Streiku vilnis Eiropā – kāpēc mums, baltiešiem, tas varētu rūpēt? • IR.lv

Streiku vilnis Eiropā – kāpēc mums, baltiešiem, tas varētu rūpēt?

Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Rauls Eametss

Gads sākās ar streiku vilni. Vācijā, Itālijā un Lielbritānijā tas turpināsies arī martā, Francijā transporta jomas darbinieki draud pat ar septiņus mēnešus ilgiem protestiem, ja netiks apmierinātas viņu prasības par algām. Šīs ziņas varētu palikt tikai virsrakstos, taču tās ietekmēs arī mūsu maciņus, jo algu pieaugums rada spiedienu uz cenām, kas stimulē inflāciju, un, ja tā saglabāsies virs 2%, tad Eiropas Centrālā banka (ECB), visticamāk, procentu likmes tik drīz nesamazinās.

Pēdējos divos gados esam piedzīvojuši lielu cenu kāpumu. Baltijas valstīs 2022. gadā cenas pieauga par aptuveni 20% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Eiropā 2022. gada decembrī cenu kāpums gadā bija 9,2%, bet 2023. gada decembrī pieauguma temps palēninājās līdz 2,9%, taču gada inflācija joprojām pārsniedza ECB noteikto mērķi – 2%.

Augsta inflācija uzņēmumus ietekmē dažādos veidos. No vienas puses, pieaug elektroenerģijas, izejmateriālu, transporta un citu pozīciju izmaksas. No otras puses, pieaug arī ieņēmumi, kas nozīmē, ka inflācijas dēļ uzņēmumiem ir vairāk naudas. Runa nav tikai par bankām, kas gūst lielāku peļņu no paaugstinātām procentu likmēm; visu uz pārdošanu orientēto uzņēmumu rīcībā ir vairāk naudas. Vienlaikus pieaugot dzīves dārdzībai, pieaug arī darbinieku spiediens uz algām.

Droši vien kāds iebildīs, ka inflācija taču ir samazinājusies. Un tā ir. Eiropā 2023. gadā cenas pieauga, taču ne tik krasi kā 2022. gadā. Līdzīgi bija arī Baltijā. Tāpēc šeit ir vērts izcelt kādu interesantu sakarību starp cenām un algu pieaugumu. Proti, algas uz inflāciju vienmēr reaģē ar zināmu laika nobīdi. Ja noteiktā gadā cenas pieaug, tad nepieciešamība palielināt algas darbiniekus parasti sasniedz tikai gada beigās, bieži vien pat nākamā gada sākumā, kad parasti notiek sarunas par algām jaunajā gadā. Attiecīgi – tagad pienācis laiks sarunām par algu palielināšanu.

Vienlaikus šī situācija ir jāskata “komplektā” ar citiem faktiem – nodarbinātības un ekonomikas izaugsmes rādītājiem, kas rada teju “Gordija mezgla” cienīgu situāciju, jo ierasti pieaugošu ieņēmumu gadījumā apmierināt arodbiedrību prasības it kā nebūtu problēma.

Pašlaik bezdarba līmenis Eiropā ir visai zems (Latvijā 2023. gada decembrī bezdarba rādītājs bija 7,1%, Igaunijā – 6,4%, Lietuvā – 6,3%), kas nozīmē, ka uzņēmumiem ir ierobežotas pārrunu iespējas ar darbinieku pārstāvjiem.

Ja bezdarba līmenis būtu augsts, tad darbiniekiem ir mazākas “sarunu vešanas” iespējas, jo, tēlaini izsakoties, pie durvīm gaida gara darba meklētāju rinda.

Eiropas ekonomikas nākotnes perspektīvas nav īpaši daudzsološas. Jo dažādas ekonomikas prognozes nonāk tuvāk konkrētajam prognožu periodam, jo zemāki kļūst šie skaitļi. Starptautiskais Valūtas fonds 2023. gada oktobrī Vācijai šim gadam prognozēja 0,9% ekonomikas izaugsmi, savukārt Eiropas Komisija savā novembra prognozē bija nedaudz pesimistiskāka, paredzot 0,8% izaugsmi.

Viens no Eiropā prestižākajiem makroekonomikas izpētes institūtiem IFO, kas bāzēts Minhenē, Vācijā, janvārī prognozēja, ka Vācijas iekšzemes kopprodukts 2024. gadā pieaugs tikai par 0,3%. Runājot ļoti vispārīgi, var teikt, ka Eiropas ekonomika šogad ir visai stagnējoša.

Līdzīga tendence vērojama arī Ziemeļvalstīs un Baltijā. Igaunijā atšķirības starp oktobrī un decembrī veiktajām prognozēm bija vislielākās. Oktobrī Igaunijas Finanšu ministrija prognozēja 2,4% tautsaimniecības izaugsmi, savukārt decembrī Igaunijas centrālā banka jau paredzēja ekonomikas kritumu 0,4% apmērā.

Latvijā ekonomikas izaugsmes prognoze tika samazināta no decembrī lēstajiem 2% līdz 1,4%. Pagājušajā vasarā Latvijā 2024. gadā tika prognozēta ekonomikas izaugsme pat 2,4% apmērā. Eiropas Komisija savās ziemas ekonomikas prognozēs paredz, ka Lietuvas ekonomika pieaugs par 2,1%, savukārt Lietuvas Finanšu ministrija decembra beigās izplatītajā preses relīzē ir pieticīgāka, 2024. gadam paredzot 1,7% augšupeju.

Šādi raugoties, aina sāk veidoties citādāka, un te arī ir atbilde, kāpēc biznesi vai valsts nesteidzas apmierināt arodbiedrību prasības tik strauji.

Ja uzņēmumiem vairs nesokas labi, tie nevar paaugstināt algas. Tomēr dzīves dārdzība ir palielinājusies, un darbiniekiem ir lielāki izdevumi. Ja tagad mēģinās ierobežot algu kāpumu, darbinieku neapmierinātība palielināsies, un mēs jau redzam streiku vilni visā Eiropā. Vācijā jau ir notikuši un vēl notiks streiki transporta nozarē, arī Somijā darbinieki streikoja lidostās, Lielbritānijā muitnieki solās streikot Lieldienu brīvdienās, Francijā sabiedriskā transporta arodbiedrības ir ziņojušas, ka streiki turpināsies līdz pat septembrim (no 26. jūlija līdz 11. augustam Parīzē notiks vasaras olimpiskās spēles), ja viņu prasības netiks apmierinātas.

Tā kā Eiropā bezdarba līmenis kopumā ir zems un arodbiedrību ietekme ir salīdzinoši spēcīga, iespējams, ka streikotāji saņems to, ko vēlas. Ja algas tiek paaugstinātas, tas rada ienākumu pieaugumu, kas savukārt palielina patēriņu. Lielāks patēriņš rada spiedienu uz cenām.

Ja inflācija turpinās saglabāties virs 2%, kas ir ECB mērķis, tad centrālā banka nesamazinās bāzes procentu likmes. Par to vairākkārt un nepārprotami paziņojusi tās vadība. Tāpēc arī Euribor nesamazinās, kas tieši ietekmē mūsu mājokļa kredītu procentu likmes. Tādējādi var teikt, ka lielie streiki Eiropā galu galā ietekmē procentu likmes, kuras šogad tā arī var būtiski nesamazināties.

 

Autors ir Bigbank galvenais ekonomists

*Saīsinātā versija igauņu valodā publicēta “ERR” portālā 2024. gada 1. februārī.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu