Tekstila ražotāju atbildības sistēma – stimuls inovācijām tekstila pārstrādē un biznesa iespējas • IR.lv

Tekstila ražotāju atbildības sistēma – stimuls inovācijām tekstila pārstrādē un biznesa iespējas

2
Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Jānis Lapsa

Eiropas Komisijas (EK) dati liecina, ka ik gadu Eiropas Savienībā (ES) tiek izmests ap 12,6 miljoniem tonnu tekstila jeb gadā viens cilvēks izmet vidēji ap 15 kilogramiem. Tiek lēsts, ka šai nozarei ir ceturtā augstākā ietekme uz vides un klimata pārmaiņām, ko pārspēj tikai pārtikas ražošana, būvniecība un transports. Pašreizējā realitāte liecina, ka 1% apģērba tiek pārstrādāts izmantošanai atkal.

ES līmenī atbilde minētajai tendencei ir tekstila ražotāju atbildības sistēma, kas Latvijā stāsies spēkā no šā gada 1. jūlija. Tas ir loģisks solis, jo pēc burta direktīvas mērķis ir mazināt šos atkritumus, pēc gara – stimulēt tekstila pārstrādes inovācijas, jo līdz šim šajā nozarē tās ir bijušas kūtras. Savukārt no 2025. gada tekstila atkritumu dalītā šķirošana būs obligāta visiem un visām ES dalībvalstīm.

Taču tekstila atkritumu mazināšanai šķirošana un tekstila atkārtota izmantošana, nevis izmešana sadzīves atkritumos, ir tikai viens no veidiem, kā samazināt šo atkritumu daudzumu. Otrs veids, ilgtermiņā daudz efektīvāks un apritīgāks, ir tā dēvētā pārstrāde “no šķiedras līdz šķiedrai”. Šī pieeja iemieso aprites ekonomikas būtību – nevis iegūt pirmreizējos resursus, bet izmantot to, kas jau ir. Šajā tehnoloģiju jomā ir redzamas iestrādnes, taču arvien tiek meklēti veidi, kā kāpināt jaudu un apjomu.

Tekstila pārstrādē galvenais izaicinājums ir atdalīt dažādas šķiedras.

Jau labu laiku strādā tehnoloģijas, kas mehāniski pārstrādā tīru kokvilnu, taču ķīmiskās pārstrādes iespējas, kas būs vajadzīgas, piemēram, poliestera gadījumā, ir intensīvā izpētes un testēšanas fāzē. Pēc globālā konsultāciju uzņēmuma MckKinsey aplēsēm pat tad, kad šīs inovācijas būs pilnībā izstrādātas, no šķiedras līdz šķiedrai varēs pārstrādāt aptuveni 70% tekstila. Atlikušajiem 30% būs jāmeklē citi pārstrādes veidi, tai skaitā arī termoķīmiskā pārstrāde, kurā rodas sintētiskā gāze.

Lielākoties pašreizējām “no šķiedras līdz šķiedrai” pārstrādes tehnoloģijām ir stingras prasības šķiedru sastāvam, cik daudz var būt piejaukumu u.tml., līdz ar to, piemēram, elastāna pārstrāde ir izaicinājums. Līdzīgi arī ar džinsu audumu – pirms to pārstādāt, tas ir jāatbrīvo no dažādiem galantērijas elementiem – pogām, spiedpogām, rāvējslēdzējiem. Tas nozīmē, ka pirms pārstrādes tekstils vēl ir jāpārbauda, jāsagatavo, tāpēc ir jāattīsta ne vien pārstrāde kā tāda, bet arī vēl posms pirms tam – vieda un automatizēta priekšapstrāde.

McKinsey skaidro, ka pašlaik tekstila pārstrādes tehnoloģijas vēl nav sasniegušas pilnu savu potenciālu, vienlaikus ir jāuzlabo spēja pārstrādāt jauktas šķiedras, samazināt izmaksas un arī pārstrādātā materiāla kvalitāte. McKinsey Retail Practice gatavotā analīze rāda, ka, novēršot minētās barjeras, līdz 2030. gadam no šķiedras ­līdz šķiedrai tehnoloģijas varētu pārstrādāt 18% līdz 26% no kopējiem tekstila atkritumiem.

Tas norāda ne tikai uz problēmu, bet arī uz iespēju. Proti, ir pilnīgi skaidrs, ka šis pārstrādes veids ir aktuāls nevis tālā nākotnē, bet jau tagad. No biznesa skatpunkta tie būtu divi virzieni – tehnoloģiju attīstīšana un komercializēšana un pārstrādes rūpnīcu būvniecība.

Piemēram, 2022. gadā Zviedrijā, Sundsvālā, apģērbu ražotājs H&M atklāja pirmo komerciāla mēroga tekstila pārstrādes rūpnīcu Renewcell. Tajā izmanto ķīmiskās pārstrādes metodes un tekstils pārtop materiālā, ko dēvē Circulose, kas izskatās kā krītots aplikāciju papīrs un to izmanto viskozes ražošanā koksnes masas vietā. Plānots, ka līdz 2023. gadam Renewcell pārstrādās 60 tūkstošus tonnu tekstila, lai saražotu tādu materiālu, kas pēc kvalitātes ir pielīdzināms pirmreizējām šķiedrām.

Ja raugāmies plašāk, tad pārstrādes vajadzības pašlaik ir daudz lielākas nekā iespējas. 2020. gadā ES un Šveice kopā radīja septiņus miljonus tonnu apģērba atkritumu, prognozē, ka 2035. gadā šis rādītājs varētu sasniegt 8,5 miljonus tonnas. McKinsey arī norāda, ka 85% no tekstila atkritumiem veido patērētāju apģērbs un mājas tekstils, piemēram, aizkari, dvieļi, palagi un tā joprojām. Līdz šim tekstilu, ko nevar izmantot atkārtoti, pārsvarā sadedzina koģenerācijas rūpnīcās vai noglabā poligonā.

Tekstila pārstrādes motivēšana nav tikai vienas direktīvas un ražotāja atbildības sistēmas ieviešana visās dalībvalstīs.

Tā būs arī atkarīga no ES ilgtermiņa politikas, piemēram, uzliekot par pienākumu ražotājiem izmantot noteiktu īpatsvaru pārstrādātā materiāla izmantot jaunajos apģērbos, potenciāli mazināt pirmreizējā materiāla ievešanu no trešajām valstīm u.tml.

Jau tagad ES norit darbs pie jaunās Ilgtspējīgas produktu ekodizaina regulas, kurā dažādām produktu grupām būs noteiktas prasības izturībai, uzticamībai, atkārtotai izmantošanai, pārstrādātajam saturam, u.c. Šī regula attieksies arī uz tekstilmateriāliem un apaviem. Vēl pērnā gada 5. decembrī EK un Eiropas Parlaments panāca provizorisku vienošanos par šo regulu.

Nobeigumā gribētu uzsvērt, ka jebkuras pārstrādes vai atkārtotas izmantošanas priekšnosacījums ir izlietotā tekstila šķirošana un atgūšana. ES dati liecina, ka pašreiz tiek savākti un pārstrādāti aptuveni 22% tekstila. Atbilstoši vadošā atkritumu apsaimniekotāja CleanR datiem Latvijā vidēji dienā uzņēmuma tekstila konteineros tiek nodots līdz pat trīs tonnām tekstila, taču diemžēl lielākā daļa paliek nešķirota un nonāk sadzīves atkritumos. Jācer, ka līdz ar tekstila ražotāja atbildības ieviešanu šī situācija uzlabosies.

Pašlaik konkrēti Ministru kabineta noteikumi, kas definēs, kas tieši būs tekstils likuma izpratnē Latvijā, kā darbosies ražotāju atbildības sistēma un kādi ir sasniedzamie mērķi, vēl tikai tiek izstrādāti. Taču jau Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna 2021.–2028. gadam dati liecina, ka tekstila dalītajai apsaimniekošanai ir loma kopējā sadzīves atkritumu apjoma mazināšanā.

