Trīs stāsti par atbrīvošanos no liekā, lai rastu vietu jaunām idejām
Pirmo reizi par atbrīvošanos no lietām aizdomājos jūlijā. Santjago ceļa trešā diena sākās pie miskastes, kopā ar tikko iepazītu ceļabiedru izsviežot lietas, lai padarītu somas kaut nedaudz vieglākas. Pēc mēneša, kad ceļš bija noiets, lidostā attapos, ka mājupceļam neesmu rezervējusi bagāžas biļeti. Tāpēc no lielākās daļas mugursomas satura bija jāatbrīvojas, lai somu ietūcītu rokas bagāžas nodalījumā.
Dīvaini, bet guļammaisa, pārgājiena apavu, drēbju un citu lietu izsviešana mani kaut kādā ziņā iepriecināja — kā simbolisks punktiņš uz «i». Šķita, ka tagad, kad mēnesi esmu dzīvojusi tikai ar pašu nepieciešamāko un jutusies brīvāka un priecīgāka nekā līdz tam, manas attiecības ar mantām būs mainījušās. Tomēr drīz vien atgriezos «īstajā dzīvē», lietu un vēlmju pasaulē. Bet kaut kāda sēkliņa kopš vasaras manā prātā bija iesējusies.
Gribas kaut ko no tīra mazliet
Doma, ka visa kā apkārt ir par daudz, ka pārmērīgi daudz gribam un pērkam, arvien biežāk uzvirmoja manās sarunās ar draudzeni un kolēģi Beāti Zonnenbergu-Zambergu. Bet šo apziņas asnu pamatīgi aplaistīja saruna ar mazo māsu. Divpadsmitgadniece toreiz sacīja, ka viņai ļoti patīk mantas — liek kabatas naudas centu pie centa, lai pasūtītu kārtējo interjera priekšmetu vai apģērba gabalu. «Ir sajūta, ka manī ir kāds melns tukšums, kuru mēģinu piepildīt ar lietām, bet, kad tās parādās, nekas nemainās, un tas caurums paliek,» apmēram tā viņa toreiz teica.
Visticamāk, tieši tāpēc reizēs, kad esmu nogurusi, izdarījusi kādu labu darbiņu vai jūtos pelnījusi sevi iepriecināt, mani pirksti paši atrod kādu internetveikalu vai kājas ieslīd bodītē. Tieši tāpēc man tik ļoti patīk saņemt ziņu par paciņas pienākšanu pakomātā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.