Digitālā vientulība

Kāpēc laikā, kad gandrīz ikviens paziņa un pat svešinieks ir sasniedzams ar pāris klikšķiem, aizvien biežāk piezogas dziļa vientulības un neiederības sajūta

Lai saprastu mūsdienu cilvēka attiecības ar digitālo komunikāciju, vērts izmantot analoģiju no ikdienas dzīves. Šobrīd etiķa esence ir aizliegta. Lai gan, pareizi lietojot, to būtu iespējams izmantot arī labiem mērķiem. Tomēr pastāv iespēja apdedzināties. Līdzīgi ir ar sociālajiem medijiem — tajos ir cilvēku dzīves esence, tāpēc tā būtu jālieto ļoti uzmanīgi, lai neapdedzinātos. Bet mēs vienkārši šo pudeli atveram un ļaujam tai šļakstīties visriņķī. Un pēc tam jūtamies slikti.

Kāpēc tā ir? Vispirms jāsaprot, kā mūsdienās ir uzbūvēti sociālie mediji. Ne velti arī tos tagad dēvējam par medijiem, ne vairs par tīkliem vai platformām. Tā ir vieta, kurā mums kaut kas tiek piedāvāts, varam lasīt citu sagatavotu informāciju. Līdzīgi kā lasot ziņas vai skatoties televīziju. Lasot avīzi, taču negaidām, ka sajutīsimies mazāk vientuļi! Sociālajos medijos pāreja no saziņas uz šādu, nereti vienvirziena, komunikāciju ir notikusi pamazām, tāpēc to vieglāk nepamanīt. 

Turklāt visbiežāk tie tomēr ir izskaistināti vēstījumi. Nav jau slikti, ka cilvēki dalās savā priekā par ceļojumiem, izlaidumiem un kāzām. Arī es esmu dalījusies ar saviem sasniegumiem, piemēram, doktorantūras pabeigšanu. Man tas ir svarīgi. Bet, ja savā sociālo mediju lentē redzi tikai šo izrāvumu no citu cilvēku dzīves, pat ar prātu saprotot, ka tā nav visa patiesība, ir viegli sajusties neiederīgam. 

Cilvēks jūt skumjas, pārdzīvo saiknes trūkumu ar līdzcilvēkiem. Jūtas vientuļi. Un arī sociālo mediju lietošana garlaicības kliedēšanai nav vislabākā taktika, jo piedāvā aizmiršanos, ne savu reālo problēmu risināšanu. Strausa politika diemžēl nekad nav labākā stratēģija mentālās veselības sarežģījumu risināšanai.