Minētā plāna dažādos scenārijos ir veikti aprēķini, ka līdz ar paplašinātās ražošanas atbildības piemērošanu no 2024. gada un turpmāk katru gadu atsevišķu atkritumu grupu ­– tekstila, mēbeļu, būvmateriālu, plastmasas un pārtikas atkritumu – apjoms samazināsies par 1%. Tāpat rezultāti parāda, ka šādi līdz 2035. gadam izdosies samazināt nešķiroto sadzīves daudzumu kopumā par 150 tūkstošiem tonnu.

Tikmēr citos aprēķinos plānots, ka 2024. un 2025. gadā tekstila atkritumu īpatsvars sadzīves atkritumos mazinās par 5%, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, 2026. gadā – par 7% un tā joprojām. Līdz brīdim, kad 2035. gadā sadzīves atkritumos būtu jānonāk vien 8465 tonnām tekstila, pretstatā ar 2024. gada prognozēto rādītāju – 23 256 tonnām.

 

Autors ir SIA Zaļā josta valdes priekšsēdētājs

Komentāri (2)

lindab456 01.02.2024. 14.21

Gadiem ilgi tiek runāts par atkritumu šķirošanu, izmantojamiem otreizējiem resursiem, uzdodot vēlamo par esošo. Šķiet, kas vēl labāk varētu atbilst izmantojamam resursam, kā tekstils! No literatūras klasiķiem zinām lupatu vācējus, uzpircējus, tātad šim resursam ir sava vēsture. Kopš 19. gs. ir mainījies ne tikai tekstils, kļūstot komplicētāks, bet varētu pieņemt, ka ir attīstījušās arī pārstrādes tehnoloģijas.
Praksē tas izskatās tā, ka nevienu operatoru neinteresē lielāka apjoma savākšana uz vietas, arī šāds pakalpojums nav attīstīts, jo acīmredzot nav ekonomiski izdevīgs. Nav problēma patērētājam šķirojamo tekstilu Rimi maisiņā aizgādāt līdz konkrētam konteineram, bet ko iesākt ar stiklu, papīru, metālu, tekstilu, kura apjoms ir lielāks, līdz 10 tonām? Jo 10 t ir tas slieksnis, kad makulatūra kļūst pietiekami rentabla, lai komersants to savāktu uz vietas. Atkritumu apsaimniekotājs par šo pakalpojumu piedāvā astronomisku cenu. Tekstils šobrīd ir īpaša kategorija, jo kā resurss netiek uztverts ar plus zīmi, vienīgi kā liels mīnus un apgrūtinājums.

0
0
Atbildēt

0

Uldis.M42 30.01.2024. 20.49

Visa veida tekstīliju, ja vien tā nav kokvilna, no kuras var uzražot piroksilīnu, pārstrāde būtu pārāk darbietilpīga, lai būtu racionāla. Tā drīzāk būtu valsts, tātad patērētāju līdzekļu izsaimniekošana.
.
“tai skaitā arī termoķīmiskā pārstrāde, kurā rodas sintētiskā gāze”.
————
Laikam jau domāta pirolīze, jeb termiskā sadalīšana, kuras rezultātā garās polimēru ķēdes, kas veido cietas vielas, sadalās īsākās: gāzēs un šķidrumos. Sintētiskā gāze būtu sintezēta, šajā gadījumā būtu pirolīzes gāze un naftas šķidrumi, no kā atkārtoti iegūt jaunus tīrus polimērus un tā bez sava gala.
Domāju, ka laiki, kad es mātei palīdzēju ārdīt veco vilnas džemperi, lai diegus satītu kamolā un no tiem varētu uzadīt ko jaunu,vai kad tantiņas no vecām deķubiksēm sien kopā paklājiņus, sen būs pagājuši.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu