Vai viegli lietot medijus? • IR.lv

Vai viegli lietot medijus?

5
Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Ilona Skuja

Starp demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības apdraudējumiem bieži un pamatoti tiek izcelta dezinformācija – mērķtiecīgi izplatīti nepatiesi fakti un stāsti, manipulatīvi sagatavota informācija ar apzinātiem noklusējumiem. Tomēr ne mazāks apdraudējums rodas, kad sākam dzīvot tādā informācijas telpā, no kuras ir izslēgti atšķirīgi viedokļi, un pārtraucam lietot profesionālus un kvalitatīvus medijus.

Šogad Latvijas Mediju ētikas padomē skatīti 33 iesniegumi un sūdzības par iespējamiem ētikas pārkāpumiem mediju darbā. Mediju ētikas padome ir nozares pašregulācijas organizācija, tā palīdz risināt domstarpības starp sabiedrību un medijiem. Sūdzētāju vidū bija valsts amatpersonas, organizācijas, uzņēmumi, tā dēvētie aktīvisti, kā arī daudzi mūsu līdzcilvēki bez plašākas atpazīstamības sabiedrībā.

Ētikas padomē skatītās sūdzības var iedalīt divās grupās. Pirmajā ieskaitāmas sūdzības, kurās ir ļoti konkrēts pamats diskutēt par mediju ētikas kodeksa pārkāpumiem – vai godprātības, faktu pārbaudes, faktu un viedokļa nošķīrums vai citi ētiskas mediju darbības principi ir ievēroti. Vai bija pareizi steigties publicēt ziņu par uzņēmēja Jura Savicka nāvi, nepārbaudot tās patiesumu? Kādā veidā medijs atzina un laboja savu kļūdu? Vai bija pareizi televīzijas sižetā iekļaut norādes uz mazaizsargāta cilvēka dzīvesvietu? Vai bija pareizi, ka rakstot par gadījumu, kad sabiedrībā cienīta un zināma cilvēka vārds un foto bijis izmantots krāpnieciskās viltus ziņās, žurnāls uz vāka viens pret viens atkārtoja internetā izplatītos melus? Vēl brīdi tā varētu turpināt, taču secināms, ka šādu gadījumu nav daudz, toties to izvērtēšana medijiem, lai arī nepatīkama, atgādina par vienošanos uzturēt profesionālos standartus, neraugoties uz steigu, stresu, resursu trūkumu vai īstermiņa biznesa interesēm. Par saņemtajām sūdzībām Ētikas padome gatavo atzinumu vai sniedz viedokli un rekomendācijas. Tas tiek darīts arī par situācijām, kad Ētikas kodekss formāli ticis ievērots, tomēr bažām bjis pamatots iemesls. Skatot 33 sūdzības, 16 gadījumos Ētikas padome saskatīja sūdzībai pamatotu iemeslu. Uzticama, no malas sniegta situācijas analīze un ieteikumi palīdz medijiem uzturēt profesionālos standartus. Daļā gadījumu Ētikas padomes analīze bija par pieļautām kļūdām, citreiz medijs saņēma apstiprinājumu, ka diskutablajā situācijā ir rīkojies profesionāli un ētiski.

