Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Ričarda Elmana sarakstītās, nu jau par klasiku uzskatītās Džeimsa Džoisa biogrāfijas 271. lappusē vienā teikumā pieminēta Rīga: «Formula bija tik veiksmīga, ka krāsu izmantoja visā Eiropā, un kompānijai bija fabrikas Triestē un Burano (Venēcijā), Rīgā un Deptfordā (Londonā).»1 Tas mani kā rīdzinieku ieinteresēja.
Kas to vairs pateiks, bet iespējams, ka Elmans, 20. gadsimta 50. gados strādājot pie Džoisa biogrāfijas, kādā arhīvā vai bibliotēkā bija nejauši uzgājis Rīgas izdevuma Rigasche Industrie Zeitung 1914. gada 15. jūnija numuru, kur varēja lasīt informāciju ar virsrakstu Jaunu fabriku izveides plāni Rīgā. Tālāk citāts: «Dzirdēts, ka kāda šobrīd topoša akciju sabiedrība nolūkā uzcelt lielu fabriku no Palma kunga par 300 000 rubļiem iegādājusies zemes gabalu Pēterburgas šosejas apkaimē pie Šreienbušas (agrāk tur bija izpriecu vieta Monrepos). Līdzīgā kārtā Šreienbušā tuvākajā laikā tiks uzceltas vēl divas fabrikas. Firma Friedmann-Wien (armatūras) savu filiālfabriku pārceļ no Varšavas uz Rīgu, jo šeit ir izdevīgāki nosacījumi. Un vēl pazīstamā itāļu kuģu pretapauguma krāsu fabrika Gioconda Veneziani (galvenais uzņēmums atrodas Triestē) te ierīko savu filiālfabriku. Tādējādi uzdrīkstamies apgalvot, ka arī kā rūpniecības pilsētai Rīgai gaidāma visai pamatīga izaugsme.»
Nepilnas divas nedēļas pēc šīs publikācijas parādīšanās Gavrilo Princips Sarajevā nogalināja Franci Ferdinandu, un sākās Pirmais pasaules karš, aizraujot nebūtībā visu līdzšinējo eiropeisko pasaules sakārtojumu un sapratni par to, arī cerēto Rīgas industriālo izaugsmi. Vēsturnieks, industriālā mantojuma pētnieks Andris Biedriņš, jautāts par Veneziani klātbūtni Rīgā, paraustīja plecus — neko par tādu nebija dzirdējis, un līdz Lielā kara sākumam nu nekādi nebūtu varēts paspēt. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā izskatīju akciju sabiedrības Globuss kartotēku2, kurā rodamas lakoniskas ziņas par starpkaru perioda Latvijā pierakstītajiem ārvalstu uzņēmumiem, tajā skaitā vēl pirms 1914. gada ienākušajiem, arī tur nekā. Visticamāk, itāļu kuģukrāsas uzņēmums Čiekurkalnā (Šreienbušā) tā arī palika tajā Nekad un Nekur izplatījumā, kurā nepārtraukti pazūd un dziest stāsti un nostāsti, no kurienes dzimst un atkal no jauna pārdzimst citi stāsti un nostāsti. Bet Elmans to varēja nezināt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.