam, ka tas tiešām notiek. Gribētos domāt, ka tā nevar notikt, tāpēc gan jau beigās atkal būs labi, proti, sliktāk nebūs. 

Taču nu jau arī starptautiskas organizācijas uzskata, ka preses brīvība Latvijā nopietni apdraudēta. Pirmo reizi Saeimas vēlēšanu vēsturē Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) uzraudzīs medijus Latvijā pirms vēlēšanām un to laikā. EDSO ziņojumā par situāciju Latvijā secināts, ka īpašas bažas radot skaidrības trūkums par patiesajiem mediju īpašniekiem un vadošo komerctelevīziju, radiostaciju un laikrakstu sakari ar ietekmīgiem biznesmeņiem un politiķiem. Tāpēc nepieciešama «visaptveroša un neatkarīga» mediju uzraudzība. Patiešām demokrātiskās valstīs EDSO to nedara.

Savukārt starptautiskā neval­stiskā organizācija Freedom House (FH), kas pēta politisko un pilsonisko tiesību ievērošanu pasaules valstīs, gadskārtējā ziņojumā par preses brīvību samazinājusi Latvijas reitingu vēl par trim punktiem un kā galveno iemeslu min «liela laikraksta necaurskatāmu pārdošanu» pērn. 

Kopš 2005.gada, kad Latvija FH preses brīvības reitingā ar 17 punktiem bija 28.vietā pasaulē, tā šogad noslīdējusi līdz 55.vietai ar 26 punktiem un, kaut gan joprojām ir to valstu grupā, kurās prese tiek vērtēta kā brīva, atrodas nu jau pavisam tuvu 30 punktu robežai, aiz kuras ir valstis ar «daļēji brīvu» presi. Dienas iznīcināšana un sabiedrisko mediju politiska pakļaušana nepaliks nepamanīta. Acīmredzot nākamgad Latvija vairs nebūs tajā pašā kategorijā, kurā ir vairākums pasaules demokrātisko valstu.

Savicka, Šlesera, Koziola un pārējo kremlinu komanda tikusi biedējoši tālu valsts demokrātisko pamatu ļodzīšanā. Viņu uzvarai, kā to pateicis klasiķis, pietiktu vienkārši ar to, ka gana daudz labu cilvēku nedarītu neko. 40 procenti vēlētāju, kuri vēlēšanās nepiedalīšoties vai nezinot, par ko balsot, būtu gana daudz. 

Taču vēl ir laiks, lai atskārstu, ka demokrātija arī Latvijā nav neatgriezeniska. Šoreiz ir, ko zaudēt. Varam pazaudēt savu valsti.

Diena un demokrātija

Laikraksta iznīcināšana ir modelis arī Latvijas valsts noārdīšanai

Bijušais LPSR VDK augsta ranga priekšnieks Juris Savickis ir pārliecināts, ka Viesturs Koziols «sakārtos» Dienu, lai tā «kļūst objektīvāka, pareizāka avīze». Vērtēdams Dienas nonākšanu it kā Koziola īpašumā, Savickis Latvijas radio 6.augustā paziņoja, ka līdz šim tā aizstāvējusi «ne Latvijas tautas, ne Latvijas valsts», bet gan «pavisam citu valstu intereses mūsu valstī». Čekas veterāns ir sašutis: «Nu, cik tad var zākāties par Latvijas tautu!»

Nav šaubu, ka bijušajam KGB virsniekam ir savi stingri uzskati par «pareizo» kārtību valstī. Iespējams, ka ir arī politiskas ambīcijas – varbūt pat iedomājas sevi par tādu kā «Latvijas Putinu». Abi pieder elitārajai čekistu – gāzinieku brālībai. Putins jau ir Krievijas vadonis, bet Savickis ir tikai gāzes kompānijas Itera Latvija prezidents un Dinamo Rīga valdes priekšsēdētājs. Nudien, «cik tad var»! 

Nevar iedomāties, ka čekists (pats Putins ir pateicis, ka «nav tāda jēdziena kā bijušais čekists») varētu kļūt par Latvijas valdības vadītāju? 

Vēl tikai pirms gada nebija iedomājams, ka Savickis Latvijas tautas vārdā dotu uzdevumus presei. Tagad viņš (tāpat kā Šlesera draugs Koziols) ir viens no apvienības Par labu Latviju! (PLL) dibinātājiem un nopietni gatavojas pēc vēlēšanām pārņemt valsts varu kopā ar Saskaņas centra Urbanoviču, kurš ir atklāti pasludinājis, ka veidošot pavisam citu Latvijas valsti – no Krievijas politiski un ekonomiski atkarīgu «trešo republiku».