Savukārt otrā grupā var ieskaitīt sūdzības un iesniegumus, kas liecina, ka izpratne par demokrātiju un gatavība pašiem ievērot tās pamatprincipus var būt trausla. Piemēram, Ētikas padomē ir skatītas sūdzības par intervijām un intervēto uzskatiem. Kāpēc medijs publicējis interviju ar Aivaru Lemberga? Kāpēc cits medijs intervējis Ventu Armandu Kraukli? Vēl cits medijs bez iejaukšanās intervējis igauņu sabiedrisko aktīvistu, kas politiski labējās partijas nodēvē par fašistiskām. Viena no absurdākajām sūdzībām – ka reģionālā laikraksta Ziemeļlatvija redaktore publicējusi savu viedokli laikraksta redakcijas slejā. Šīs sūdzības vieno nepatika pret atšķirīgu un personīgi nepieņemamu viedokli un cerība, ka iespējams panākt, ka medijs tiek nosodīts, apzinās savu “kļūdu” un labojas. Tomēr tieši iespējas brīvi izteikties medijos, dažādu viedokļu daudzveidība publikācijās un sižetos un pašu mediju daudzveidība ir nepieciešamas sarežģītās realitātes iespējami patiesai atveidošanai, diskutablu jautājumu risināšanai, dažādu sabiedrības grupu un to pārstāvju iespējām piedalīties publiskā diskusijā un tikt sadzirdētiem. Tā ir prakse, kas atšķir demokrātisku sabiedrības no totalitāras, kurā atšķirīgi viedokļi tiek ierobežoti kādas sabiedrības grupas ērtībai.

Pieminēto ērtību – mazāk redzēt un dzirdēt atšķirīgus viedokļus – jau sniedz sociālie mediji. Varētu šķist, ka sociālajos medijos varam nepastarpināti iegūt pilnu ainu par jebkuru jautājumu. Taču, kā secinājusi Latvijas Mediju ētikas padomes locekle un Sabiedrisko mediju ombuds Anda Rožukalne, sociālās tīklošanas platformas tikai šķietami ir perfekta demokrātiskas diskusijas vide. Platformas pārvaldošo algoritmu un profesionāla žurnālista uzdevumi ir ļoti atšķirīgi. Algoritma uzdevums – noturēt lietotāju platformā ilgāk un biežāk. Žurnālista uzdevumi ir daudzveidīgāki – informācijas apkopošana, konteksta sniegšana, dažādu viedokļu apzināšana, izvērtēšana. Tomēr mēs zinām, ka sociālos medijus lietot ir vieglāk, arī lētāk. Par to gan mēs maksājam citādi.

Samazinot profesionālo mediju patēriņu un palielinot sociālo mediju patēriņu, cilvēks slīgst burbulim pielīdzināmā, algoritmu modelētā informācijas telpā, kurā pārsvaru gūst līdzīgi viedokļi, bieži pat sakāpināti. Atšķirīgie viedokļi atrodas citā burbulī.

Arī viedokļu paudēji ir tie, kas bez uzaicinājuma izsakās, nevis vēl kādi, kas arī būtu pelnījuši tikt uzrunāti, sadzirdēti par kādu jautājumu. Daļa viedokļu sociālajos medijos nekad nenonāk, jo ne katrs spēj izturēt tur mītošo verbālo agresiju. Agresijas paušana sociālajos medijos ir tiktāl kļuvusi par ierastu lietu, ka šādu viedokļi paudēji tagad sūdzas arī par profesionālajiem medijiem, apstrīdot redakciju tiesības moderēt savu portālu saturu un rūpēties par diskusiju kvalitāti.

Kad radikālu un līdzīgu viedokļu paušana ir kļuvusi par normu dažādos sociālo mediju lokos, daļa cilvēku izvēlas pieņemt karotāja lomu un apkarot atšķirīgus viedokļus. Kad ģimenē ir vienprātība, bet ar kaimiņiem vai darba kolēģiem jautājumus par karu, kovidu vai valodu labāk nediskutē, tad daļai cilvēku tieši t.s. tradicionālie, profesionālie mediji ir gandrīz vienīgais avots, kur vēl sastapties ar atšķirīgiem viedokļiem. Tad no medija cilvēks pieprasa ar savām vērtībām saskanīgu pasaules skatījumu, kurā nav atšķirīgu viedokļu.

