Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Grāmatās iemūžināto literatūras klasiķu piemiņa, reiz šķitusi pašsaprotama, tomēr ir trausla un atkarīga no mūsu elpas, intereses, vajadzības, tajā skaitā ne tikai pēc literatūras, bet arī pēc mūsu valodas. Gluži dīvaini ieskaitīt klasiķos cilvēkus, kurus esi pazinis. Cilvēkus, kuru talanta mērogs un veikums latviešu dzejā ieviesa patiesas pārmaiņas. Tās ir gan Ulža Bērziņa rosinātās tektoniskās pārbīdes valodas dzīlēs, gan Jura Kunnosa valodas plūduma īpatnējais blīvums, gan izmaiņas valodas akustikā, gaismas caurlaidībā, ja runa ir par Hermani Marģeri Majevski — dzejnieku, atdzejotāju, esejistu. Īstajā uzvārdā viņš ir Kukainis, dzimis 1951. gada 25. aprīlī, zemes dzīvē aizvadījis 50 gadus un miris 2001. gadā Rīgā. Uz rakstāmgalda jau sakārtots palika viņa pēdējā, trešā krājuma Tumsā dunēdams ledus manuskripts.
Ienākt «savā», proti, 20. gadsimta 70. gadu paaudzē, vēlāk zināmā mērā izrādās nolemtība. Pirmais Majevska krājums Atvadīšanās no upes izdots tikai 1979. gadā, kad paaudzes kodols jau bija izveidojies un estētiskie principi definēti. Varbūt tādēļ un varbūt rakstura iezīmju, trauslās veselības un biogrāfijas līkloču dēļ viņš lielā mērā palika ārpusnieks. Augstāko izglītību Marģers ieguva Valsts teātra institūtā Maskavā (1971—1977). Šī jaunā dzejnieku paaudze lielā mērā bija izaugusi Hruščova «atkušņa» laikā un paspējusi plaušās iekampt pietiekami daudz brīvības gaisa. Pēc 1968. gada Prāgas pavasara centieni izbūvēt kultūras un mākslas valodas teritoriju bija principiāla alternatīva t. s. stagnācijas smacējošajai pelēcībai. Bērziņa formulētā pieeja «rakstīt valodai» lielā mērā bija elitārs uzstādījums, izrāviens pasaules kultūras kosmosā pāri sava laikmeta cēloņsakarību važām un iespēja sinhronizēties ar «lingvistisko pavērsienu», kas tobrīd bija nobriedis Eiropas kultūrā. Šajā ziņā Marģera dzeja ir viselitārākā alternatīva, kas izsmalcinātības ziņā itin kā atzarojas no sava laika dzejas maģistrālā tecējuma. Inta Čaklā rakstīja: «Dzīvē Marģers prata paironizēt ļoti smalki, bet viņa dzejā ironijai, šai modernā cilvēka dievībai, nav nekādas nozīmes. Teiktais nenozīmē, ka Majevskis dzejā būtu sīksti tradicionāls vai pat arhaisks, bet gan — ka viņš gājis citu ceļu, vienām iezīmēm, piemēram, kāpināta, neatšķaidīta lirisma prasībai, paliekot uzticīgs, savukārt citas — intensīvi pārveidojot.»1
Pēc vidusskolas beigšanas Marģers paralēli studijām veicis dažādus darbus, vēlāk strādājis Literatūras un mākslas vēstures muzejā un Latvijas Radio literāro raidījumu redakcijā. No 1981. gada līdz pāragrajai nāvei dzejnieka dzīve pārmaiņus noritēja gan Viļņā, gan Latvijā. Kādu laiku Marģers bija precējies ar izcilo lietuviešu dzejnieci Juditu Vaičūnaiti, vēlāk — ar Viļņas polieti Henriku Kukaini. Iezīmējās padziļinātā interese par lietuviešu kultūru, ieaugšana tajā. Marģera draugs lietuviešu dzejnieks Almis Grībausks norāda, ka tolaik abu baltu tautu poēzija bija satuvinājusies vairāk nekā jebkad. Viļņā jau 90. gados radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijai dzejnieks regulāri veidoja kultūras apskatus. Tieši tajos un Latvijas kultūras presē publicētajās apcerēs, recenzijās, priekšvārdos paša atdzejotajiem angļu, čehu, poļu un jo īpaši lietuviešu dzejnieku darbiem atklājas Majevska dziļā, izsmalcinātā kultūras erudīcija, kuras izaugsmei bija nepieciešama cita, ne tikai Latvijas kultūrvide. Tas nosaka mākslas un dzīves ideālus, kuri sakņojušies vēlīnā romantisma, 20. gadsimta lielo pasaules dzejas metafiziķu — Česlava Miloša, Vistana Hjū Odena — daiļradē. Arī dzīvē Marģers dzīvoja «pāri» ikdienai, nemācēja būt praktisks, taču bija lielisks sarunu biedrs, kolēģis, draugs. «Mīlas bultu ķerts romantiķis»2, kā nekrologā rakstīja Uldis Bērziņš.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.