Varbūt Savickis nekļūtu arī par šīs jaunās valsts premjerministru. Taču necik sen neviens nopietns politiķis nebūtu arī uzdrošinājies paziņot, ka Latvijas Republikas vietā taisīšot pilnīgi citu.

Pēdējā gada laikā ar Dienu notikušais ir modelis tam, ko var izdarīt arī ar Latvijas valsti – soli pa solim noārdīt un aizstāt ar pavisam citu. 

Ja arī valsts ir «uzņēmums», kā savulaik postulēja Andris Šķēle (un kā pret to vienmēr attiecies kopā ar citiem šā «uzņēmuma» apsaimniekotājiem), tad galvenā atšķirība ir tikai lielums un struktūra. Taču, līdzko iegūta kontrolpakete, princips būtu tas pats – pa vienam vien nomainīt cilvēkus atslēgas pozīcijās ar savējiem, kuri ir gatavi darīt, ko viņiem liek. Ar nosacījumu, ka sabiedrība par to klusē. Tāpēc preses apklusināšana ir obligāts priekšnoteikums. 

Mēģinājumi iznīcināt Dienu pastāvīgi notikuši teju kopš tās pirmsākumiem, taču tas izdevās tikai tad, kad ekonomiskās krīzes iespaidā sabruka arī reklāmas tirgus un laikraksta neatkarības galvenais aizsargvalnis – finansiāla neatkarība. (Ironiski, ka tie, kuri bija noveduši valsts ekonomiku līdz sabrukuma robežai, izmantoja pašu radīto «krīzi kā iespēju». Ironiski, ka Dienas likvidators atkal ir Koziols, kas jau 1995.gadā piedalījās mēģinājumā iznīdēt Dienu ar šim mērķim uztaisītu avīzi Labrīt, kas drīz vien bankrotēja.)

Līdztekus notiek sabiedrisko mediju, pirmām kārtām LTV pārņemšana. Tās vadītājs Edgars Kots ir aizlaikus izdarījis svarīgāko – iztīrījis Ziņu dienestu no «neobjektīvajiem» žurnālistiem, un nu viņa galvenā rūpe ir izdomāt, kā atņemt skatītājiem iespēju pirms vēlēšanām vērtēt politiķus atklātās un godīgās diskusijās. ZD vadītājs Mareks Gailītis, kā nupat dzirdam arī no LTV dzīlēm, nevis tikai nojaušam no redzētā ekrānā, liek žurnālistiem taisīt sižetus par PLL aktivitātēm. Bet Nacionālā radio un televīzijas padome ar tās priekšnieku Ābramu Kleckinu priekšgalā mēģina diktēt LTV pirmsvēlēšanu programmu saturu.
No politbiznesmeņu naudas un ietekmes neatkarīgu dienas laikrakstu Latvijā vairs nav. Lielākās komerctelevīzijas īpašnieks atklāti paziņojis, ka netēlošot «demokrātu», un atdevis ētera laiku PLL kampaņas veidotājiem. 

Notiek līdz šim it kā abstrakti skanējušo tēžu pārbaudīšana ar īstenību – ka demokrātija ir trausla un nav neatgriezeniska; ka bez brīvas preses nevar būt brīvas un demokrātiskas sabiedrības; ka vēršanās pret preses brīvību iznīcina demokrātijas pamatus. 

Un tomēr ir grūti noticēt acīmredzamajam, ka tas tiešām notiek. Gribētos domāt, ka tā nevar notikt, tāpēc gan jau beigās atkal būs labi, proti, sliktāk nebūs. 

Taču nu jau arī starptautiskas organizācijas uzskata, ka preses brīvība Latvijā nopietni apdraudēta. Pirmo reizi Saeimas vēlēšanu vēsturē Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) uzraudzīs medijus Latvijā pirms vēlēšanām un to laikā. EDSO ziņojumā par situāciju Latvijā secināts, ka īpašas bažas radot skaidrības trūkums par patiesajiem mediju īpašniekiem un vadošo komerctelevīziju, radiostaciju un laikrakstu sakari ar ietekmīgiem biznesmeņiem un politiķiem. Tāpēc nepieciešama «visaptveroša un neatkarīga» mediju uzraudzība. Patiešām demokrātiskās valstīs EDSO to nedara.