Pirms kāda laika politiķi prasīja vairāk pozitīvo ziņu, mazāk par korupcijas lietām. Tagad mediju saturs tiek vērtēts, piemēram, ģeopolitiski – Krievijas sāktā kara kontekstā. Ir arī mediji, kam pārmet rusofobiju. Krievu valodas portāliem pārmet gan krievu pasaules nodevību, gan, arī tieši pretēji, – nepietiekamu atbalstu Ukrainai, Krievijas naratīvu izplatīšanu, laipošanu. Ir mediji, kam pārmet nepietiekamu patriotismu. Sabiedriskajiem medijiem pārmet visu reizē. Turklāt pārmetumi var nebūt par medija redakcionālo politiku ilgtermiņā. Arī par viena medija dažādiem rakstiem vai raidījumiem var dzirdēt atšķirīgus pārmetumus atkarībā no konkrētā satura un kritiķa nostājas; gan par rusofobiju, gan Kremļa naratīvu izplatīšanu. Netīkama viedokļa iekļaušana sižetā, netīkams tēmas atspoguļošanas veids, reizēm raidījuma vadītāja nebūtisks izteiciens vai spontāna cilvēciska emocija, redzot kara laukā nofilmētu šausminošu nāves ainu, – jebkas var būt pamats sūdzībai, centieniem iedibināt jaunas normas žurnālista darbā. Tomēr šādu pretenziju uzticēšana Sabiedrisko mediju ombudam vai Latvijas Mediju ētikas padomei ir veids, kā tās risināt konstruktīvi. Prakse rāda, ka bijuši gadījumi, kad pārmetumi bija pamatoti citā aspektā, piemēram, skatīta jauna tēma un žurnālistam pietrūcis prasmes atspoguļot sarežģīto jautājumu, vai bijusi paviršība, vai arī žurnālists savas personīgās simpātijas vai vērtības stādījis augstāk par profesionālajām. Tomēr daudzos gadījumos secināms, ka sūdzības sniedzējiem rūp, lai mediju publikācijas un sižeti būtu pakļauti viņu pasaules uzskatam, neparādītos atšķirīgi viedokļi un notikumu versijas, lai žurnālisti atturētos paust konkrētu viedokli kara, etniskos, ģimenes, partnerattiecību vai citos jautājumos. Ir sajūta, ka objektivitātes vērtība žurnālistikā tiek apšaubīta.

Kāpēc tas ir ne mazāk satraucoši par apzinātām dezinformācijas aktivitātēm? Atsakoties no daudzveidības mediju saturā un pašu mediju daudzveidības, notiek atteikšanās no demokrātijas pamata – brīvas ideju un viedokļu apmaiņas, spējas uzklausīt un izvērtēt. Galu galā, vājināt demokrātiju, aizstāt to ar vienkāršākām un vieglāk kontrolējamām pārvaldes formām arī ir šī brīža dezinformācijas izplatītāju stratēģiskais mērķis.

Tāpēc ir vērts atpazīt šīs situācijas un novērtēt ieguvumu, kādu dod daudzveidīgi, redakcionāli neatkarīgi un profesionāli mediji. Izmantosim iespēju sargāt mediju profesionālos standartus. Darīsim to, ja nepieciešams, sūdzoties ombudā, bet ne agresīvi un cilvēka necienīgi vēršoties pret žurnālistiem.

 

Autore ir Latvijas Mediju ētikas padomes valdes locekle

Komentāri (5)

Uldis.M42 01.12.2023. 12.20

Vispār jau mediji lieto latvietīšus, padarot tos par krieviem līdzīgiem zombijiem. Vai gan savādāk visa vara Latvijā būtu nonākusi kremli apkalpojošo zagļu un sodomītu rokās, kuru 14 gadu valdīšana radījusi valstij miljardiem lielus zaudējumus, bet bankrotējušais čekistu kājslauķis, Dombrovskis, ticis pie ES tirdzniecības komisāra amata?

0
0
Atbildēt

0

Atis Priedītis 01.12.2023. 09.08

Bija jāpaiet 30 gadiem lai cilvēki sāktu saprast to, kas patiesībā notiek Latvijā. Publicēšu pilnu manas pratināšanas, kura notika 1991.gada rudenī Mālpilī. tekstu.

