Romāns Grosvaldi ir vērienīgs veltījums Latvijas 19. un 20. gadsimta kultūrā un ārpolitikā nozīmīgai dzimtai. Saturiski ietilpīgajā, vizuāli krāšņajā un informatīvi bagātajā darbā parādīta vairāku Grosvaldu dzimtas paaudžu iesaiste svarīgos Latvijas kultūras un vēstures notikumos: Tērbatas Universitātes, Rīgas Latviešu biedrības, Pirmo latviešu vispārīgo dziedāšanas svētku norisēs, 1905. gada revolūcijā un Pirmajā pasaules karā, bēgļu gaitās Krievijā, Latvijas Republikas dibināšanā un neatkarības cīņās, ārlietu misijās, Otrā pasaules kara un pēckara laikā.
Lineārā dzimtas vēstures atklāsme romānā pamatā atsvaidzināta ar kaleidoskopisku un fragmentētu notikumu skicējumu. Trešās personas vēstījumā par Grosvaldiem ietverts gan informatīvi objektīvs, gan emocionāli subjektīvs redzējums. Tas savīts ar abu Mēriju, Jāzepa jeb Džo, Oļģerda, Līnas, Margarētas un arī citu kultūras personību balsīm un skatpunktiem, pārrakstot un pārradot viņu autobiogrāfiskos un dokumentālos tekstus, kurus autore papildina ar savu izdomu, kā arī visādu veidu literārām un valodas spēlēm. Vēstījums kopumā rada plašuma, daudzbalsības un krāsainības efektu, neļaujot apjomīgā teksta faktoloģiskajā blīvumā pagurt. Ņemot vērā daudzveidīgos izteiksmes un vēstījuma paņēmienus, jāsaka, ka Želves veikums pilnā mērā atbilst modernistiskajam biogrāfiskā un t. s. laika romāna (Zeitroman) garam. Tā pamatā ir dziļas dokumentālu un vēsturisku materiālu studijas, romāna beigās iekļautas atsauces un plaši komentāri. Laikmets atklāts caur vienas dzimtas prizmu, tomēr izpētes materiāls ir pārradīts tā, lai vēsturiski un dokumentāri konkrēto iekļautu mākslinieciskā vispārinājumā un to varētu lasīt kā augstvērtīgu literāru darbu. Grosvaldi uzskatāms par vēsturē cieši sakņotu romānu, kas kultūras atmiņā interpretējoši aktualizē veselu laikmetu.
Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc šis dokumentalitātes un beletristikas savienojums tik labi izdevies, ir ne tikai interesantā vēstījuma struktūra, bet arī valodas lietojums. Romāns rakstīts katram aplūkotajam laika nogrieznim atbilstošā valodā — sākotnēji tajā skan cariskās Krievijas laika valoda, turpinājumā līdzās vācu un krievu valodas aizguvumiem un veselām frāzēm jūtama citu vecās Eiropas valodu klātbūtne, nav aizmirsta arī mūsdienīgas sarunvalodas izteiksme. Sākotnēji šāda pieeja var šķist pārspīlēti manierīga, jo neatbilstība mūsdienu latviešu literārās valodas normām ir kliedzoša. Tiešām skan kā pie Bābeles, tomēr visiem, kuri vēl zina vai atceras vecākās paaudzes ikdienas runas un rakstu valodu 20. gadsimta otrajā pusē, un arī tiem, kuri to var iepazīt Grosvaldu dokumentālajos materiālos, ir skaidrs autores mērķis — piedāvāt gan aizgājušajam laikam, gan arī mūsdienām iespējami adekvātu izteiksmi.
Tā kā Grosvaldi organiski dzīvoja latviešu, vācu, krievu, franču, angļu kultūrā, atsevišķus vārdus vai teikumus savos rakstos viņi lieto tā, lai domu varētu izteikt visprecīzāk. Tāpēc arī romānā viņi «tecina valodu, šķiļ un vērpj un, ja vaig, var arī noskaldīt. / Tecina valodu tā kā galodu! / Šķiļ valodu, kā dziernu akmens šķiļ dzierksteles, kā zibens šķeļ uguns šautras. / Vērpj valodu tā, ka ratiņi dūc un atspoles šaudās kā spindzeles, vērpj tā, it kā vienā vasarā vajadzētu pielocīt līgavai pūru».1
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.