Savukārt starptautiskā neval­stiskā organizācija Freedom House (FH), kas pēta politisko un pilsonisko tiesību ievērošanu pasaules valstīs, gadskārtējā ziņojumā par preses brīvību samazinājusi Latvijas reitingu vēl par trim punktiem un kā galveno iemeslu min «liela laikraksta necaurskatāmu pārdošanu» pērn. 

Kopš 2005.gada, kad Latvija FH preses brīvības reitingā ar 17 punktiem bija 28.vietā pasaulē, tā šogad noslīdējusi līdz 55.vietai ar 26 punktiem un, kaut gan joprojām ir to valstu grupā, kurās prese tiek vērtēta kā brīva, atrodas nu jau pavisam tuvu 30 punktu robežai, aiz kuras ir valstis ar «daļēji brīvu» presi. Dienas iznīcināšana un sabiedrisko mediju politiska pakļaušana nepaliks nepamanīta. Acīmredzot nākamgad Latvija vairs nebūs tajā pašā kategorijā, kurā ir vairākums pasaules demokrātisko valstu.

Savicka, Šlesera, Koziola un pārējo kremlinu komanda tikusi biedējoši tālu valsts demokrātisko pamatu ļodzīšanā. Viņu uzvarai, kā to pateicis klasiķis, pietiktu vienkārši ar to, ka gana daudz labu cilvēku nedarītu neko. 40 procenti vēlētāju, kuri vēlēšanās nepiedalīšoties vai nezinot, par ko balsot, būtu gana daudz. 

Taču vēl ir laiks, lai atskārstu, ka demokrātija arī Latvijā nav neatgriezeniska. Šoreiz ir, ko zaudēt. Varam pazaudēt savu valsti.

Jaunais vilnis

Festivāls beidzies, Krievijas ietekmes paisums tikai sākas

Tādu Krievijas naudas un varas koncentrāciju Latvija līdz šim nebija piedzīvojusi. 

Jaunais vilnis līdz mūsu krastiem atnesa ne jau tikai Krievijas miljardiera Romana Abramoviča jahtu Pelorus, kuras neliela karakuģa cienīgā forma vairākas dienas iezīmējās Daugavas krastmalā pie Vanšu tilta, lai iedvestu rīdziniekiem bijību. Šis mazais titāniks bija tikai uz Jūrmalu atpeldējušā Krievijas politekonomiskās elites aisberga redzamākā daļa. Kā ziņo Latvijas krieviski rakstošā prese, starp festivāla apmeklētājiem redzēta pirmā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina meita Tatjana Djačenko ar vīru Valentīnu Jumaševu, bijušais Krievijas valdības vadītājs Mihails Kasjanovs, Putinam pietuvinātā oligarha Oļega Deripaskas sieva Poļina, baņķieris, Alfa Group vadītājs Mihails Fridmans, kā arī Ukrainas bagātākais cilvēks Rinats Ahmetovs un tenisists Marats Safins.

Viņus visus ceļā no Rīgas uz Dzintariem vairākkārt sveica reklāma, kurā mollīga pusmūža sieviete ar dzintara krellēm ap kaklu piedāvā bagātajiem iebraucējiem maizi ar sāli un kurai blakus lieliem burtiem rakstīts: «Dobro požalovatj! Vid na žiteļstvo v ES.» (Laipni lūdzam! Uzturēšanās atļauja ES.)

Kāpēc tieši šogad Krievijas superelites pārstāvji nolēma apmeklēt festivālu Jaunais vilnis? Taču ne jau «mākslas» dēļ. Iepriekšējos gados estrādes zvaigžņu ir bijis vairāk, šogad bija jāiztiek pat bez Allas Pugačovas. Šie ir cilvēki, kuri mēdz izklaidi apvienot ar biznesu un reti kur brauc tāpat vien. Vai tik viņi nav sadzirdējuši Latvijas «dobro pažalovatj», kas pagaidām vēl izskan salīdzinoši klusi, bet pēc vēlēšanām var sākt jo skaļi aicināt uz iepirkšanos?

Ir jau manāmi signāli un pazīmes. Ir tādi kā sīkumi: kā ziņo Neatkarīgā Rīga Avīze, Jūrmalas mērs Romualds Ražuks (PS) festivālam Jaunais vilnis veltītajā preses konferencē uzstājies krieviski un angliski un aicinājis kāda žurnālista latviski uzdoto jautājumu atkārtot krieviski. 