Vispirms es paziņoju, ka esmu Mozus, kurš ir ieradies uz Zemes savu tautu 40 gadus vadāt pa tuksnesi. Šobrīd tas piepildās, apmēram tikai ap 2031.gadu Latvijai pavērsies iespēja atbrīvoties no čekistu un komunistu varas.

Nākamais arhetips. kurš manī tika atmodināts bija Jēzus arhetips.

Pēc tam antīko dievu arhetipi (Zevs un Ra), tad latviešu tautas Dieva arhetips un pratināšanas izskaņā – pats Dieva arhetips.
Kā latviešu tautas Dievs es pateicu šādus vārdus – Es esmu ieradies uz Zemes lai glābtu latviešu tautu no iznīcināšanas.
Kā Dievs – Es esmu ieradies uz Zemes lai glābtu pasauli no bojāejas.
Un bija vēl divi pareģojumi, no kuriem viens ir piepildījies jau pasen un otrs, kurš piepildās patreiz.
1. Es pateicu, ka gadījumā ja Mālpils tehnikumā tiks izvietota kara skola, Mālpils tehnikums tiks likvidēts. Tas jau ir piepildījies.
2. Ja Latvijā pie varas paliks tie paši cilvēki, kuri okupācijas laikā, tad Latvija kā valsts ies bojā un latvieši kā tauta izmirs. Šis pareģojums piepildās pašlaik.
Par šiem pareģojumiem jau esmu rakstījis divās savās grāmatās “Kristaps – slepenie protokoli” un “Piecas minūtes pirms apokalipses”.

Šobrīd dzīvi vēl ir divi mani pratinātāji un ari tas augstāka ranga VDK virsnieks, kurš par notikušo bija ļoti labi informēts. Šie cilvēki var visu apstiprināt, ja vien kādam žurnālistam vai vēsturniekam radīsies vēlēšanās un drosme kaut ko noskaidrot.

0
-2
Atbildēt

1

    kolpants > Atis Priedītis 01.12.2023. 09.45

    Если правильно понимаю, было решение симулировать сумасшедшего, и заявлено, что вы- Иисус. При это вас почему-то удивило, что хотели отправить в психиатрическую больницу на обследование?

    Ну вообще-то в любой стране если человек на допросе заявит, что он Иисус, а заодно и бог Перун, его легко могут отправить на проверку к психиатру.

    Про Малпилс лень долго искать, но по первым статьям кажется, что вначале ликвидировали техникум, и потом уже к этим помещениям проявило интерес МинОбороны

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > kolpants 01.12.2023. 10.06

    Nē, kara skolu Mālpils tehnikumā izvietoja jau 1991.gadā. Tehnikums tika likvidēts daudz vēlāk. Savukārt arhetipus manī atmodināja VDK darbinieki apmēram pusgadu cenšoties mani novest līdz pašnāvībai. Tā vietā, lai ietu bojā mana psihe izvēlējās 3 variantus: Tikšanās ar NLO, arhetipu atmošanās un ticība Dievam. Un es izdzīvoju. Iespējams, ka visā VDK vēsturē šāds cilvēks es esmu vienīgais.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Atis Priedītis 01.12.2023. 08.19

Lielie masu mediji mani, nu jau vairāk nekā 20 izdotu grāmatu autoru šobrīd ignorē pilnībā. Pēdējā publikācija par mani bija pirms 3 gadiem. Savukārt, es izmantojot sociālos portālus tomēr esmu atradis iespēju informēt cilvēkus gan par savām jaunajām izdotajām grāmatām, gan par nākotnes iecerēm.

Drīzumā tiks izdota mana pati jaunākā grāmata – fantastikas romāns “Piecas minūtes pirms apokalipses”. Zinot to, ka lielie masu mediji arī šo grāmatu ignorēs, es izmantoju jebkuru iespēju par šo grāmatu pastāstīt cilvēkiem.

