Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 2
Kādas koncentrācijas nometnes stāsts. Fragmenti
Ierašanās
Mūs izkrauj pa vienam. Kādam rokas satītas ar skoču, man — stingri savilktas ar roku dzelžiem, visiem galvā maiss. Viss, ko esmu paņēmis līdzi no iepriekšējā pagraba, — mans manuskripts, pārējais ir mugurā. Ar maisu galvā mūs nostāda pie sienas, cītīgi pārmeklē, ļauj paņemt papīra lapas no līdzpaņemtās vecās mapes.
Pēc ierašanās mēs katrs ar laiku saprotam, ka šis nav cietums, vismaz ne oficiāls cietums, kur parasti iesloga cilvēkus. Te ir par pavisam citiem pantiem: spiegošanu, terorismu, ekstrēmismu. Vēlāk saskaņā ar septiņiem Krimināllikuma pantiem es saņemšu divus spriedumus, kopā — piecpadsmit gadu. Seši būs saistīti ar manu profesionālo — žurnālista — darbību, un tikai viens — par spiegošanu. Tā ir gandrīz visiem: šis cietums ir «sevišķi bīstamajiem».
Mūs sadala pa kamerām: visas durvis biezā kārtā nokrāsotas melnas, logi aizkrāsoti balti, kamerās cauru diennakti deg gaisma, ko nedrīkst izslēgt arī dienā. Tikko durvis veras, visi lec kājās, velk uz galvas maisu, rokas paslēpj aiz muguras un pagriežas ar seju pret sienu. Viss notiek divu trīs sekunžu laikā. Tāda te kārtība: nedz gulēt, nedz skatīties uz loga vai videokameras pusi nedrīkst.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.