Ir arī nopietnākas lietas: Diena rak­sta, ka jūnija beigās gandrīz visi pašreizējie Ventspils naftas akcionāri parakstījuši nodomu protokolu par šā daudzu iekārotā uzņēmuma pārdošanu austriešu miljardierim Martinam Šlafam, kurš to varētu pārdot tālāk kādam lielam Krievijas valsts enerģētikas uzņēmumam – naftas vadu īpašniekam Transņeft, gāzes gigantam Gazprom vai arī naftas kompānijai Rosņeftj. 

Šlafam ir piemērota pieredze šāda darījuma kārtošanai, jo, kā 2007.gadā rak­stīja Vācijas žurnāls Stern, viņa uzņēmumi pagājušā gadsimta 80.gados nodarbojās ar aizliegto preču piegādi komunistiskajai Vācijai, un 1998.gadā Bundestāga izmeklēšanas komisija konstatējusi, ka Šlafa grupas uzņēmumi ir finansiāli atbalstījuši Austrumvācijas slepenpolicijas Stasi bijušo darbinieku firmu dibināšanu. Turklāt esot daudzas pazīmes, kuras norāda uz viņa saistību ar Gazprom un tā Rietumu meitasfirmām. Par viņa darbības metodēm varētu liecināt arī tas, ka Izraēlas policija izmeklējusi, vai viņš nav devis kukuļus bijušajiem Izraēlas premjerministriem Arielam Šaronam un Ehudam Olmertam, kā arī pašreizējam ārlietu ministram Avigdoram Lībermanam.

Ventspils naftas simbolisko un praktisko nozīmi Latvijas pēdējo 20 gadu politekonomiskajā vēsturē ir grūti vērtēt par zemu. Cīņa par šā naudas pumpīša privatizāciju 90.gadu pirmajā pusē atstāja dziļas pēdas Latvijas politiskajā vidē, veicinot daudzu partiju pārtapšanu par valsts nozagšanas instrumentiem. Atteikšanās pārdot VN Krievijas biznesam šīs desmitgades sākumā izsauca naftas tranzīta blokādi pret Latviju un izraisīja slaveno konfliktu starp Ventspils mēru Aivaru Lembergu un viņa «oponentiem», kas pēdējos gadus plosījies gan Latvijas tiesu sistēmā, gan politikā. 

Ja VN tomēr nonāks kāda Krievijas valsts uzņēmuma rokās, tas nepārprotami simbolizēs jaunu Latvijas politekonomiskās attīstības fāzi, kuru raksturos aizvien lielāka atkarība no Austrumu biznesa un tā interesēm. Bet, ja ventspilnieku karu dalībnieki, kuri pēdējos gados gan ar tiesu, gan policijas palīdzību ir centušies nodrošināt sev pilnīgu kontroli pār VN, tiešām ir noslēguši pamieru, tam varētu būt nopietnas sekas arī Latvijas iekšpolitikā, jo būtu likvidēts svarīgs šķērslis Lemberga paspārnē esošās Zaļo un Zemnieku savienības sadarbībai ar viņa oponentu atbalstīto Saskaņas centru. Tas būtu plats solis «Sarkanā kvadrāta» – SC, AŠ2 un ZZS – valdības virzienā.

Turklāt, sekojot Ventspils naftai,  Krievijas virzienā varētu aizkuģot vēl virkne Latvijas stratēģisko uzņēmumu, jo gan SC, gan Par labu Latviju! pārstāvji aktīvi runā par aizvien ciešāku biznesa saišu veidošanu ar Krieviju, bet Andris Šķēle jau maija beigās DnB Nord bankas rīkotajā diskusijā par Latvijas ekonomiku nosauca valsts uzņēmumu akciju pārdošanu biržā kā galveno veidu, kā piesaistīt naudu mūsu tautsaimniecībai.  