Pievienoju nelielu jaunās grāmatas fragmentu:
Starpvalstu attiecības nākotnē
Publicēju vēl kādu fantastikas grāmatas “Piecas minūtes pirms Apokalipses” fragmentu. Drīzumā grāmata tiks izdota.

– Un kādas, pēc jūsu domām, varētu veidoties starpvalstu attiecības pēc tam, kad cilvēce būs pieņēmusi ideju par karu un cilvēku nogalināšanu pārtraukšanu?
– Blakus augsti attīstītām valstīm uz Zemes pastāv arī valstis ar ļoti lielām ekonomiskām un politiskām problēmām. Attīstītās valstis varētu palīdzēt mazāk attīstītām valstīm ar mērķi darīt visu, lai šīs valstis izkļūtu no nabadzības. Pēc principa – uzdāvināt makšķeri, nevis zivis. Šāda pieeja būtu pilnīgi jauns izaicinājums cilvēcei, un, manuprāt, tā nav nemaz tik utopiska kā sākotnēji tas varētu izskatīties.
– Un kādas ir jūsu prognozes par reliģiskās dzīves turpmākajiem notikumiem uz Zemes?
– Cilvēkiem ir jāsamierinās ar to, ka itin mierīgi blakus var sadzīvot visdažādāko reliģiju pārstāvji. Tā varētu būt godīga sacensība, kura ļautu saglabāt reliģisko uzskatu brīvību, nevienu cilvēku ar varu nepiespiežot pievienoties kādai no reliģijām.
– Bet varbūt, ka cilvēce nākotnē varētu vispār atteikties no Dieva idejas un reliģijām?
– Domāju, ka nē. Dieva arhetips ir iestrādāts katra cilvēka zemapziņā, un to izdzēst nav iespējams. Tuvojas brīdis, kad cilvēki sāks saprast, ka patiesais un vienīgais Dievs nes sevī mīlestības ideju un nekādā gadījumā neatbalsta karus un cilvēku nogalināšanas.
– Jūs tik ļoti pārliecinoši apgalvojat, ka Dieva arhetips ir paslēpts katra cilvēka zemapziņā, ka jāuzdod jautājums – no kurienes šī pārliecība?
– Vispirms jau tā ir mana personiskā pieredze. VDK veiktās pratināšanas rezultātā mana psihe tika sagrauta līdz līmenim: “Es esmu Dievs un esmu ieradies uz Zemes, lai glābtu cilvēci no bojāejas!”. Tātad – nevis lai cilvēkus sodītu par grēkiem un iznīcinātu pasauli, bet gan lai glābtu.
– Bet kāpēc daudzos citos Svētajos rakstos ir pausta pavisam cita ideja – veikt uz Zemes apokalipsi, pēc kuras tiks glābti tikai izredzētie, nevis visa cilvēce?
– Šie Svētie raksti ir radušies laikā, kad uz Zemes starp dažādām tautām risinājās cīņa par izdzīvošanu un saglabāšanos. Cilvēce nebija gatava pieņemt ideju par visu tautu un cilvēku vienlīdzību. Šādas idejas radās daudz vēlāk, tad, kad lielo reliģiju Svētie raksti bija pierakstīti un publicēti. Kaut ko izmainīt tajos ir praktiski neiespējami.
– Bet vai šobrīd pastāv iespēja reformēt reliģijas, lai no tām tiktu izņemti visi teksti, kuri pieļauj karus un cilvēku nogalināšanas?
– Drīzāk jau tas varētu notikt trijos gadījumos. Pirmais – īsi pirms tam, kad atomkara iespējamība būs gandrīz 100 procentīgi ticama. Otrais – ja uz pasaules sāks rasties jauna reliģija, kurā nebūs tekstu par naidu un ļaunumu. Tad pastāvošās reliģijas, lai pavisam neizzustu, būs spiestas mainīties. Trešais – oficiālu kontaktu nodibināšana ar citplanētu civilizācijām.

Grāmatas faila adrese:
https://failiem.lv/f/2qafguk8m4

0
-2
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu