****
jūra pielabini mani
pierunā
palikt te līdz dzeguzes balsij
kad piepešā karstumā, sūnās
čirkstošas pumpuru čagas un degums
un it kā es redzu kā sēžu uz kumpas saknes un skaitu gadus
un mans rītdienas laiks kā plīvurs viegliņš un trauksmains
un mans ķermenis — trūkusi pendele
no pulksteņa, kuru man atstājis tēvs
lai cik arī smags — tam nav nozīmes
(ķermenis pulkstenis tēvs)
jūra
cik salti te tumsā stāvēt ar aizsietu muti
nav ziņu no pretējā krasta
(jo laiks taču ir tik vienkāršs un vienlaikus neizskaidrojams
mēs esam tuvu, lai to atminētu
un tomēr — vēl nav pienākušas ziņas no tā krasta)
kā mēs iesim caur šo ziemu
kā ziema izstaigās mūs?
apsnigušus kokus no nokaltušiem taču nav iespējams atšķirt?
it sevišķi, ja auksts, ja sasnidzis, ja sakostos zobos apsējs un acis aklo tumsa, kurā tu trako
jūra
****
rēkoņa baltas putas
greizi lielie rati
paklūpu kritušās lapās
laimīgie cilvēki aiz stikla
sēž apkārt svecēm
ēd dzer un izstaro gaismu
es gribētu jūs paņemt līdzi
kā atslēgu piekariņu
uz mājām
ko baskājis mākslinieks
uzgleznoja pēc atmiņas
viens tumsā saldams
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.