Tagad PLL programmā ar pompu uzsvērts, ka viņi nekādā gadījumā nepieļaušot Latvijas valsts mežu privatizāciju, taču tas liek pievērst jo lielāku uzmanību tam, ka viņi to pašu nesaka par Latvenergo, Latvijas dzelzceļu vai lidostu Rīga – par uzņēmumiem, kuri ir likumā ierakstīti kā neprivatizējami, bet kuri savas stratēģiskās nozīmības dēļ noteikti interesē Krieviju. Tas ir skaidri pateikts Krievijas Ārlietu ministrijas izstrādātajā jaunajā ārpolitikas koncepcijā, kuru pavasarī publicēja Newsweek Krievijas izdevums. Tas gan nav oficiālu iestāžu apstiprināts, tomēr ir maz šaubu, ka tajā izklāstītā stratēģija – iegādāties Baltijas valstīs transporta un enerģētikas uzņēmumus, lai nostiprinātu politisko un ekonomisko kontroli, – atbilst Kremļa piekoptajai politikai.  

Līdz vēlēšanām palikuši mazāk nekā divi mēneši, bet Krievijas miljardieri jau iekļāvuši Latviju savā uzmanības lokā un ceļmalas jau rotā plakāti ar uzrakstu «Dobro požalovatj!». Jaunais vilnis noplacis, bet lielais paisums tikai sākas.

Afganistānas tests

Partiju ģeopolitiskās orientācijas rādītājs ir attieksme pret misiju Afganistānā

Nīderlande ir pirmā NATO valsts, kas izstājusies no starptautisko spēku koalīcijas Afganistānā – 1.augustā tās 1950 karavīru pabeidza savu misiju, jo februārī valdošās koalīcijas partijas nespēja vienoties par misijas termiņa pagarināšanu. Vai Latvija būs nākamā?

Jautājums nav teorētisks – 13.oktobrī beigsies Saeimas pirms gada atbalstītais termiņa pagarinājums Nacionālo bruņoto spēku karavīru dalībai NATO vadītajā operācijā Afganistānā, un parlamentam būs jālemj, vai to pagarināt vēl uz gadu.  

Lemšanu «tehniski» sarežģīs tas, ka jaunā Saeima, ko ievēlēsim 2.oktobrī, uz pirmo sēdi sanāks tikai 2.novembrī. Vai pašreizējā Saeima lems par misijas pagarināšanu, vai atstās lemšanu jaunievēlētajai, taču šis lēmums acīmredzot būs skaidrs signāls par valsts turpmāko ārpolitisko orientāciju – vai nu arvien uz Rietumiem, vai nu atpakaļ uz Austrumiem.

Nīderlandes iziešana no 42 valstu koalīcijas ir trieciens NATO vienotībai un ir nepatīkama daudziem pašā Nīderlandē. Tā ir nepatīkama arī Vašingtonai un prezidentam Barakam Obamam, kas aicina sabiedrotos palielināt savu karavīru skaitu Afganistānā, kā to pašlaik dara arī Savienotās Valstis. Tomēr pašai Nīderlandei tas nav jautājums par valsts ārpolitiskās orientācijas un drošības politikas maiņu.

Latvijai likmes ir daudz augstākas. To intervijā Ir.lv aprīlī labi formulēja Džeimstaunas fonda Vašingtonā pētnieks Vladimirs Sokors: «Baltijas valstis ir veikušas milzīgu stratēģisku investīciju, atbalstīdamas Savienotās Valstis Afganistānā. Tas ir kā apdrošināšanas līgums. (..) Ar to Baltijas valstis nodrošina sev tiesības uz aizsardzību pret nākotnes riskiem šeit, šajā reģionā. Tā ir milzīga stratēģiska investīcija, kura ir prasījusi ekonomiskus un cilvēku upurus. Būtu kļūda šo investīciju izniekot.»

Viņa ieteikums: «Palieciet Afganistānā, esiet uzticami sabiedrotie līdz pašam galam. Līdz pat operācijas beigām, lai arī kāds būtu iznākums.»

Latvijas dalība NATO nav neatgriezenisks «drošības galapunkts». Alianse pašlaik nav labākajā formā, priekšstati par drošības riskiem un apdraudējumiem tās dalībvalstīm atšķiras reizēm pat būtiski. Tāpēc Latvijas ilgtermiņa drošībai arvien vissvarīgākā ir stratēģiskā partnerība ar ASV, pat ja Vašingtonai pašlaik Baltijas valstis un Austrumeiropa nav pastāvīga prioritāte un svarīgāka varbūt šķiet attiecību «restartēšana» ar Krieviju. Taču tas mainīsies – kaut vai tāpēc, ka Krievija pati negrasās mainīties. Latvijai nav daudz iespēju, kā pagaidām nelabvēlīgā starptautiskā situācijā saglabāt šo stratēģisko attiecību saturu. Patiesībā ir tikai viena droša iespēja – palikt Afganistānā kopā ar ASV «līdz galam».

Taču tas arī nozīmē, ka promaskaviskai valdībai, ja tāda taptu pēc vēlēšanām, būtu itin vienkārši šo stratēģisko partnerību ar ASV izbeigt un izbrīvēt vietu «partnerībai» ar Krieviju – pietiktu izvest Latvijas karavīrus no Afganistānas. 

To var izdarīt pat itin «kulturāli» un bez rupjiem žestiem Rietumu virzienā – aizstājot Latvijas militārās vienības Afganistānā ar celtnieku un inženieru brigādēm valsts atjaunošanas darbiem. Tieši šāds «risinājums» tiek apsvērts Tautas partijas un Par labu Latviju! ārpolitikas projektētāju aprindās.

Paradoksāli, taču Latvijas rīcība Afganistānā var būt pārbaudījums arī ASV īstenotajai attiecību «restartēšanai» ar Krieviju. Vai Obama būtu gandarīts arī par Krievijas kaimiņvalstu atteikšanos no NATO sabiedroto pienākumiem par labu attiecību uzlabošanai ar Krieviju, ko viņa administrācija mudina darīt? 

Taču šādu eksperimentu Latvija nevar atļauties. Tāpēc attieksmei pret misiju Afganistānā būtu jābūt vienam no svarīgākajiem testiem partijām, kuras pretendē uz valsts varu pēc vēlēšanām.

No visām partijām, kurām ir reālas izredzes būt nākamajā Saeimā, tikai Zaļo un Zemnieku savienība savā vēlēšanu pro­grammā sola: «Tuvākajā laikā izvest Latvijas karavīrus no Afganistānas.»

«Tuvākajā laikā» gan neko nepasaka par ZZS rīcību rudenī, kad būs jālemj par misijas termiņa pagarināšanu. («Tuvākajā laikā» – pēc dažiem gadiem – karavīrus no Afganistānas izvedīs arī ASV.) ZZS līderis Augusts Brigmanis skaidro, ka tas nenozīmējot karavīru izvešanu «bez saskaņošanas ar NATO un ASV». Acīmredzot ZZS vienkārši signalizē par savu gatavību būt jebkādā, arī klaji promaskaviskā valdībā. 

Klaji promaskavisko Saskaņas centra un PCTVL vēlēšanu programmās Afganistāna vispār nav pieminēta, toties rīcība ir paredzama. Abas šīs partijas bija vienīgās, kuras pērn Saeimā balsoja pret NBS misijas pagarināšanu Afganistānā.

Par labu Latviju! programmā viens no ārpolitikas «virzieniem» ir «līdzdalība starptautiskajās miera uzturēšanas misijās». Taču Latvija pašlaik nepiedalās nevienā miera uzturēšanas misijā. Katrā ziņā operācija Afganistānā nav miera uzturēšanas misija, un neba tāds PLL politikas eksperts kā, piemēram, Māris Riekstiņš to nezina. Taču PLL programma rakstīta tā, lai noslēptu, nevis pateiktu, ko apvienība pošas darīt.

Vienīgi Vienotības programmas gala variantā skaidri un nepārprotami pateikts, ka «turpmākajos gados vissvarīgāk būs turpināt dalību starptautiskajos drošības atbalsta spēkos Afganistānā», un arī apsolīts «turpināt politisko, ekonomisko un militāro sadarbību ar ASV».

To, ka «Latvijai jāsaglabā cieša draudzība un alianse ar ASV», savā programmā raksta arī VL/TB/LNNK, taču par misiju Afganistānā nebilst ne vārda un līdzīgi kā PLL pļāpā, ka vajadzēšot «bruņoto spēku vienības, kas spēs piedalīties starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās».

Aiziedami no Afganistānas, nīderlandiešu karavīri pamatoti lepojas ar tur paveikto, taču neslēpj nožēlu, ka darbs nav pabeigts. Un diezin vai viņus, tāpat arī citus Nīderlandē iepriecina Taleban «sirsnīgie apsveikumi Nīderlandes pilsoņiem un valdībai» par karaspēka izvešanu. Latvijas pilsoņiem 2.oktobrī ir iespēja balsot tā, lai pēc tam nav jāsaņem apsveikumi no talibu teroristiem un arī Kremļa čekistiem.